— Un tagad, — Barness aicināja, — mēs varbūt varētu sākt. Oficiālās iestādes mūs, protams, jau ir informējušas, tā ka nav vajadzības vēlreiz atkārtot to, ko jau esat stāstījis.
Bet vēl ir daži jautājumi. Esmu pārliecināts, ka jautājumu netrūks.
Gaisā izslējās desmitiem roku.
— Izvēlieties vienu no viņiem, — Barness sacīja.
Es pamāju kādam gara auguma kalsnam žurnālistam.
— Pateicos, ser, — viņš atsaucās. — Keibs Riverss no «Kansas City Star». Kā mēs sapratām, jūs pārstāvat — nu, kā lai saka? — tās otrās pasaules iedzīvotājus — nu jā, iedzīvotājus. Vai jūs nevarētu tuvāk paskaidrot savu stāvokli, vai nevarētu mazliet to precizēt? Vai esat oficiāls pārstāvis, neoficiāls simpatizē- tājs vai arī zināma veida starpnieks? Mums tas netika īsti paskaidrots.
— Gribētu teikt, ka mans stāvoklis ir gaužām neoficiāls. Vai jums ir kas zināms par manu tēvu?
— Jā, — Riverss atbildēja, — mums stāstīja, ka viņš kopis un kultivējis puķes, kuras kaut kur uzgājis. Bet jūs taču būsiet vienis prātis ar mums, mister Kārter, ka tā, maigi izsakoties, ir jums uzticētās lomas visai dīvaina kvalifikācija?
— Man vispār nav nekādas kvalifikācijas, — es atteicu. — Varu jums godīgi atzīties, ka, pēc manām domām, svešās būtnes izraudzījušās vienu no visnožēlojamākiem pārstāvjiem, kāds vien atrodams. Taču jāņem vērā divi apstākļi. Pirmkārt, es laikam viņām šķitu vienīgais pieejamais cilvēks, jo vienīgi es esmu ciemojies viņu pasaulē. Otrkārt, un tas ir ļoti svarīgi, viņas nedomā, nemaz nespēj domāt tā, kā domājam mēs. Tas, kas šķiet saprātīgi no viņu viedokļa, mums var izrādīties pavisam aplami. Un otrādi, mūsu neap- gāžainākā loģika viņām var likties pavisam ačgārna.
— Saprotu, — Riverss sacīja, — bet, lai gan atzīstaties, ka neesat piemērots šim darbam, jūs tomēr to darāt. Vai nepaskaidrosiet — kādēļ?
— Man nav citas izejas, — es atteicu. — Izveidojusies tāda situācija, kad jācenšas nodibināt savstarpēji racionālu kontaktu starp mums un pārējo pasauļu iedzīvotājiem.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka pašreiz, — es paskaidroju, — visa pasaule ir iztrūcināta. Notikumiem jāatrod kāds izskaidrojums. Nav nekā ļaunāka par bezjēdzīgiem notikumiem, nav nekā ļaunāka par bezprātīgām bailēm, un svešie varbūt atstās barjeru pašreizējā stāvoklī, kamēr zinās, ka mēs kaut ko darām savstarpējas saprašanās labā. Man šķiet, ka patlaban viņi apmierināsies ar to, ko ir izdarījuši, un neko vairāk neuzsāks. Es ceru, ka situācija nekļūs ļaunāka un ka šajā laikā būs iespējams panākt kādu vienošanos.
Gaisā paslējās citas rokas, un es izraudzī- jos citu žurnālistu.
— Frenks Robertss, «Washington Post»,— viņš sacīja. — Man ir jautājums par sarunām. Kā es sapratu, svešās būtnes grib, lai mēs ielaižam tās mūsu pasaulē, un par to ir ar mieru nodot mūsu rīcībā lielos zināšanu uzkrājumus, ko tās savākušas.
— Pilnīgi pareizi, — es atbildēju.
— Kādēļ tās grib iekļūt pie mums?
— Tas man nav gluži saprotams, — es atzinos. — Tām jāiekļūst šeit, lai varētu virzīties tālāk uz citām pasaulēm. Šķiet, ka šīs citas pasaules atrodas zināmā progresijā un tajās var iekļūt noteiktā kārtībā. Atzīstos vaļsirdīgi, ka nenieka no tā nesaprotu. Vienīgais, ko patlaban varam darīt, ir radīt apstākļus sarunām.
— Vai, izņemot vispārējo priekšlikumu, ko izvirzījāt, jums ir zināmi kādi citi noteikumi?
— Nekādi, — es atbildēju. — Iespējams, ka eksistē vēl citādi noteikumi, bet es tos nezinu.
— Bet kopā ar jums tagad ieradies … nu, sauksim viņu par padomdevēju. Vai mēs varētu uzdot jautājumus šim jūsu misteram Smitam?
— Jautājumus? — misters Smits pārvaicāja.— Es pieņemu jūsu jautājumus.
Viņam ļoti patika, ka ari viņu kāds ievērojis. Ar zināmām bažām pasniedzu viņam mikrofonu.
— Runājiet tur iekšā, — es pamācīju.
— Es zinu, — viņš atteica. — Es novēroju.
— Jūs ļoti labi runājat mūsu valodā, — sacīja «Washington Post» pārstāvis.
— Mazliet. Mani mācīja mehānisms.
— Vai varat nosaukt kādus īpašus noteikumus?
— Nesaprotu, — misters Smits sacīja.
— Vai pastāv kādi īpaši noteikumi, ko izvirza jūsu dažādās tautas, pirms grib panākt ar mums vienošanos?
— Tikai viens, — Smits atbildēja.
— Un kāds tas būtu?
— Es apgaismošu, — Smits teica. — Jums ir tāda parādība, ko sauc par karu. Tas, protams, ir ļoti slikti, bet nav nelabojami. Agrāk vai vēlāk tautām pāries patika spēlēt karu.
Viņš apklusa, paskatījās visapkārt, un reportieri klusēdami gaidīja.
— Jā, — beidzot ierunājās viens no reportieriem, bet tas nebija «Washington Post» pārstāvis, — jā, karš nav nekas labs, bet kāds tam …
— Es jums tūliņ paskaidrošu, — Smits sacīja. — Jums ir ļoti daudz skaldāma… nemāku atrast vārdu? …
— Atomskaldīšanas materiāla, — žurnālists izpalīdzīgi papildināja.
— Pareizi. Atomskaldīšanas materiāla. Jums tas uzkrāts lielos daudzumos. Reiz vienā citā pasaulē bija tāds pats stāvoklis. Kad mēs ieradāmies, tur vairs nebija palicis pāri nekā. Nekādas dzīvības. Itin nekā. Tas bija loti bēdīgi. Visa dzīvība bija iznicināta. Mēs to atkal atjaunojām, tomēr bēdīgi to atcerēties. Te nedrīkst tā notikt. Tāpēc mēs pastāvam uz
to, lai atomskaldīšanas materiāls tiek sadalīts pa Joti plašu teritoriju.
— Pagaidiet, pagaidiet! — iesaucās kāds žurnālists. — Jūs sakāt, ka mums jāizkliedē atomskaldīšanas materiāls. Jūs droši vien gribat teikt, ka mums jāuzspridzina visi krājumi un bumbas, lai vienuviet atliktu tikai pavisam niecīgs daudzums. Varbūt pat mazāk, nekā vajag vienas bumbas pagatavošanai.
— Jūs to Joti ātri uztverat, — Smits atteica.
— Bet kā jūs noteiksiet, ka tas tiešām ir izkliedēts? Jebkura valsts var apgalvot, ka ir to izdarījusi, bet īstenībā tomēr nav to darījusi. Kā jūs to zināsiet? Kā pārbaudīsiet?
— Mēs novērosim, — Smits atbildēja.
— Vai tad jums ir līdzeklis, ar kura palīdzību var atklāt atomskaldīšanas materiālu?
— Jā, saprotams, ir, — Smits sacīja.
— Labi, pieņemsim, — jūs to zināsiet, teiksim, jūs konstatētu, ka vēl joprojām pastāv šā materiāla koncentrācijā. Ko jūs tad ar to darītu?
— Mēs to uzspridzinātu, — Smits atbildēja. — Ar lielu troksni uzspridzinātu.
— Bet…
— Mēs nosakām galīgo termiņu. Nosakām, lai līdz tam laikam visas koncentrācijas būtu izkliedētas. Bet laiks pienāk, un koncentrācijas vēl turpat, tad tās auto …. auto …
— Automātiski.
— Paldies, laipnā būtne. Tas ir vārds, ko
es meklēju. Tad tās automātiski uzsprāgst
gaisā.
Iestājās neveikls klusums. Es redzēju, ka žurnālisti ir neizpratnē, vai tikai netiek āzēti; varbūt viņi domāja, ka viņus iznerrojis kāds jokdaris, kas uzvilcis mugurā ķēmīgu vesti.
— Mūsu mehānisms, — Smits nevērīgi piebilda, — jau tagad fiksē jūsu krājumu novietnes.
— Nolādēts! — kāds skaļā, aizsmakušā balsī iesaucās. — Lidojošā laika mašīna!
Tad viņi visi pa galvu pa kaklu metās projām pie saviem automobiļiem, kas stāvēja šosejas malā. Neviens mums vairs nepateica ne vārda, nevienam neienāca prātā atvadīties no mums, viņi aizdrāzās izstāstīt dzirdēto visai pasaulei.