«Tad, lūk, kā tas ir,» es mazliet sarūgtināts nodomāju un jutos pavisam gaudeni.
Tagad svešie var ienākt mūsu pasaulē, kad vien tiem iegribas, turklāt cilvēki no visas sirds dos tiem savu svētību. Nekas cits svešajiem nebūtu sagādājis tādus panākumus — nekādi argumenti, nekāda loģika, neviens stimuls nebūtu ietekmīgāks par šo. Troksnis, ko visā pasaulē sacels šis paziņojums, sabiedrības prasība, lai cilvēce pieņem svešo būtņu vienīgo noteikumu, pilnīgi nomāks un pārmāks jebkuru veselīgu, saprātīgu iebildumu.
Jebkāda vienošanās starp svešajām būtnēm un mums obligāti būtu jādibina uz reāliem pamatiem, ar kontroles un līdzsvaroša- rias iespējām. Abām pusēm būtu jādod savs ieguldījums un abām būtu jāzina, ka norunas laušanas gadījumā neizbēgami jācieš līgumā paredzētās sekas. Bet nu visas kontroles un līdzsvarošanas iespējas zudušas un svešajiem ceļš uz mūsu pasauli vajā. Viņi piedāvā vienīgo noteikumu, ko vēlas tautas, — nevis valdības, bet tautas, — vai vismaz domā, ka vēlas kvēlāk par visu, un tagad neviens vairs nespēs apspiest tautu prasību, lai šis noteikums tiktu pieņemts.
«Un tomēr tas viss jr viltus,» es sarūgtināts domāju. «Mani ar viltu izprovocēja paņemt līdzi laika mašīnu, mani ievilināja tādā situācijā. ka biju spiests meklēt palīdzību, un par palīgu vai virsmaz daļēju palīgu atsūtīja Smitu. Un pats viņa paziņojums par vienīgo noteikumu nav nekas cits kā viltus triks. Tas pats vecvecais stāsts. Cilvēki vai citas būtnes — visi vienādi. Lai iegūtu to, ko ļoti gribas iegūt, ikviens izmantos visus pieejamos līdzekļus.»
Es zināju, ka viņi mūs uzvarējuši uz visas līnijas. Viņi mums visu laiku bijuši lielu gabalu priekšā, un tagad pienācis brīdis, kad mums groži galīgi ir izslīdējuši no rokām un Zeme cietusi pilnīgu sakāvi.
Smits blenza nopakaļ skrejošajiem žurnālistiem.
— Kas noticis? — viņš vaicāja.
Izliekas, ka nesaprot. Man gribējās apgriezt viņam sprandu.
— Nāciet, — es sacfju, — es jūs aizvadīšu atpakaļ uz pilsētas valdi. Tur jūsu draugs dakterē mūsu pilsētas ļaudis.
— Bet tie aulēkši? — viņš jautāja. — Un tā aurošana? Kāds tam cēlonis?
— Jums nu gan to vajadzēja zināt, — es atteicu, — jūs taču pats šo putru ievārījāt.
23
Kad aizgāju atpakaļ uz mājām, Nansija mani gaidīja. Viņa sēdēja uz lieveņu pakāpieniem, sarāvusies čokuriņā, it kā gribētu paslēpties no visas pasaules. Es viņu Ieraudzīju jau pa gabalu un, viņu pamanījis, priecājos tik ļoti, kā nekad nebiju priecājies. Līksme un sirsnība un tik liels, nekad vēl neizjusts maigums uzviļņoja manī, ka likās — teju teju noslāpšu.
Nabaga meitene. Viņai ir grūti. Tikko vienu dienu kā atgriezusies mājās, un Milvilas pasaulīte, tā pasaule, ko viņa uzskatīja par savam mājām un dzimteni, pēkšņi izlēkusi no sliedēm.
Dārzā kāds klaigāja, uņ tur droši vien uz krūmiem joprojām auga mazas piecdesmit dolāru banknotītes.
Nonācis pie vārtiņiem, es, bļaustīšanās nobiedēts, neviļus apstājos.
Nansija pacēla galvu un ieraudzīja mani.
— Tas nekas, Bred, — viņa sacīja. — Tur Ir tikai Hairams. Higijs lika viņam apsargāt naudu. Mazie puikas — zini, tādi astoņus deviņus gadus veci — lien dārzā. Viņi jau negrib neko citu kā tikai izskaitīt, cik naudas izaudzis uz katra krūma. Viņi neko ļaunu nedara. Bet Hairams viņus trenc projām. Dažreiz, — viņa piebilda, — man Hairama ir žēl.
— 2ēl Hairama? — es pārsteigts jautāju. Nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka arī pret viņu kāds varētu just žēlumu. — Viņš taču nav nekas cits kā stulbs nekrietnelis.
— Stulbs nekrietnelis, — viņa atkārtoja. — kurš grib kaut ko pierādīt, bet pats lāgā nezina, ko grib pierādīt.
— To, ka viņam ir spēks kā bullim …
— Nē, — viņa atteica, — nepavisam ne to.
Divi zeņķi izdrāzās no dārza un aizjoza
prom pa ielu. Hairamu nemanīja. Arī bļaustīšanās apklusa. Viņš savu padarījis, puišeļus padzinis.
Es apsēdos Nansijai blakus uz kāpnītēm.
— Bred, — Nansija sacīja. — Nav labi. Es jūtu, ka nav labi.
Es piekrizdams pamāju ar galvu.
— Biju aizgājusi uz pilsētas valdes namu, — viņa stāstīja. — Tur tas drausmīgais, červeļainais radījums ierīkojis ambulanci. Tētis arī ir tur. Viņš palīdz. Bet es ilgāk nespēju izturēt. Tas ir briesmīgi.
— Kas tad tur tik slikts notiek? Tas radījums — vai kā tu viņu sauc — taču izārstējis dakteri. Dakteris ir atkai uz kājām un izskatās gluži kā jauns. Un Floida Koldvela sirdi ari izārstējis un …
Viņa noskurinājās.
— Tieši tas jau ir drausmīgi. Viņi izskatās gluži kā no jauna uztaisīti. Vēl labāk nekā jauni. Bred, viņi nav izārstēti, viņi ir izremontēti kā mašīnas. Tā ir burvestība. Tas ir nejēdzīgi. Tas sīkais punduris uzlūko viņus un neizdveš ne skaņas, viņš slīd cilvēkiem apkārt un skatās, un ir skaidri redzams, ka viņš nemaz nevēro viņu ārieni, bet skatās viņu iekšienē. Es nezinu, kā es to jūtu, bet es to izjūtu. It kā viņš ielīstu cilvēkos iekšā un …
Viņa aprāvās. — Piedod, — viņa teica, -— man nevajadzēja tā runāt. Tas izklausās nepieklājīgi.
— Pati situācija nav nekāda pieklājīgā, — es atteicu. — Iespējams, ka mums vajadzēs mainīt savus uzskatus par to, kas ir pieklājīgi vai nepieklājīgi. Mums droši vien daudz ko vajadzēs grozīt savā dzīvē. Nedomāju, ka tas mums būs ļoti patīkami.
— Tu runā tā, it kā viss jau būtu izlemts.
— Bīstos, ka tā ir, — es sacīju un pastās- tiju viņai, ko Smits pateica žurnālistiem. Bija tik labi viņai visu pastāstīt. Man jau nebija neviena cita, kam šobrīd būtu varējis to izstāstīt. Šajos jaunumos es tik smagi sajutu pats. savu vainu, ka, izņemot Nansiju, būtu kaunējies kādam kaut ko stāstīt.
— Bet tad nu vairs nevar būt kara, — Nansija sacīja, — tāda kara, no kāda baidās visa
pasaule.
— Nē, — es piekritu, — nekāds karš vairs nav iespējams. — Un tomēr mani šī doma ne- nomierināja. — Bet mus var piemeklēt kaut kas vēl ļaunāks par karu.
— Nekas nav ļaunāks par karu, — viņa noteica.
Un to pašu, protams, teiks ikviens. Varbūt viņiem būs taisnība. Bet tagad svešās būtnes ienāks mūsu pasaulē, un, tiklīdz būsim tās ielaiduši, mēs būsim pilnīgi atkarīgi no to žēlastības. Tās ir mūs pievīlušas, un mums vairs nav nekā, ar ko aizsargāties. Tiklīdz Puķes būs šeit ieviesušās, tās pārņems savā ziņā un pārveidos visu Zemes augu valsti, un mēs to pat nezināsim, mēs pat nekad nespēsim to konstatēt. Tiklīdz būsim ielaiduši tās savā pasaulē, mēs nevarēsim nekad vairs justies droši. Un, tiklīdz Puķes to būs sasniegušas, mēs būsim nonākuši pilnīgā atkarībā no viņām. Visa dzīvnieku pasaule uz Zemes, cilvēku ieskaitot, taču ir atkarīga no Zemes augu valsts, jo smeļ no tās dzīvības spēku.
— Mani pārsteidz viens, — es sacīju. — Puķes būtu varējušas mūs pieveikt arī citādi. Ja tās būtu vēl mazliet pacietušās, būtu vēl īsu laiciņu pagaidījušas, tās būtu iekarojušas Zemi, un mēs to vispār neuzzinātu. Dažas taču aug un sakņojas tepat Milvilā. Tām nebūtu bijis jāpaliek puķu izskatā. Tās būtu varējušas pārvērsties par jebko citu. Pēc simt gadiem tās būtu pārvērtušas par katru zaru un lapu, par katru zāles stiebru zemes virsū …
— Varbūt pamatā ir kāds laika faktors, —- Nansija prātoja. — Varbūt tās nevarēja gaidīt.