Es papurināju galvu.
— Laika viņām ir pārpārēm. Un, ja viņām vajadzētu vēl vairāk, viņas to uztaisītu.
— Varbūt viņām nepieciešami cilvēki, — viņa sacīja. — Varbūt mums ir kaut kas tāds, kā viņām vajag. Augi paši nespēj darīt neko. Tie nespēj pārvietoties, tiem nav roku. Tie var uzkrāt milzum daudz zināšanu, var izdomāt garu garās domas — iecerēt un plānot. Bet tie nespēj neko no plānotā īstenot. Tiem nepieciešams partneris plānu realizēšanai.
— Puķēm ir bijuši partneri, — es atgādināju. — Tām arī tagad ir daudz partneru. Ir taču būtnes, kas uztaisījušas laika mašīnu. Tu pati redzēji ērmīgo, mazo dakterīti un to garo šķeistu Smitu. Puķēm ir visādi partneri, kādi tām varētu būt nepieciešami. Atrisinājums meklējams citur.
— Būtnes, ko tu pieminēji, — viņa teica, — varbūt nav īstās, kas tām nepieciešamas. Varbūt Puķes meklē tieši noteikta veida būtnes. Varbūt tās pārmeklējušas pasauli pēc pasaules, lai atrastu īstā, vajadzīgā veida cilvēciskas būtnes. īstos partnerus. Varbūt tie esam mēs.
— Var jau būt, — es sacīju, — ka tie pārējie nav bijuši pietiekami nekrietni. Varbūt viņas meklē slepkavu cilti. Un mēs esam slepkavas. Varbūt viņām vajadzīgi tādi, kas brāztos kā traki no vienas pasaules uz otru — brutāli, nežēlīgi, drausmīgi. Ja tā labi apdomājam, mēs esam visai briesmīgi. Varbūt Puķes ir apsvērušas, ka nekas un neviens nespēs stāties tām pretī, ja tās ies kopā ar mums. Iespējams, ka viņām ir taisnība. Ja visām viņu uzkrātajām zināšanām un gara spējām pievienos mūsu fizikas likumu izpratni un intuīciju tehnoloģijā, tad droši vien nebūs tādu robežu, kas varētu aizturēt mūsu apvienotos spēkus.
— Es gan tā nedomāju, — Nansija atteica. — Kas tev noticis? Man sākumā radās iespaids, ka tu esi labās domās par Puķēm.
— Var jau būt, ka viņas ir labas, — es sacīju, — bet viņas man izlika tik daudz slazdu, un es iekritu visos pēc kārtas.
— Ak tad par to tu raizējies …
— Jūtos kā nodevējs, — es atteicu.
Mēs klusēdami sēdējām līdzās uz pakāpieniem. Iela bija klusa un tukša. Pa visu laiku, kamēr mēs te sēdējām, neviens nebija pagājis garām.
— Dīvaini, — Nansija ierunājās, — ka cilvēki uzticējās tam svešajam ārstam. Viņš taču ir tik ērmots radījums, un tu nevari but drošs …
— Bet ir taču vēl joprojām daudz ļaužu, — 3&2
es iebildu, — kas labprāt skrien pie pūšļotājiem.
— Ta nav pūšļošana, — Nansija attrauca. — Viņš izārstēja mūsu dakteri un visus pārējos. Es negribēju apgalvot, ka viņš ir šarlatāns, bet tikai to, ka viņš ir tik šausmīgs un atbaidošs.
— Varbūt mēs savukārt viņam šķietam tādi.
Ir vēl kaut kas cits, — viņa sacīja. — Viņam ir tik savāda tehnika. Ne zāles, ne instrumenti, ne terapija. Viņš tikai paskatās uz tevi un it kā izzondē tevi — bez zondes, bez kā, bet tu skaidri redzi, ka viņš zondē, un pēc tam tu esi pavisam vesels —• ne tikai izārstēts, bet pilnīgi vesels. Un, ja viņš spēj to izdarīt ar mūsu ķermeni, kā tad ir ar dvēseli? Vai viņš spēj pārveidot arī mūsu dvēseles, pārorientēt mūsu domas?
Dažiem ļaudīm mūsu pilsētiņā, — es iebildu, — tas nāktu tikai par labu. Piemēram, I Iigijam.
- Nezobojies par to, Bred! — viņa man asi uzsauca.
Labi, — es atteicu, — nezobošos.
— Tu runā tā vienīgi tāpēc, lai atgaiņātu bailes.
— Un tu, —. es sacīju, — runā par to tik nopietni tikai tāpēc, lai radītu iespaidu, ka tas viss ir ikdienišķi un dabiski.
Viņa pamāja.
353
- Bet tas neko nelīdz, — viņa atzinās.
23-1472
Tas jau tomēr nav ne ikdienišķi, ne dabiski. Nansija piecēlās.
— Pavadi mani uz mājām, — viņa lūdza. Un es pavadīju viņu uz mājām.
24
Metās jau krēsla, kad es gāju uz pilsētas centra pusi. Nezinu, kas mani dzina turp. Droši vien nemiers. Mana māja likās pārāk liela un tukša (tukšāka nekā jebkad senāk), un kaimiņos valdīja pārāk liels klusums. Nekur nedzirdēja nekādu trokšņu, tikai brīžiem satrauktu vai pravietisku balsi, ko nedabiski skaļu padarīja elektriskais skaņu pastiprinātājs. Biju pārliecināts, ka visā Milvilā pašreiz nav nevienas mājas, kur nebūtu ieslēgts radio vai televizors.
Bet, kad es ieslēdzu arī savu televizoru un apsēdos skatīties, pārraide padarīja mani nervozu un man kļuva pavisam nelāgi.
Viens no populārākajiem komentētājiem runāja rāmā, pārliecinošā balsī:
«.. . nav mūsu spēkos pārbaudīt, vai mašīnai, kas tagad riņķo pa debesīm, tiešām piemīt spējas izdarīt to, ko mūsu misters Smits no svešās pasaules pasludinājis par tās uzdevumu. Radaru stacijas šo ķermeni vairākkārt konstatēja, taču nezināmu iemeslu dēļ nespēja to noturēt novērošanas sfērā, ir pat saņemti
paziņojumi, turklāt visai autentiski, par vizuāliem novērojumiem. Bet tas tomēr ir kaut kas tāds, ko grūti uzskatīt par drošu informāciju.
Vašingtona, cik noprotams, domā, ka nav droša pamata bez pierādījumiem ticēt kādai gluži svešai būtnei, par kuras izcelsmi vai personību mums nekas nav zināms. Galvaspilsētā, šķiet, šovakar gaida tuvāku informāciju, bet, jādomā, nav ko cerēt uz oficiālu komunikē, pirms nebūs izdarīti nopietnāki, pamatoti secinājumi. Tā, protams, ir oficiālā nostāja, un mēs varam vienīgi minēt, kas īstenībā norisinās aiz kulisēm. Apmēram tāda pati situācija ir visas pasaules valstu galvaspilsētās.
Pavisam citāds noskaņojums valda ārpus valdības aprindām. Jaunās vēstis visur izraisījušas skaļas gaviles un prieku. Londonā veidojas spontānas līksmu cilvēku manifestācijas,. un Maskavā laimīgs pūlis drūzmējas Sarkanajā laukumā. Tiklīdz sāka izplatīties pirmās jaunās vēstis, cilvēki steidzās uz baznīcām, lai piedalītos pateicības dievkalpojumos.
23*
355
Tautās nav ne mazāko šaubu, ne mazākās vilcināšanās. Vienkāršais cilvēks tiklab pie mums, Savienotajās Valstīs, kā arī Anglijā un Francijā — īstenībā visā pasaulē — uzņēmis šo dīvaino paziņojumu kā neapstrīdamu faktu. Varbūt cilvēki gluži vienkārši tic tam, kam vēlas ticēt, varbūt tas notiek citu iemeslu
dēļ, bet nav noliedzams fakts, ka tautas masās neiedomājami ātri zudusi neuzticība, kas bija tik raksturīga plašu iedzīvotāju slāņu reakcijai vēl šorīt.
Šķiet, sabiedriskā doma atstāj bez jebkādas ievērības pārējos varbūtējos faktorus. Jaunā vēsts, ka nākotnē vairs nebūs nekādas iespējas uzsākt kodolkaru, ir nomākusi visu pārējo. Tas jo skaidri parāda, cik briesmīgs, kaut arī slēpts un varbūt pat neapzinīgs, bijis saspīlējums, kādā pasaule visu laiku dzīvojusi…»
Es izslēdzu televizoru un klīdu apkārt pa māju. Manu solu atbalss svešādi dimdēja krēslainajās istabās.
Kas nekait tādam pašapmierinātam, lādzīgam komentētājam sēdēt savā spoži apgaismotajā studijā tūkstoš jūdžu tālumā no visa un literāri izkoptā manierē analizēt notikumus, pie mums. Un arī citi cilvēki, tikai ne es, tepat Milvilā sēdēja bez kādām bažām un klausījās viņā. Bet es nespēju klausīties, es nespēju to izturēt.
«Vai tā ir vainas apziņa?» es vaicāju pats sev. «Varbūt tā tiešām ir vainas apziņa, jo laika mašīnu mūsu pasaulē taču ienesu es un es biju tas, kas paņēma Smitu līdzi pie barjeras, lai viņš tur satiktos ar žurnālistiem.» Es esmu bijis muļķis — neiedomājams, pēdīgs muļķis, un man šķita, ka to tagad zina visa pasaule.