Выбрать главу

Bet varbūt tā bija pārliecība, kas manī pa­mazām veidojās pēc sarunas ar Nansiju: ka jābūt kādai slēptai iezīmei vai faktam, kādam gluži niecīgam, sīkam motīvam vai pierādī­jumam, ko neesmu pratis saskatīt, ko neviens no mums nav pratis uztvert, un, ja vien kāds būtu atskārtis šo sīko patiesību, visi notikumi kļūtu vieglāk saprotami un visās turpmākajās pārvērtībās parādītos kāda jēga.

Un es sāku meklēt šo slēpto faktoru, šo trumpi, šo niecīgo kripatiņu, kuru neesam pa­manījuši un kurai tomēr ir milzu nozīme, bet nespēju to atrast.

Varbūt es kļūdos. Varbūt tomēr nav neviena glābējā faktora. Varbūt mēs esam notverti slazdā un mums nemūžam neizkļūt no tā.

Izgāju no mājas un bez mērķa devos pa ielu uz priekšu. Es nekur negribēju aiziet, vē­lējos tikai pastaigāties, cerēdams, ka svaigais vakara gaiss un soļu ritms padarīs man galvu skaidrāku.

Kad biju nogājis apmēram puskvartāla, iz­dzirdēju aiz muguras kāju dipoņu. Likās, ka tā tuvojas, un pēc maza brītiņa ieraudzīju gaisā šūpojamies palsu mākulīti, kas šķita kustamies vienā rakstā ar vienmērīgo di­poņu. Apstājos un vēroju to, līdz tas pie- plīvoja man tuvāk, dipieniem joprojām ska­not uz bruģa. Mirkli vēlāk redzēju, ka tā ir misis Tailera un palsais margojums ir viņas spoži baltie mati un baltais spieķis.

— Labvakar, misis Tailera, — es sacīju, cik vien lēnīgi mācēju, lai viņu nenobiedētu.

Viņa apstājās un pacēla seju pret mani.

—       Vai tas esi tu, Bredšov? — viņa vaicāja. — Es nevaru tevi lāgā saredzēt, bet pazīstu tavu balsi.

—       Jā, tas esmu es, — atteicu. — Ko jūs tik vēlu darāt laukā, misis Tailera?

—       Es gāju pie tevis, — viņa sacīja, — bet laikam nebūšu pamanījusi tavu māju. Esmu kļuvusi tik aizmāršīga, ka būšu pagājusi tai garām. Tad atjēdzos un nācu atpakaļ.

—  Ko varu jums palīdzēt? — es jautāju.

—       Ļaudis, rau, stāsta, ka tu esot redzējis Taperu. Tu esot bijis labu brīdi ar viņu kopā.

—       Biju gan, — es atbildēju un nosvīdu aiz bailēm, gaidīdams, kas nu sekos.

Viņa pienāca man mazliet tuvāk klāt un, galvu atmetusi, cieši skatījās man sejā.

—       Vai taisnība, — viņa jautāja, — ka vi­ņam esot laba vieta?

—  Jā, — es atteicu, — ļoti laba vieta.

—  Un priekšnieki viņu ieredz?

—       Tieši tāds iespaids man radās. Varu teikt, ka viņam ir ļoti nozīmīgs postenis.

—       Vai viņš mani arī pieminēja? — viņa ne­rimās.

—       Jā, — es meloju. — Viņš apvaicājās par jums. Teica, ka labprāt uzrakstītu jums vēs­tuli, bet esot pārāk aizņemts.

—       Nabaga zēns, — vina noteica, — viņš ne­kad nav bijis liels rakstītājs. Un tu saki, ka viņš izskatās labi?

—  Viņš tiešām izskatās ļoti labi.

—  Kā nopratu, tad viņš esot diplomātiskajā

dienestā, — viņa sacīja. — Kas gan būtu va­rējis domāt, ka viņš reiz iekļūs diplomātiskajā dienestā! Jāatzīstas, es bieži par viņu bažī­jos. Muļķīgi, vai ne?

—  Jā, protams, — es atteicu. — Viņam klā­jas ļoti labi.

—  Vai tad par mājās nākšanu neko ne­bilda?

—  Ne reizes neieminejās, — es sacīju. — Liekas, viņam ir milzums darba.

—  Labi, labi, — viņa priecīgi noteica, — tad viņu arī vairs nemeklēšu. Tad varu mierā at­pūsties. Nu man vairs nevajadzēs ik mīļu brīdi iet ārā skatīties, vai viņš beidzot nenāk mājās.

Viņa pagriezās un sāka soļot pa ielu pro­jām.

—  Misis Tailera, — es ieminējos, — vai ne­varu pavadīt jūs uz mājām? Ir jau tumšs, un …

Nē, mīlīt, nē, — viņa attrauca. — Nav nekādas vajadzības. Man nemaz nav bail. Ta­gad, kad zinu, ka Taperam klājas labi, es vairs nekad nebaiļošos.

Stāvēju un noraudzījos, kā viņa aiziet, kā balto matu oreols blāvo tumsā, kā spieķis kli­dzina uz bruģa, pavadot viņu pa pasaules garo, līkumoto taku.

Un es sapratu, ka tā ir labāk, ka ir labāk, ja viņa nežēlīgo īstenību spēj pārvērst skaistā, neprātīgā iedomā.

Tā es vērodams nostāvēju, līdz viņa

pagriezās ap stūri un spieķa klikstieni lēnām izgaisa, tad arī es pagriezos un devos uz centra pusi.

Veikalu rajonā jau dega ielas spuldzes, bet visi skatlogi grima tumsā, un, to redzot, man kļuva mazliet baisi ap sirdi, jo lielākā daļa veikalu parasti bija atvērti līdz pulksten de­viņiem. Bet šovakar pat «Laimīgo alas» un kino durvis bija slēgtas.

Pilsētas valdes namā spīdēja gaisma, un pie durvīm slaistījās daži cilvēki. Ambulance droši vien jau beigusi darboties. Raudzīda­mies uz pilsētas valdes ēku, ieprātojos — ne­zin, ko par visu to domā dakteris Fabians. Manuprāt, viņa vecā, godīgā ārsta dvēsele ir sašutusi, kaut gan viņš pats bija pirmais iz­ārstētais pacients.

Novērsis skatienu no pilsētas valdes nama un rokas dziļi bikšu kabatās sabāzis, bez mērķa un miera devos tālāk pa ielu, nezinā­dams, ko īsti iesākt. Ko gan lai cilvēks iesāk tādā vakarā kā šis? Sēdēt istabā un blenzt televizora virmojošajā ekrānā? Paņemt pudeli šņabja un lēni, bet droši piedzerties? Samek­lēt kādu draugu vai kaimiņu un sākt bezjē­dzīgas, garas, spekulatīvas sarunas? Bet varbūt paslēpties un gļēvi gaidīt, kas notiks turpmāk?

s

Nonācu līdz ielu krustojumam un šķērsielā pa labi ieraudzīju uz ietves gaismas strēli, kas krita no apgaismota loga. Izbrīnījies parau­dzījos uz to un sapratu, ka gaisma plūst no

360

«Tribune» redakcijas loga un ka redakcijā droši vien vēl ir Džo Tvenss un varbūt runā pa telefonu ar kādu no «Associated Press» vai «New York Times», vai kādas citas avīzes, kas pieprasījusi viņam jaunumus. Džo ir aizņemts cilvēks, es negribēju viņu traucēt, bet varbūt viņš neņems ļaunā, ja uz īsu brītiņu iegriezī­šos.

Viņš tiešām runāja pa telefonu, sagumis pār galdu, piespiedis klausuli cieši pie auss. Durvis, verot tās ciet, noklaudzēja, viņš pa­cēla galvu un ieraudzīja mani.

—  Tūliņ, — viņš sacīja klausulē un tad sniedza to man.

—  Kas tur ir, Džo?

Kaut kas acīmredzot bija noticis. Viņa seja bija iztrūcināta un skatiens stings. Pār pieri viņam ritēja sīkas sviedru lāsītes, ķerdamās uzacīs.

—  Runā Alfs, — viņš teica, tikko kustinā­dams lūpas.

—  Alf, — es saucu aparātā, bet nespēju no­vērst acis no Džo Ivensa sejas. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas tikko pamatīgi ietriecies ar galvu mūrī.

—  Bred! — Alfs iesaucās. — Vai tas esi tu, Bred?

—  Jā, — atbildēju, — tas esmu es.

—  Kur tu biji? Es visu laiku cenšos tevi sa­zvanīt. Kad pa tavu telefonu neviens neatbil­dēja …

—  Kas noticis, Alf? Neuztraucies tik traki!

—  Labi, — viņš atteica. — Centīšos neuz­traukties. Centīšos runāt mierīgi.

Man nepatika viņa balss noskaņa. Viņš bija nobijies, bet lūkoja izlikties mierīgs.

—  Stāsti! — es viņu mudināju.

—  Es beidzot pārcēlos uz Elmoru, — viņš sāka stāstīt. — Satiksme uz ceļiem ir draus­mīga. Tu pat iedomāties nevari, kas notiek šeit ārpusē uz ceļiem. Uzstādīti militāri kontrolpunkti un …

—  Bet beidzot tu tomēr nokļuvi Elmorā. Tu man stāstīji, ka pārcelšoties uz turieni.

—  Jā, beidzot es nokļuvu tur. Pa radio dzirdēju par delegāciju, kas izbraukusi uz Milvilu, lai satiktu tevi. Tur bijis senators, ģenerālis un vēl citi. Kad aizbraucu uz El­moru, konstatēju, ka viņi apmetušies viesnīcā «Kukurūza». Vai tas nav ērmīgākais nosau­kums, kāds jebkad dzirdēts . . .? Un tad man ienāca prātā, ka vajadzētu viņiem pastāstīt par to, kas notiek Misisipi štatā. Iedomājos, ka tas varētu mazliet palīdzēt situācijas no­skaidrošanā. Tā nu es aizgāju uz viesnīcu, lai sastaptu senatoru, tas ir, lai mēģinātu viņu sastapt. Tur bija īsta trako māja. Milzīgi cil­vēku pūļi, policija cenšas uzturēt kārtību un raujas melnās miesās. Visā viesnīcā nekā cita kā televīzijas kameras, žurnālisti, radioļaudis un tā joprojām. Senatoru es ne acīs nedabūju redzēt. Bet es sastapu kādu citu. Tiklīdz - ieraudzīju, atcerējos viņu avīžu attēlos. Sa­proti, to, kuru sauc par Deivenportu …