— Biologu? — es vaicāju.
— Pareizi. Zinātnieku. Es piespiedu viņu pie sienas un centos viņam ieskaidrot, ka man jāsatiek senators. Taču liela labuma man no viņa nebija. Neesmu pat īsti drošs, vai viņš maz dzirdēja, ko es saku. Viņš izskatījās briesmīgi satraukts, sviedros izmircis un balts kā dvielis. Man iešāvās prātā, ka viņš varbūt ir slims, es apvaicājos, kas viņš tāds ir un vai nevaru viņam kaut ko palīdzēt. Un tad viņš man visu izstāstīja. Droši vien viņš nemaz nebija domājis man to stāstīt. Un vēlāk viņam varbūt pašam bija žēl, ka izstāstījis. Bet tai brīdī viņš bija tik pārskaities, ka niknums plūda pāri, un viņam laikam viss bija vienalga. Tas nabaga velns bija galīgi izmisis, kad es tev saku. Nekad nebiju redzējis tik satrauktu cilvēku. Viņš sagrāba mani aiz svārku atlokiem, piebāza seju man pavisam klāt un runāja tik briesmīgā uzbudinājumā, ka nospļaudīja mani gluži slapju. Citos apstākļos taču viņš neparko nebūtu tā izturējies, tas nav tāds cilvēks …
— Alf, — es lūdzu, — Alf, runā taču, par ko jārunā!
— Es pavisam aizmirsu tev pateikt, — Alfs turpināja. — Te nupat izplatījušās jaunas baumas, ka tu esot atgriezies uz Zemes ar lidojošo šķīvi. Radio par to vien runā. Šķīvis esot meklējis kodolieroču krājumus. Nu, tā es sāku stāstīt tam zinātniekam, kādēļ man jāsastop senators, un arī par pētīšanas institūtu
Grīnbraira. Tad arī viņš mani sagrāba un sāka pats runāt tā, ka es netiku ne no vietas. Viņš man izstāstīja jaunās ziņas: svešo būtņu vienīgais noteikums — tas, ka mums jāizkliedē mūsu kodolieroču jauda, — esot drausmīgākais, kas vien varējis notikt. Pentagons esot pārliecināts, ka no svešo pasauļu iemītniekiem mums draudot briesmas un šīs briesmas esot jālikvidē …
— Alf, — es pēkšņā nespēkā izdvesu, nojauzdams, ko viņš tūliņ sacīs.
— Un vēl viņš teica — Pentagons domājot, ka svešie jāaptur, iekams tie ieguvuši savā pārziņā vēl plašāku teritoriju, un vienīgā iespēja to izdarīt esot nomest ūdeņraža bumbu uz Milvilu.
Galīgi aizelsies, viņš apklusa.
Es neteicu neko. Biju tā paralizēts, ka nespēju izteikt ne vārda. Atcerējos ģenerāļa skatienu, kad šorīt ar viņu sarunājos un senators teica: «Mums neatliek nekas cits kā jums uzticēties, jaunais draugs. Mēs esam jūsu rokās.»
— Bred, — Alfs nobijies ievaicājās, — vai tu vēl klausies? Vai tu mani vēl dzirdi?
— Jā, — es atteicu, — es esmu tepat.
— Deivenports man sacīja — viņš baidoties, ka jaunais kodolieroču meklēšanas veids varot pamudināt militāristus uz aktīvu darbību, jo nu viņi apzināsies, ka drīz viņiem vairs nebūs ar ko darboties. Viņš stāvokli iztēloja apmēram tā: cilvēks ar bisi rokā sastop mežā zvēru. Viņš nemaz negrib zvēru nogalināt,.ja tas nav tieši nepieciešams, turklāt pastāv iespēja, ka zvērs var aizmukt un viņam nemaz nevajadzēs šaut. Bet iedomājies, kā ir tad, ja viņš zina, ka tūliņ, pēc dažiem mirkļiem viņa ierocis izgaisīs. Viņam jāizmanto gadījums un jāšauj, kamēr ierocis nav zudis. Viņam zvērs jānošauj, kamēr bise vēl rokā.
— Un ta nu, — es ierunājos mierīgākā balsī, nekā pats biju uzskatījis par iespējamu,— iznāk, ka Milvilā ir tas zvērs.
— Ne jau Milvilā, Bred. Tikai…
— Jā, — es atteicu, — droši vien ne Milvilā. Bet iestāsti to cilvēkiem, kad viņiem virs galvas sprāgs bumba.
— Deivenports bija kā prātu zaudējis. Viņš taču nemaz nedrīkstēja man to stāstīt…
— Vai tu domā, viņš pats zina, ko runā? Šorīt viņam iznāca pamatīga saķeršanās ar ģenerāli.
— Likās, viņš zina vairāk, nekā man izstāstīja, Bred. Kādu brīdi viņš runāja vienā runāšanā, bet tad uzreiz apklusa. It kā būtu sapratis, ka nedrīkst stāstīt. Viņu apsēdusi viena ideja. Viņš ir pārliecināts, ka vienīgi sabiedriskās domas spēks varētu apturēt militāristus. Viņš ir izprātojis tā: ja cilvēki uzzinās militāristu plānu, sacelsies tāda brēka, ka šie neuzdrošināsies savu plānu realizēt. Tautas, viņš man paskaidroja, būšot ne tikai sašutušas par tik nežēlīgu, aukstasinīgu slepkavības nodomu, bet labprāt saņemšot arī svešos ienācējus — lai nāktu kas nākdami, ja tikai miers no bumbām. Un šis tavs biologs ir nolēmis noslēpumu atklāt. Viņš man gan neteica, ka to darīs, bet tāds ir viņa nodoms. Esmu pārliecināts, ka viņš to pateiks kādam žurnālistam.
Jutu, ka man iekšā viss sagriežas un sāk trīcēt. Piespiedos cieši pie galda, lai nesa- ļimtu.
— Visa pilsēta zaudēs prātu, — es sacīju. — Šorīt taču es ģenerālim lūdzu . ..
— Tu lūdzi ģenerālim? Žēlīgs dievs, tu tātad to jau zināji?
• — Protams, zināju. Ne jau to, ka viņi tā darīs. Zināju vienīgi, ka viņiem tas ir prātā.
— Un neteici ne vārda?
— Kam lai es būtu teicis? Un kāds no ta būtu bijis labums? Turklāt tas vēl nebija droši zināms. Bija tikai tāds apsvērums — visļau- nākaja gadījumā. Ziedot trīssimt dzīvību, lai izglābtu dzīvību trim miljardiem …
— Bet tu pats, Bred! Un visi tavi draugi…
— Alf, — es iesaucos, — ko gan es būtu va- rējis iesākt? Ko tu pats būtu darījis manā vietā? Izskandinājis to pa visu pilsētu un satracinājis ļaudis?
— Nezinu, — Alfs atteica. — Nezinu, ko es būtu darījis.
— Alf, vai senators ir viesnīcā? Vai viņš pašreiz tur ir?
— Man šķiet, ka ir. Vai gribi viņam zvanīt, Bred?
Nezinu, vai tas ko līdzēs, — es sacīju, — bet varbūt vajadzētu pamēģināt.
— Tad es likšu klausuli nost, — Alfs sacīja. — Bred …
— Jā?
— Dzīvo laimīgs, Bred. EkL es gribēju teikt… velns parāvis … nu jā, dzīvo laimīgs!
— Paldies, Alf.
Dzirdēju, kā viņš noliek klausuli, un tad man ausīs dobji dūca vairs tikai neaizņemtās līnijas signāls. Man sāka trīcēt roka, un es saudzīgi noguldīju klausuli uz galda, neuzdrošinādamies nolikt to īstajā vietā.
Džo īvenss cieši paskatījās uz mani.
— Tātad tu zināji? — viņš jautāja. — Zināji visu laiku?
Papurināju galvu.
— Es nezināju, ka viņi nolēmuši to darīt. Ģenerālis to pieminēja kā pēdējo līdzekli. Deivenports viņam uzklupa.
Es nepabeidzu iesākto domu. Vārdi kaut kā izplēnēja. Džo joprojām nenovērsa acu no manis.
Un tad es zaudēju savaldīšanos.
— Sasodīts! — es iekliedzos. — Es taču nedrīkstēju nevienam to sacīt. Lūdzu ģenerālim — ja viņam tas jādara, lai dara, iepriekš nepaziņojis. Lai mēs neko nezinātu. Tad tas būtu tikai acumirklīgs uzliesmojums, ko mēs droši vien pat vairs neieraudzītu. Mēs, protams, mirsim, bet tikai vienreiz. Nemirsim tūkstoš nāvēs…
Džo satvēra klausuli.
1 — Lūkošu sazvanīt senatoru, — viņš sacīja.
Es apsēdos uz krēsla.