Выбрать главу

—  Turklāt, — viņš piebilda, — nav nekādu īstu pierādījumu …

—  Deivenports domā, ka ir.

—  Jūs esat ar viņu runājis?

—  Nē, — es atbildēju nemelodams. — Ne­esmu ar viņu runājis.

—  Deivenports to nesaprot, — senators sa­cīja. — Viņš iznācis no savas izolētās labora­torijas un …

—  Man viņa valoda patika. Viņš runāja kā daždien civilizēts cilvēks.

Man tūliņ kļuva žēl, ka esmu šos vārdus iz­teicis, jo nu biju viņu ne tikai nobiedējis, bet arī aizvainojis.

—  Es jums došu ziņu, — senators dzedri noteica. — Tiklīdz kaut ko uzzināšu, saistīšos ar jums vai ar Džeraldu. ^Darīšu visu, ko spēšu. Nedomāju, ka jums vajadzētu uztrauk­ties. Tikai gādājiet, lai barjera nekust tālāk, skatieties, lai nekas nenotiek. Tas ir viss, ko jūs varat darīt.

—   Protams, senator, — es atteicu dziļā ne­patikā.

—   Paldies, ka piezvanījāt, — senators sa­cīja. — Es jūs informēšu.

—   Uz redzēšanos, senator.

Noliku klausuli. Džo vaicājoši uzlūkoja mani.

Es pagrozīju galvu.

—  Viņš neko nezina un neko arī nesaka. Cik noprotu, viņš ir bezspēcīgs. Viņš neko ne­spēj darīt mūsu labā.

Uz ietves noklaudzēja soļi, un pēc mirkļa atvērās durvis. Pagriezos atpakaļ un ierau­dzīju Higiju Morrisu.

Higijs Morriss bija īstais vīrs, kura ieraša­nās man šinī brīdī šķita nepieciešama!

Viņš paskatījās uz mani, tad uz Džo, tad atkal uz mani.

—   Kas jums, puiši, kaiš? — viņš jautāja.

Es cieši skatījos viņam, acīs, vēlēdamies, lai

viņš iet projām, bet skaidri zināju, ka viņš to nedarīs.

—       Bred, — Džo ierunājās, — mums vaja­dzēs viņam to pateikt.

—  Manis dēj, — es atteicu, — saki.

Higijs nekustējās. Kamēr Džo viņam pa­stāstīja, kāds pašreiz ir stāvoklis, viņš ne­kustīgi stāvēja pie durvīm. Acis viņam kļuva stiklainas, un viņš pats likās pārvērties par statuju. Viņš nepakustināja ne loceklīti un ne ar pušplēstu vārdu nepārtrauca Džo.

Labu brīdi valdīja pilnīgs klusums, tad Hi­gijs pievērsās man.

—       Kā tu domā? Vai viņi tiešām spētu izda­rīt ar mums kaut ko tādu?

Es pamāju.

—       Domāju, ka varētu gan. Un izdarīs arī. Ja vien barjera vēlreiz sakustēsies. Vai arī at­gadīsies kaut kas cits.

—       Nu, — Higijs pēkšņi salēcās, — ko tad mēs te stāvam? Mums tūliņ jāsāk rakt.

—  Rakt?

—       Protams. Patvertne. Darba roku mums ir daudz. Pašreiz pilsētā visi slaistās, neko nedarīdami. Mēs varam likt viņus pie darba. Šķūnī pie dzelzceļa stacijas ir visi darba rīki

ceļu labošanai, un droši vien pa pilsētu sala­sīsim kādu duci kravas mašīnu. Es nodibināšu komiteju, un mēs … Bet kas jums, puiši, īsti kaiš?

—  Higij, — Džo uzrunāja viņu gandrīz maigi, — tu laikam nekā neapjēdz. Tie nebūs nekādi atomputekļi, bumbu taču metīs virsū tieši Milvilai. Tu nespēj izbūvēt tādu pa­tvertni, kas varētu mūs glābt. Simt gados tu nespētu to izdarīt.

—  Mēģināt mēs tomēr varam, — Higijs stūrgalvīgi pretojās.

—  Mēs nevaram izrakt tik dziļu un uzbūvēt tik stipru patvertni, lai tā izturētu sprā­dzienu, — es iebildu. — Un, pat ja mums tas izdotos, tad tikpat pietrūktu skābekļa …

—  Bet kaut kas ir jādara! — Higijs kliedza.

—  Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši. Mūs visus taču nogalinās!

— Jā, vecais, — es sacīju, — nu ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt.

—  Nu, paklausies … — Higijs iesāka.

—   Rimstieties! — Džo mums uzbrēca.

—  Rimstieties, jūs abi! Var jau būt, ka jūs viens otram esat kā dadzis acī, bet pašreiz mums jādarbojas kopīgi. Un izeja ir. Mums jau ir patvertne.

Mirkli es neizpratnē nolūkojos uz viņu, bet tad atjēdzu, uz ko viņš tēmē.

—  Nē! — es iesaucos. — Nē, to mēs ne­drīkstam darīt. Vēl ne. Vai tad tu nesaproti?

Tas nozīmētu atteikties no visām sarunu iespējām. Mēs nedrīkstam to darīt zināmu tai pusē.

—  Lieku desmit pret vienu, ka tur viss jau ir zināms, — Džo atteica.

—  Es neko nesaprotu,. — Higijs žēlojās.

—  Kur mums ir patvertne?

—  Otrā pasaule, — Džo paskaidroja, — tā paralēlā pasaule, uz kuru bija aizgājis Breds. Ja mums vairs nebūtu cita glābiņa, mēs va­rētu pāriet uz turieni. Puķes gādātu par mums un atļautu mums tur palikt. Tās audzētu mums pārtiku, tur būtu dziednieki, kas rūpē­tos par mūsu veselību, un …

—  Tu aizmirsti vienu, — es aizrādīju.

—  Mēs nezinām, kā turp aiziet. Bija tikai tā vienīgā vieta dārzā, un tagad tur viss ir pār­vērties. Puķu vairs nav, tur aug tikai naudas krūmi.

—  Tas brīnumdakteris un Smits varētu pa­rādīt mums ceļu, — Džo ieminējās. — Viņi zina, kur jāiet.

—  Viņu te vairs nav, — sacīja Higijs.

—  Viņi aizgāja uz mājām. Cilvēku ambulancē nebija, un viņi sacīja, ka viņiem esot jāiet projām. Bet viņi solījās atgriezties, ja mums viņu atkal ievajadzētos. Es viņus aizvedu ma­šīnā līdz Breda dārzam, un viņi bez grūtībām atrada durvis vai kā nu lai to dēvē. Viņi gluži vienkārši izgāja cauri dārzam un pazuda.

—  Vai tu mācētu atrast to vietu? — Džo vaicāja.

—- Domāju gan, ka atcerētos.

—- Tātad mēs to atrastu, ja vajadzētu, — Džo sacīja. — Mēs varam izveidot ķēdi un, rokās saķērušies, šķērsot dārzu.

—   Nezinu, — es iebildu, — vai durvis vien­mēr ir va|ā.

— Vajā?

—  Ja tās vienmēr būtu vaļā, — es sacīju, — mēs pēdējo desmit gadu laikā būtu zaudē­juši krietni daudz cilvēku. Tur taču aizvien ro­taļājās bērni, un arī pieaugušie bieži vien ir gājuši, lai nebūtu jāmet līkums. Es gāju cauri dārzam pie daktera Fabiana, šurp un turp staigājuši vēl daudzi citi. Ja jau durvis būtu bijušas vaļā, kāds nejauši būtu pa tām izgājis.

—   Galu galā, — Higijs attapās, — mēs taču varam uz turieni piezvanīt. Mēs varam paņemt vienu no tiem aparātiem …

—  Nē, — es sacīju, — to darīsim tikai tad, kad vairs nebūs citas izejas. Tā mēs varam uz laiku laikiem atšķirt sevi no pārējās cilvēces.

—  Tas tomēr būtu labāk nekā aiziet bojā, — iebilda Higijs.

—  Nevajag pārsteigties, — es centos viņus pārliecināt. — Ļausim cilvēkiem pašiem vis­pirms apdomāties un visu apsvērt. Iespējams,, ka nekas ļauns nenotiek. Nedrīkstam taču lūg­ties patvērumu, ja nemaz, nezinām, vai tas mums nepieciešams. Vēl joprojām, pastāv iespēja, ka abas puses var sākt sarunas. Es zinu, ka patlaban stāvoklis ir diezgan nelāgs, bet, ja vien iespējams, cilvēkiem nevajadzetu atteikties no sarunām.

—  Bred, — ierunājās Džo, — man šķiet, ne­kādu sarunu nebūs. Es domāju, ka svešās būtnes nekad nopietni nav gribējušas ielais­ties sarunās.

—  Un, — sarunā iejaucās Higijs, — tas ne­kad nebūtu noticis, ja nebūtu bijis tava tēva.

Man uznāca dusmas, bet es savaldījos un teicu:

—  Tad tas būtu noticis kaut'kur citur. Ja ne Milvilā, tad citā vietā. Ja ne pašlaik, tad maz­liet vēlāk.

—  Tieši par to jau es runāju, — Higijs dzē­līgi apstiprināja. — Tad tas nebūtu noticis šeit, tas būtu noticis kādā citā vietā.

Man nebija ko atbildēt. Es, protams, būtu varējis atbildēt, bet tā nebija atbilde, kas de­rētu Higijam.

—  Un es tev vēl ko teikšu, — Higijs turpi­nāja. — Gribu tevi draudzīgi brīdināt. Turi acis vaļā. Hairams kāro dabūt tevi nagos. Tas, ka tu viņu piekāvi, neko nelīdzēja. Tur­klāt ir vēl laba tiesa karstgalvju, kas par visu domā tāpat kā Hairams. Visā, kas šeit noticis, viņi vaino tevi un tavu ģimeni.