Выбрать главу

—  Higij, — Džo protestēja, — nevienam nav tiesību …

—  To es zinu, — Higijs atteica, — es tikai saku to, kas ir. Es, protams, centīšos uzturēt mieru un kārtību, bet neņemos vairs par to galvot.

Tad viņš pagriezās pret mani un sacīja:

—       Tev atliek vienīgi cerēt, ka šī jezga labi drīz nokārtosies. Ja tas nenotiks, tad pameklē pie laika prāvāku, dzijāku alu, kur paslēpties.

—       Ak tu … — es iesaucos. Pietraucos kā­jās un būtu viņu pamatīgi iekaustījis, bet Džo aši metās apkārt rakstāmgaldam, sa­grāba mani un stūma atpakaļ.

—  Rimstieties! — viņš izmisis iesaucās.

—  Mums jau tāpat ir diezgan nepatikšanu, nemaz nevajag arī jums vēl sākt villoties.

—       Ja valodas par bumbu izies tautā, — Hi­gijs ļauni sacīja, — tad es par tavu dzīvību nedodu ne pliku vērdiņu. Tu pārāk dziļi esi iejaukts visā. Cilvēki sāks brīnīties …

Džo satvēra Higiju un piespieda pie sienas.

—       Turi muti, — viņš uzsauca. — Ja ne, es pats tev to aizbāzīšu! — Dūri pacēlis, viņš draudēja Higijam, un Higijs apklusa.

—       Un nu, — es pagriezos pret Džo, — kad tu esi nodibinājis mieru un kārtību un viss at­kal ir jauki un labi, tu varēsi iztikt bez ma­nis. Es iešu.

—  Bred, — Džo, zobus sakodis, sacīja,

—  pagaidi, es vēl…

Bet es izgāju no redakcijas, aizcirzdams durvis aiz sevis.

Arā jau bija kļuvis pavisam tumšs, un uz ielas neredzēja neviena cilvēka. Pilsētas val­des namā joprojām spīdēja gaisma, bet pie durvīm vairs neviens neslaistījās.

Man ienāca prātā, ka varbūt labāk būtu bi­jis palikt. Ja ne cita iemesla pēc, tad kaut vai tādēj, lai palīdzētu Džo atturēt Higiju no kāda muļķīga soļa.

īstenībā tomēr manai palikšanai nebūtu bi­jis nekādas jēgas. Ja arī es būtu varējis dot kādu padomu (ko es nevarēju), tas būtu licies aizdomīgs. Man acīmredzot neviens vairs ne­uzticējās. Droši vien Hairams un Toms Pres­tons visu pēcpusdienu sviedriem vaigā kuri­nājuši Milvilā naida kampaņu pret Bredšovu Kārteru.

Iegriezos Lielajā ielā un sāku iet uz mā­jām. Visa iela grima dziļā mierā. Ar zaļu mauru apaugušajos laukumos starp mājām krita trīsošas ēnas, kad viegla vasaras vēj- pūta sašūpoja ielas apgaismošanas spuldzes augsto stabu galos. Cilvēki bija atvēruši lo­gus, lai glābtos no karstuma un ielaistu ista­bās spirgtu vēsmu, mājās spīdēja silta gaisma, bet pa atvērtajiem logiem varēja dzirdēt aprautus televīzijas vai radio pārraižu fragmentus.

Dziļš miers, un tomēr es zināju, ka aiz šķie­tamā klusuma slēpjas bailes, naids un draus­mīga mežonība, ko spēj izraisīt viens vienīgs neapdomāts vārds vai negaidīta rīcība, un tūliņ visa pilsētiņa pārvērstos par aurojošu trako māju.

Cilvēkus mocīja aizvainojums, gruzdošas dusmas par to, ka tieši viņi, tieši šis mazais ļaužu pulciņš ieslēgts kā lopu bars aplokā, bet pārējie cilvēki visā pasaulē dzīvo brīvībā. Mo­dās dumpīga pārestības sajūta pret kosmisko netaisnību, par to, ka tieši mēs, neviens cits visā plašajā pasaulē, bet vienīgi mēs esam iz­raudzīti šim aplokam. Nepatīkami un ne­veikli liek justies arī tas, ka visa pasaule blīn uz mums un tērgā par mums, it kā mēs būtu nezin kādi šausmoņi vai brīnumzvēri. Un var­būt vienā otrā mostas kauns un bailes: pārējā pasaule varētu sākt domāt, ka mēs paši esam pie visa vainīgi, ka mūs piemeklējusi sodība par kaut kādiem morāliem vai garīgiem trūku­miem.

Nav nekāds brīnums, ka, nonākuši šādā stāvoklī, milvilieši būs ar mieru izmantot jebkuru izskaidrojumu, kas palīdzētu viņiem atgūt labo slavu un atjaunot savu reputāciju ne vien pašu, bet visas pasaules un arī svešo būtņu acīs; nav nekāds brīnums, ka viņi būs ar mieru noticēt visam (gan ļaunajam, gan labajam), kāri uztvers jebkuras baumas, alka­tīgi metīsies katrā spekulācijā, lai tikai va­rētu visu ainu parādīt kontrastainos melnos un baltos toņos (kaut arī paši it labi zina, ka viss ir pelēks), jo melnā un baltā tiešumā viņi saskata ilgoto vienkāršību, kas ļauj visu vieg­lāk saprast un visu vieglāk pieņemt.

Un tomēr man bija skaidrs, ka viņi nav vai­nojami. Viņi nav sagatavoti saņemt šādu belzienu un noturēties kājās. Gadiem ilgi viņi, neviena neievēroti, dzīvojuši dzīves lielās straumes klusā attekā. Sīkie atgadījumi pilsē- tinas ikdienā bija Viņu dzīves lielie notikumi, vēsturiskas iezīmes viņu dzīvē ir apmēram šādas: toreiz, kad Džonsonu dulnais zeņķis ar savu veco fordiņu Gobu ielā iedrāzās kokā; un toreiz, kad tika izsaukti ugunsdzēsēji, lai noceltu Džonsu vecmāmuļas kaķi no prezbite- riāņu mācītājmājas jumta (līdz pat šai bal­tai dienai neviens nevar saprast, kā kaķis va­rēja tikt tur augšā); un kur nu vēl tā pēcpus­diena, kad Endrjūsu vecaistēvs bija makšķe­rēdams upmalā aizmidzis un ievēlies upē, un Lens Strīters viņu izvilka; večuks gan pamo­dās, bet bija sarijies ūdeni un vēl ilgi spraus­lāja un spļaudījās (bet ļaudīm toreiz bija ko grozīt galvas un prātot, kas Lēnam Strīteram vienam pašam bijis meklējams upmalā). Tādi nieki veidoja viņu dzīvi un sagādāja viņiem nepieciešamās sīkās sensācijas.

Bet pēkšņi viņi ir nostādīti vaigu vaigā ar kaut ko lielu, ko nespēj saprast, ar tik lieliem notikumiem un tādu situāciju, kas ir pārāk vareni, lai tos pašreiz izprastu jel kāds visā pasaulē. Un, tā kā viņi nevar šo situāciju at- vedināt uz neizdibināma brīnuma formulu, piemēram, līdzīgu tai, kā kaķis varēja nokļūt uz mācītājmājas jumta, viņi jūtas samulsuši un satraukti un ir gatavi kuru katru mirkli uzliesmot atklātā naidā, kas izpaustos var­darbībā — ja vien viņi varēs atrast kaut ko vai kādu, pret ko vērst vardarbību. Un es gaužām labi zināju, ka Toms Prestons un Hairams Martins ir sagādājuši viņu vardar­bībai mērķi, ir parūpējušies par to brīdi, kad sāks trakot naids.

Pamanīju, ka esmu jau gandrīz sasniedzis savas mājas. Man pretī slējās Daniela Villo- bija neveiklais, četrstūrainais ķieģeļu milze­nis; to uzlūkojot vien, katram uzreiz bija skaidrs, ka šāda māja var piederēt vienīgi Da­niela Villobija tipa vīram. Otrpus ielai uz stūra atradās vecā Perkinsa māja. Tur pirms apmēram nedēļas bija ievākušies jauni īrnieki. Sī ir viena no nedaudzajām izīrējamām mā­jām mūsu pilsētiņā, un tur gandrīz ik gadu mainījās īrnieki. Mūsējie nekad necentās iepazīties ar šiem ļaudīm tuvāk — nebija vērts. Un pašā ielas galā bija daktera Fabiana māja.

Nodomāju, ka jau pēc īsa brīža es būšu at­kal pats savā mājā, kuras jumtā vēl rēgojās izsistais caurums, atgriezīšos skanīgajā tuk­šumā, kur mani mocīs neatbildēti jautājumi, bet ārpusē aiz vārtiņiem kā kareivju postenis patrulēs milviliešu naids un aizdomas.

Otrā ielas pusē noklaudzēja durvis un uz lievenēm nodimdēja soļi.

Kāda balss ķērca: — Volij, viņi taisās uz­spert mūs gaisā. Nupat televīzijā to paziņoja.

No zemes kājās pielēca kāda ēna — laikam cilvēks bija gulējis zālē vai sēdējis zemā at­pūtas krēslā, jo ieraudzīju viņu tikai tad, kad kaimiņa kliedziens lika viņam pietrūkties kā­jās.

Viņš norīstījās, it kā censtos izteikt kādu vārdu, bet viņam tas neizdevās.

— Speciālziņojums! — pirmais sauca no lievenēm. — Nupat, tikko. Pa televīziju.

Dārzā sēdētājs strauji aizskrēja uz savu māju.

Arī es sāku skriet. Steidzos uz mājām, cik ātri vien spēju, un kājas kustējās bez sa­prāta vadības, gluži automātiski.