Es nebiju cerējis, ka man būs daudz laika, bet nu tā vairs nebija nemaz. Baumas bija izplatījušās ātrāk, nekā tiku gaidījis.
Speciālziņojums, protams, nav nekas cits kā baumas par to, ka bombardēšana varētu būt iespējama, -/- tas man bija skaidrs, — tā ir hipotēze, ka pēdējā, bezizejas gadījumā uz Milvilu varētu nomest bumbu. Bet tikpat labi es arī zināju, ka šajā pilsētā tas neko nenozīmē. Milvilas iedzīvotāji nešķiros faktus no baumām.
Šī tātad būs dzirkstele, kas aizdedzinās pilsētiņu un pārvērtīs to par trako māju, kur plosīsies naids un negantība. Tas skars mani, Džeraldu Šērvudu un skartu arī Kleino, ja vien viņš būtu šeit.
385
Iela palika man aiz muguras, skrēju lejā pa nogāzi, kas veda no Fabiana mājas uz mazo ielejiņu, kur brieda naudas raža. Vēl nebiju ticis nogāzē līdz pusei, kad man iešāvās prātā doma par Hairamu. Pēcpusdienā viņš apsargāja naudas krūmus un varbūt slamstās tur vēl tagad. Es mēģināju apstāties
25-1472
un pieplaku pie zemes. Uzmetu ašu skatienu ielejai, tad sāku uzmanīgi izlūkot apkārtni, cenzdamies izpētīt katru tumšāku plankumu, acīgi vērodams ikvienu kustību, kas varētu liecināt, ka tieku novērots.
Tālumā izdzirdu klaigas un skrejošu soju dunu uz ietves. Kaut kur dažus kvartālus tālāk noklaudzēja durvis, tika iedarbināts motors un sakustējās automobilis. Pa kādu atvērtu logu neskaidri skanēja radio diktora satrauktā balss, bet vārdus nevarēju saprast.
Hairamu nekur nemanīju.
Piecēlos atkal kājās, lēnām devos pa nogāzi lejup. Sasniedzis dārzu, sāku iet pa to. Man pretī rēgojās pussagruvusī siltumnīca un sēkl- audze goba, kas auga aiz tās.
Nonācis pie siltumnīcas, es uz mirkli apstājos, vēl pēdējo reizi pamezdams skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka Hairams kaut kur man neuzglūn. Tad gāju tālāk, bet tai brīdī mani kāds uzrunāja, un balss skaņa mani sastindzināja.
Kaut gan stāvēju kā pie zemes pieaudzis, es tomēr skaidri zināju, ka neesmu dzirdējis ne skaņas.
«Bredšov Kārter,» balss atkal sacīja bez skaņas.
Un visapkārt iesmaržojās purpurkrāsas puķes; varbūt tā nebija pat īsti smarža, bet tikai nojausma. Tā smagi dvesmoja gaisā un modināja manī asas, skaudras atmiņas par Tapera Tailera apmetni, kur Neredzamais
mani sagaidīja piekalnē, lai pavadītu atpakaļ uz Zemi.
— Jā, — es atsaucos, — kur tu esi?
Man šķita, ka sēklaudze goba siltumnīcas stūrī sašūpo zarotni, kaut gan laiks bija pavisam rāms.
«Es esmu šeit,» dzirdēju atbildi. «Esmu šeit jau ilgus gadus. Es ļoti gaidīju dienu, kad beidzot varēšu ar tevi sarunāties.»
— Vai tad tu zināji? — es vaicāju un pats sapratu, cik šis jautājums muļķīgs, jo man bija skaidrs, ka manam sarunu biedram zināms viss gan par bumbu, gan pārējais.
«Mēs zinām,» atbildēja goba, «bet par to nedrīkst krist izmisumā.»
— Nedrīkst krist izmisumā? — es pagalam pārsteigts jautāju.
«Ja mums neizdosies šoreiz,» koks teica, «mēs mēģināsim atkal. Varbūt kaut kur citur. Varbūt mums vajadzēs gaidīt, kamēr tā … nu kā jūs to saucat?»
— Radiācija, — es atbildēju. — Tāds ir tās nosaukums.
«Gaidīsim,» purpursmarža teica, «kamēr radiācijas vairs nebūs.»
— Paies ilgi gadi, — es sacīju.
«Mēs varam gaidīt gadiem,» man atbildēja. «Mums laika pietiek. Mums nekad nebūs gala. Un nekad gala nebūs laikam.»
35*
387
— Bet mūsu laikam ir gals, — es teicu, un manī modās līdzjūtība pret visu cilvēku
dzimumu, bet visvairāk pašam pret sevi. — Un man var pienākt gals.
«Jā, mēs zinām,» sacīja purpursmarža. «Mums ir jūsu ļoti žēl.»
Es zināju, ka pienācis īstais mirklis lūgt palīdzību, izskaidrot, ka esam nonākuši šādā stāvoklī bez savas vēlēšanās, bez savas vainas un ka tiem, kas mūs šinī situācijā iedzinuši, vajadzētu tagad nākt mums palīgā izkulties no tās.
Bet, kad gribēju to sacīt, jutu, ka nespēju izteikt nevienu vārdu. Nespēju atzīties svešajām būtnēm, ka mēs esam gluži bezspēcīgi.
Man šķiet, tā bija stūrgalvība un lepnums. Līdz šim brīdim, kad mēģināju lūgt palīdzību, es pat nebiju zinājis, ka varu būt tik stūrgalvīgs un lepns.
Goba teica, ka tiem esot mūsu žēl. Bet kas tas ir par žēlumu — vai tās ir patiesas sāpes, vai tīri teorētisks, abstrakts žēlums, kādu izjūt nemirstīgas būtnes pret sīku, nīcīgu radījumu, kam jāiet bojā?
Eš jau sen būšu satrunējis, varbūt vēl vairāk — būšu sairis putekļos un pīšļos, nogrimis aizmirstībā, bet šīs būtnes dzīvos, dzīvos un dzīvos mūžīgi.
Un es sapratu, ka mums, kas pārvērtīsimies par putekļiem un pīšļiem, ir svarīgāk saglabāt spītīgu lepnumu nekā būtnēm, kas ir tik stipras, ka dzīvos mūžīgi. Tā ir vienīgā vērtība, kas mums pieder, vienīgais, pie kā varam tverties.
«Purpurziedu smarža …» es domāju. «Kas tā īsteni ir? Tā nav krāsa un smarža, tas ir kaut kas vairāk. Varbūt tā ir nemirstības dvesma, lielās vienaldzības fluīds, kurš nedrīkstēja just līdzi tam un mīlēt to, kas dzīvo tikai īsu mirkli, tāpēc ka pats pastāv mūžīgi un traucas pretī nebeidzamai nākotnei, lai aizvien no jauna sastaptos ar jaunu dzīvību un jaunām būtnēm, ko nedrīkst iemīlēt.
Tā ir vientulība,» es domāju, «mūžam nebeidzama, bezcerīga vientulība, kādu cilvēku dzimumam nekad nevajadzēs izjust.»
Saskāries ar nežēlīgo, salto vientulību, es jutu mostamies žēlumu, un man šķita dīvaini, ka cilvēkā var rasties žēlums pret koku. Bet es zināju, ka tas nav koks, ka tās nav purpurkrāsas puķes, bet tas ir Neredzamais, kas mani bija atvedis atpakaļ uz mājām un bija pie manis šai mirklī, ka tas, kā man žēl, ir Neredzamais — tāda pati dzīvība kā es.
— Arī man ir žēl tevis, — es sacīju, bet, tikko biju šos vārdus izteicis, apjēdzu, ka Neredzamais tos nesapratīs, tāpat kā nebūtu sapratis manu lepnumu, ja būtu kaut ko par to zinājis.
Pa ielu paugura virsotnē trakā ātrumā iegriezās automobilis, un tā starmeši ietvēra spožā staru kūlī siltumnīcu. Es pasitos sānis, bet gaisma pašāvās garām, iekams biju paspējis paslēpties.
Kaut kur tumsā kāds mani sauca klusā, iztrūcinātā balsī.
Ap stūri iegriezās otra mašīna, turklāt tik strauji, ka riepas pagriezienā iekaucās. Pirmais auto apstājās pie manas mājas, salēkda- mies no spējās bremzēšanas.
— Bred! — klusa, baiļu pilna balss sauca mani vārdā. —- Bred, vai tu esi te?
— Nansij, — es atsaucos, — nāc šurp, Nansij!
Es sapratu, ka noticis kaut kas ļauns, kaut kas briesmīgi ļauns. Viņas balsī skanēja tāds saspīlējums, it kā to slāpētu smaga drausmu migla. Kaut kas nav kārtībā, ja uz manu māju tādā ātrumā viena aiz otras traucas mašīnas.
— Man šķita, ka dzirdēju tevi runājam, — Nansija sacīja, — bet nevarēju tevi nekur ieraudzīt. Mājā tevis nebija un …
Sētas pusē aiz mājas izskrēja cilvēks, ielas spuldzes gaismā pie mājas stūra uz mirkli pazibēja viņa ēna. Ielas pusē parādījās vēl daži vīri; dzirdēju viņu soļu dunu un nikno balsu murdoņu.
— Bred, — Nansija ierunājās.
— Klusāk, — es viņu brīdināju, — kaut kas nav labi.
Tagad es Nansiju ieraudzīju. Viņa pa tumsu klupšus skrēja pie manis.
Mājas priekšā kāds nelabi ķērca:
— Ei, Kārter! Mēs zinām, ka tu esi tur iekšā. Ja nenāksi ārā, mēs tevi izkvēpināsim!
Es apgriezos, paskrējos Nansijai pretī un apskāvu viņu.