Выбрать главу

—  Tur ir vesels bars, — viņa čukstēja.

—  Hairams ar saviem zeļļiem, — es atteicu.

Nošķinclēja stikli, un tumsā uzšāvās uguns.

—   Nolādēts! — viens uzvaras priekā iegau­dojās. — Nu tu varbūt izlīdīsi.

—  Bēdz! — es sacīju Nansijai. — Skrien uz pakalnu un paslēpies aiz'kokiem.

—   Grants… — viņa man pačukstēja. — Es viņu satiku, un viņš mani sūtīja pie tevis…

Mājas iekšpusē pēkšņi uzšāvās spoža liesma. Ēdamistabas logi iēspīgojās kā ugunī­gas acis. Liesmu atblāzmā es redzēju bezjē­dzīgi kūņojamies tumšus augumus un dzir­dēju nesakarīgus kliedzienus.

Nansija pagriezās un skrēja projām, es steidzos viņai pakaļ, bet mums aiz muguras pūļa aurus pārkliedza rupja balss:

—  Tur viņš ir! Dārzā!

Man aiz kaut kā aizķērās kāja, es sapinos un kritu, ieveldamies naudas krūmos. Asie zari skrāpēja man seju un ķērās drēbēs, un man tikai ar mokām izdevās piecelties.

Liesmu mēles laizīja māju, šāvās ārā pa jumta caurumu, ko bija izsitusi laika mašīna, un tagad visi logi blāzmoja sarkanā gaismā. Klusumā, kas pēkšņi bija iestājies, es dzir­dēju, kā uguns sprakšķēdama grauž mājas baļķus.

Mani vajātāji klusēdami skrēja pa nogāzi uz dārzu. Nelielajā atstatumā, kas vēl šķīra mūs, skaidri dzirdēju viņu soļu dimdoņu un pretīgi skaļo elšanu.

Pieliecos un sāku taustīties pa zemi, līdz atradu priekšmetu, aiz kura bija aizķērusies kāja. Sažņaudzu pirkstus ap' to un pacēlu to no zemes — tas bija pēdas četras garš mieta gals, gar malām gan mazliet aptrunē- jis, bet citādi stiprs un vesels.

«Sitamais,» es nodomāju, «un ar to pašu man būs beigas. Bet vismaz viens, varbūt pat divi no viņiem dabūs galu, pirms pagūs mani nosist.»

— Bēdz! — es uzkliedzu Nansijai, jo no­jautu, ka viņa vēl ir tepat tuvumā, kaut arī nevarēju viņu saredzēt.

Man vēl atlicis viens darbs, viens vienīgs darbs, kas jāizdara. Man ar šo mietu jānosit Hairams Martins, pirms pūlis man uzklūp.

Viņi jau bija noskrējuši no pakalnītes un tagad Hairama vadībā pārmeklēja dārzu. Mietu pacēlis, es stāvēju un gaidīju viņus, re­dzēdams, ka Hairams skrien uz manu pusi; tumsā viņa sejā spīdēja zobu baltums.

«Zvelšu tieši starp acīm,» es nolēmu, «tā, lai galva pāršķeļas kā kālis. Un pēc tam, ja atliks laika, lūkošu trāpīt vēl kādam.»

Uguns rēkdama rija sauso māju, un es, pat šeit stāvēdams, sajutu liesmu svelmi.

Viņi jau bija pavisam tuvu, es pacēlu mietu mazliet augstāk un satvēru stingrāk rokā.

Un tad piepeši, kad nākamajā mirklī jau būtu bijuši man pa sitienam, viņi palika stā­vam kā pienagloti, daži puspagriezienā, lai mestos atpakaļ, citi neaprakstāmā apjukumā un šausmās, mutes iepletuši, blenza uz priekšu. Viņi blenza nevis uz mani, bet uz kaut ko man aiz muguras.

Tad pūlis sakustējās un metās ko kājas nes atpakaļ pa nogāzi augšup, un izbīļa auri skanēja briesmīgāk par uguns rēkoņu dego­šajā mājā — viņi rēca kā pārbiedētu lopu bars, kas neprātā bēg no degošas prērijas.

Es strauji pagriezos, lai pamestu skatienu sev aiz muguras, un ieraudzīju būtnes no sve­šās pasaules; viņu melnie augumi vizmoja ugunsgrēka blāzmā un sudrabotie cekuli liegi šūpojās vējā. Tuvodamies man, svešie sāka čivināt savā putnu dziesmām līdzīgajā va­lodā.

«Ak tu žēlīgā debess,» man iešāvās prātā, «tie nu gan ir nepacietīgi! Jau atsteigušies šurp, lai tikai nepalaistu garām nevienu epi­zodi no šausmām, kas drīzumā piemeklēs šo vietu.

Un ne tikai šonakt, bet vēl daudzas citas naktis tie nāks šurp un pagriezīs laiku atpa­kaļ līdz pašreizējam brīdim. Viņi atraduši jaunu vietu, kur stāvēt un gaidīt, līdz sāksies drausmīgā izrāde, atraduši jaunu spoku namu ar kailu logu ailēm, pa kurām var ielū­koties citas pasaules šausmās.»

Viņi nāca man tuvāk, es stāvēju nekustīgi, mietu rokās sažņaudzis, un atkal iesmaržojās purpurkrāsas puķes, un es izdzirdu pazīstamo balsi ierunājamies bez skaņas.

«Ejiet atpakaļ,» balss sacīja. «Ejiet atpa­kaļ, jūs esat atnākuši par agru. ŠI pasaule vēl nav jums atvērta.»

Kāds tālumā kaut ko sauca, bet sauciens noslāpa uguns sprakstoņā un satrauktajos, dzidrajos treļļos, ko vidžināja rēgainās būt­nes no Tapera Tailera purpurpuķu pasaules.

«Ejiet atpakaļ!» pavēlēja goba, un vārdi, kaut arī tiem nebija skaņas, noplīkšķēja kā pātagas cirtieni.

Un viņi devās atpakaļ — pazuda, it kā iz­kusa dīvainā tumsā, kas bija melnāka par nakti.

«Viena goba sākusi runāt,» es nodomāju. «Un varbūt vēl ir daudz citu runājošu koku. Cik daudz šeit vēl atlicis no vecās Milvilas un cik vietas jau iekarojušas purpurpuķes?» Es pacēlu galvu, lai labāk saskatītu koku ga­lotnes, kas iekļāva dārzu, un man tās izska­tījās kā rēgi pret debesīm, kā rēgi tās šūpojās savādā vējā, kas pūta nezin no kurienes. Šūpojās — bet varbūt arī sarunājās? Vai tie ir vecie Zemes nesaprātīgie, mēmie koki vai kaut kādi jauni, citādi augi no citas pasaules?

Mēs nekad to neuzzināsim, un varbūt tas arī nav svarīgi, jo mēs savu izdevību palai­dām garām jau pašā sākumā. Mēs tikām sa­kauti, iekams kaut kas vispār bija sācies. Mēs tikām pazudināti tai sen aizmirstajā dienā, kad mans tēvs pārnesa mājā pirmās purpur- krāsas puķes.

Kaut kur kāds sauca manu vārdu.

Nometu mietu zemē un sāku iet pāri dār­zam, brīnīdamies, kas mani varētu saukt. Ta nebija Nansija, bet tomēr kāds, ko pazīstu.

Nansija skrēja man pretī lejup pa nokalni.

—   Pasteidzies, Bred! — viņa sauca.

—       Kur tu biji? — es jautāju. — Kas noti­cis?

—        Kleinais… Es taču tev teicu, ka Klei­nais. Viņš tevi gaida pie barjeras. Izlavījies cauri apsardzei. Viņš saka, ka viņam esot ja- satiek tevi.

—   Bet Kleinais taču …

—       Es tev saku, viņš ir te. Un viņam esot ar tevi jārunā. Ne ar vienu citu kā ar tevi.

Pagriezusies viņa klumburoja augšup pa nogāzi, un es steberēju viņai nopakaļ. Izgā­jām cauri daktera pagalmam, šķērsojām ielu, vēl vienu pagalmu, un tad es apjēdzu, ka esam nonākuši pie barjeras.

No zemes pacēlās pundurim līdzīgs stāvs.

—   Vai tas esi tu, zēn? — Kleinais jautāja.

Es notupos pie barjeras un skatījos tai cauri

uz viņu.

—   Jā, tas esmu es, — atbildēju, — bet tu …

—       Vēlāk. Mums nav daudz laika. Sargi zina, ka esmu ticis cauri apsardzes līnijai. Viņi dzen man pēdas.

—   Ko tu gribi? — es noprasīju.

—       Nevis ko es gribu, — viņš atteica, — bet ko grib visi. Kaut kas ļoti nepieciešams. Jūs esat iekūlušies nešķīstā jezgā.

—   Visi ir iekūlušies jezgā.

—   Tieši to jau es arī saku, — Kleinais teica.

— Kādam no tiem Pentagona idiotiem ienācis prātā, ka te jānomet bumba. Kad manījos cauri apsardzei, dzirdēju vienā automobilī pa radio kaut ko tamlīdzīgu melšam. Uzķēru tikai pa ausu galam dažus vārdus.

—   Skaidrs, — es atteicu, — nu ir visiem vakars.

—   Nav vis, — Kleinais attrauca. — Es tev saku, ka izeja ir. Ja tikai Vašingtonā to gri­bētu saprast, ja tikai…

—  Ja jau tu zini kādu glābiņu, — es ietei­cos, — kādēļ tad zaudē laiku, meklēdams mani rokā? Tu būtu to varējis pateikt…

—   Kam būtu varējis pateikt? — Kleinais jautāja. — Un kas man ticētu, ja es arī mēģi­nātu teikt? Es taču esmu tikai kraupains pa- klīdenis, kas turklāt vēl izbēdzis no slimnīcas un…

—   Taisnība, — es teicu, — taisnība.

—  Tu esi īstais vīrs, kam jārunā, — viņš sacīja. — Tu taču esi tāda kā akreditēta per­sona. Tevi uzklausīs. Sadabū tikai kādu rokā, gan viņi tevi uzklausīs.