Pareizāk gan būtu teikt — pie mana bijušā kantora. Es sapratu, ka šai ziņā man vairs nav uz ko cerēt. Es varētu šai pašā brīdī ieiet iekšā, izvākt visu no rakstāmgalda, aizslēgt durvis no ārpuses un aiznest atslēgu uz banku. Daniels Villobijs būs diezgan pikts, bet galu galā man gluži vienalga, ko par mani domā Daniels Villobijs. Tiesa, esmu viņam parādā īres naudu, ko nevaru samaksāt, un viņš droši vien man to pārmetīs, taču pilsētā Danielam Villobijam vēl ir krietni daudz citu parādnieku, no kuriem viņam arī nav lielas cerības sagaidīt naudu. Bet pie tā viņš pats ir vainīgs, dabūjis, ko gribēja, un tādēļ neieredz nevienu cilvēku. Tad jau labāk lai esmu, kāds esmu, nevis līdzīgs Denam Villobijam, kurš diendienā staigā pa ielām ar apziņu, ka ikviens pretimnācējs viņu nicina un nīst.
Citos apstākļos es būtu labprāt apstājies un patērzējis ar Kleino Grantu. Lai arī viņš bija mūsu pilsētiņas lielākais slaists, es viņu tomēr uzskatīju par savu draugu. Viņš allaž bija gatavs nākt līdzi makšķerēt, zināja vietas, kur zivis vislabāk ķeras, un jūs nespējat pat iedomāties, cik interesanti bija sarunāties ar viņu. Bet patlaban man negribējās runāt ne ar vienu cilvēku.
— Hei, Bred! — Kleinais mani uzrunāja, kad pienācu viņam tuvāk. — Paklau, vai tev nav kabatā aizķēries kāds lieks dolārs, ko?
Sen sen Kleinais nebija diedelējis no manis naudu, un es jutos pārsteigts, ka viņš to dara tieši šodien. Lai Kleinais Grants ir kāds būdams, viņš tomēr ir džentlmenis un smalkjūtīgs puisis. Viņš mēdza diedelēt naudu tikai no tādiem vīriem, kam tās netrūka. Kleinajam piemita ģeniāla nojauta, kad un kādos apstākļos ir vērts izmest makšķeri.
Iebāzu roku kabatā un sataustīju tur plānu papīrnaudas žūksnīti un dažas sudraba monētas. Izvilku plāno žūksnīti, paņēmu no tā vienu dolāru un iedevu viņam.
— Paldies, Bred, — viņš sacīja, — šodien vēl nav trāpījies iebaudīt ne lāsīti.
. Viņš iestūma dolāru savas nospeķotās, skrandainās vestes kabatiņā un steigšus aiz- klumburoja prom pa ielu tieši uz krogu.
Es atvēru kantora durvis, iegāju iekšā un, tiklīdz biju aizvēris durvis aiz sevis, izdzirdu zvanām telefonu.
Paliku kā zemē ieaudzis stāvam un muļķīgi blenzu uz telefonu.
Tas joprojām zvanīja, un es piegāju un nocēlu klausuli.
— Misters Bredšovs Kārters? — ievaicājās vismaigākā balss, kādu jebkad biju dzirdējis.
— Es pats, — atbildēju. — Ar ko varu pakalpot?
Es sapratu, ka runātājs nav šejienietis, jo tas būtu mani saucis par Bredu. Bez tam nepazinu neviena ar tādu balsi. Tā dūdoja saldi kā televīzijas reklāmu meitenes, kad piesola ziepes vai skaistumkopšanas līdzekļus, un tomēr šai balsij bija tik dzidra, cēla skaņa, kāda droši vien ir tad, kad sāk ,runāt pasaku princeses.
— Jūs varbūt esat tas pats misters Bred- šovs Kārters, kura tēvam piederēja siltumnīca?
— Gluži pareizi, — es atteicu.
— Bet vai jūs pats vairs siltumnīcā nestrādājat?
— Nē, — atbildēju, — nestrādāju.
Un tad balss pārvērtās. Līdz šim brīdim tā bija skanējusi maigi un ļoti sievišķīgi, bet tagad kļuva vīrišķīga un lietišķa. It kā vispirms būtu runājis viens cilvēks, tad atgājis nost no telefona un klausuli paņēmusi pavisam cita persona. Un tomēr nezin kādas ērmotas iedomas dēļ es nešaubīgi jutu, ka mainījies ir nevis pats runātājs, bet vienīgi balss.
— Mums ir pamats domāt, — sacīja jaunā balss, — ka jūs pašreiz esat brīvs, lai mazliet pastrādātu mūsu labā.
— Jā, to es varētu, — es piekritu. — Bet kas te īsti notiek? Kāpēc pārmainījās jūsu balss? Ar ko es runāju?
Bija muļķīgi tā jautāt, jo, lai arī kā man būtu licies, neviena cilvēka balss nespēj pārvērsties tik strauji un tik pilnīgi. Tur vajadzēja būt diviem cilvēkiem.
Atbildi uz savu jautājumu es nesaņēmu.
— Kādas būtu manas funkcijas? — es vaicāju.
— Diplomātiskas, — balss atbildēja, — man šķiet, tas būtu visprecīzākais apzīmējums.
— Bet es taču neesmu diplomāts. Man nav …
— Jūs mazliet kļūdāties, mister Kārter. Jūs neizprotat. Varbūt vajadzētu paskaidrot jums to mazliet tuvāk. Mums ir kontakts ar daudziem jūsējiem. Tie palīdz mums visādi. Mums, piemēram, ir priekšālasītāju grupa …
— Priekšālasītāju?
— Tieši tā es teicu. Tādi, kas mums lasa. Viņi, redzat, lasa mums ļoti dažādus tekstus. Par dažādiem jautājumiem. Britu enciklopēdiju, Oksfordas vārdnīcu un dažādas hrestomātijas. Literatūru un vēsturi. Filozofiju un ekonomiku. Un tas ir ļoti interesanti.
— Bet jūs taču to visu varētu lasīt paši. Nav nekādas vajadzības turēt priekšālasītājus. Jums tikai vajadzētu iegādāties attiecīgās grāmatas .. :
Balss skumji nopūtās.
— To jūs nesaprotat. Jūs pārāk steidzaties ar secinājumiem.
— Nu labi, — es atteicu, — nesaprotu. Lai paliek. Bet ko jūs gribat no manis? Ņemiet vērā, ka esmu nekam nederīgs priekšālasītājs.
— Mēs vēlamies, lai jūs reprezentētu mūs. Mēs gribētu vispirms apspriesties ar jums.
dzirdēt, kā jūs vērtējat situāciju, un tad mēs varētu …
Balss vēl kaut ko sacīja, bet es to vairs nedzirdēju. Pēkšņi atskārtu, kas man bija licies aplam. Es, protams, to redzēju visu laiku, bet tikai šai mirklī tas pilnīgi sasniedza manu apziņu. Bija tik daudz kā cita, par ko brīnīties, — telefona aparāts, kur patiesībā nevajadzēja atrasties nekādam aparātam, balsu pēkšņā pārvērtība, sarunas ērmīgā tendence. Mans prāts bija pārāk nodarbināts, lai uztvertu visu kopumā.
Bet tagad ačgārnība ar telefonu beidzot bija nonākusi līdz manai apziņai, un viss, ko balss vēl runāja, saplūda neskaidrā dūkoņā. Sis taču nemaz nebija tas aparāts, kas stāvēja uz rakstāmgalda vēl pirms stundas. Sim aparātam nebija ne numuru diska, ne vada, ne kontakta pie sienas.
-— Kas te notiek? — es iesaucos. — Ar ko es sarunājos? No kurienes jūs zvanāt?
Un tad atskanēja vēl trešā — ne vīrieša, ne sievietes balss, ne piemīlīga, ne lietišķa, bet pavisam neizteiksmīga, gan mazliet zobgalīga, tomēr bez jebkādām personības iezīmēm.
— Mister Kārter, — teica neizteiksmīgā balss, — neuztraucieties. Mēs rūpējamies par saviem ļaudīm. Mēs esam ļoti pateicīgi. Ticiet, mister Kārter, mēs būsim ļoti pateicīgi arī jums.
— Pateicīgi — par ko? — es kliegšus iekliedzos.
— Aizejiet pie Džeralda Šērvuda, — pamācīja bezpersoniskā balss, — mēs parunāsim ar viņu par jums.
— Paklausieties, — es satraukumā bļāvu, — es nesaprotu, kas te notiek, bet…
— Parunājiet tikai ar Džeraldu Šērvudu, ■— balss atkārtoja.
Tad telefonā viss apklusa. Pilnīgi un galīgi. Līnija nedūca. Klusums un tukšums.
— Hallo, jūs tur! — es saucu. — Hallo, atsaucieties, lai jūs būtu kas būdami!
Bet atbildes nebija.
Atņēmu klausuli nost no auss un turēju to rokā, cenzdamies atdzīvināt atmiņā kādu priekšstatu, kuram — to es skaidri zināju — vajadzēja būt tur saglabātam. Pēdējā balss — tā man šķita pazīstama. Biju to kādreiz kaut kur dzirdējis. Bet atmiņa man neklausīja.
Noliku klausuli vietā un pacilāju pašu aparātu. Pēc izskata tas bija gluži parasts aparāts, izņemot to, ka tam nebija numuru diska un neviena vada un pievienojuma. Lūkoju atrast firmas zīmi vai fabrikas marku, bet nekas tamlīdzīgs nebija redzams.