Eds Ādlers bija atnācis noņemt manu telefona aparātu. Viņš to atvienoja un šūpoja vada galā, ar mani runādams, pirms es devos pastaigāties.
Atgriezies es dzirdēju telefonu zvanām un redzēju aparātu stāvam uz rakstāmgalda, un vienīgā doma, kas man iešāvās prātā (tai gan nebija nekādas loģikas, bet tas bija vienīgais izskaidrojums), bija tāda, ka Eds nezin kāda iemesla dēļ atkal pievienojis telefonu un nolicis aparātu atpakaļ. Varbūt viņš to darījis aiz draudzības pret mani; varbūt patvarīgi nav klausījis rīkojumam, ilai saglabātu man telefonu. Vai varbūt Toms Prestons pats apdomājies un nolēmis mazliet vēl pagarināt man termiņu. Bet varbūt pat uzradies kāds nezināms labdaris, kas samaksājis rēķinu, lai es varētu paturēt telefonu.
Un tomēr es zināju, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Šis nebija tas aparāts, ko Eds atvienoja.
Pastiepu roku, nocēlu klausuli un pieliku to pie auss.
Ar mani tūliņ sāka runāt .lietišķā balss. Tā neteica «hallo», tā nevaicāja, kas runā. Tā uzreiz sacīja:
— Nav grūti iedomāties, mister Kārter, ka jūs izturaties pret mums ar aizdomām. Mēs ļoti labi saprotam jūsu apjukumu un jūsu neuzticēšanos. Mēs uz jums neļaunojamies par to, bet jūsu pašreizējā noskaņojumā tālākām sarunām nav nekādas nozīmes, Vispirms aprunājieties ar misteru Šērvudu, un, kad būsiet atgriezies, turpināsim sarunas.
Līnija atkal apklusa. Šoreiz es vairs nebrēcu aparātā, lai atsauktu balsi atpakaļ. Sapratu, ka tam nav nozīmes. Noliku klausuli atpakaļ un pastūmu aparātu nostāk.
Balss man bija ieteikusi aiziet pie Džeralda Šērvuda, tad atgriezties un turpināt sarunas.
Bet kāds gan Džeraldam Šērvudam varēja būt sakars ar šo notikumu?
Es apsvēru visu, ko zināju par Džeraldu Sērvudu, un man šķita, ka viņš nepavisam nav tāds cilvēks, kas varētu būt iejaukts šādā avantūrā.
Viņš ir Nansijas Šērvudas tēvs, varētu teikt — rūpnieks, dzimis milvilietis, un dzīvoja no senčiem mantotā senlaicīgā mājā, kas atradās ka! lna galā uz pilsētiņas robežas. Atšķirībā no mums pārējiem viņš bija saistīts ne tikai ar Milvilu. Viņam piederēja fabrika El- morā, pilsētā jūdzes piecdesmit no Milvilas, ar saviem trīsdesmit četrdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. īstenībā tā nebija Sērvuda fabrika: viņš bija mantojis to no tēva, un kādu slaiku fabrika ražoja lauksaimniecības mašīnas. Bet pirms dažiem gadiem lauksaimniecības mašīnu ražošanā notika krahs un Šērvuds pārorientējās uz dažādu ierīču producēšanu. Taču man nebija ne jausmas, kādas ierīces viņš ražo. Es arī netiku interesējies par Šērvudu ģimeni, izņemot vidusskolas pēdējo posmu, kad biju aizrāvies ar Šērvuda meitu.
Viņš bija krietns, turīgs pilsonis, un pilsētā viņu labi ieredzēja. Bet, tā kā viņš un pirmāk viņa tēvs mantu nebija ieguvuši Milvilā un tā kā Šērvudu ģimene aizvien bija bijusi turīga, ja arī ne īsti bagāta, bet mēs visi pārējie trūcīgi, tad viņi vienmēr mazliet tika uzskatīti par svešiniekiem. Viņu intereses gluži nesakrita ar milviliešu interesēm; viņi nebija tik cieši saistīti ar pilsētiņas iedzīvotājiem kā mēs, milvi- ilieši, savā starpā. Tā viņi allaž stāvēja mazliet nomaļus no pārējiem, varbūt ne tādēļ, ka paši to gribētu, bet vairāk gan tādēļ, ka mēs viņus uz to piespiedām.
Ko man darīt? Aizbraukt pie Sērvudiem un kļūt par antiņu? Ielauzties viņu mājā un noprasīt Šērvudam, ko viņš zina par šo ķēmīgo telefonu?
Paraudzījos rokas pulkstenī — vēl bija tikai četri. Pat, ja es izšķirtos aiziet pie Šērvuda un aprunāties ar viņu, nevarēju to darīt agrāk kā pievakarē. «Droši vien,» centos sev iestāstīt, «viņš neatgriezīsies no Elmoras agrāk par pulksten sešiem.»
Izvilku rakstāmgalda atvilktni un sāku vākt ārā savas mantas. Tomēr tad saliku atkal visu atpakaļ un aizstūmu atvilktni ciet. Man jāpatur kantoris vismaz līdz šim vakaram, jo man taču jāatnāk vēlreiz šurp un jāparunā ar to cilvēku (vai cilvēkiem) pa šo murgu telefonu. Kad būs satumsis, es varēšu, ja vien vēlēšos, paņemt aparātu un aiznest uz mājām. Bet es nevarēju gaišā dienas laikā iet pa pilsētu, pa- sitis padusē telefona aparātu.
Izgāju no kantora, aizvēru durvis un devos pa ielu uz priekšu. Es nezināju, ko iesākt, un uz mirkli apstājos pirmajā ielu krustojumā, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Varēju, protams, iet uz mājām, bet ļoti negribējās. Tas pārāk izskatītos pēc mēģinājuma atrast alu, kur paslēpties no visa. Varēju aizstaigāt līdz pilsētas valdes namam, gan jau tur atrastu kādu, ar ko parunāties. Bet, jādomā, vienīgais, ko tur pašreiz varētu sastapt, būtu mūsu pilsētiņas policists Hairams Martins. Hairams tūliņ gribēs ar mani saspēlēt dambretes partiju, bet man patlaban prāts nemaz nenesās uz dambreti. Turklāt Hairams neprata godam zaudēt, tādēļ vienmēr vajadzēja ļaut viņam uzvarēt, lai viņš nekļūtu riebīgs. Mēs ar Hairamu nekad neesam labi satikuši. Skolā viņš bija nejēdzīgs kauslis, un es ar viņu izvillojos vismaz reizes desmit gadā. Viņš mani vienmēr piekāva, bet nekad nevarēja piespiest atzīties, ka esmu piekauts, un ciest viņš mani nekad nav varējis. Ar Hairamu bija tā — vajadzēja ļaut, lai viņš tevi pāris reižu gadā piekauj, tad atzīt, ka esi uzvarēts, un pēc tam viņš tevi uzņēma savu draugu skaitā.
Vēl bija iespējams, ka pilsētas valdē būs Higmens Morriss, bet tādā dienā kā šī es nespētu ar viņu tikties. Higijs ir mūsu pilsētiņas mērs, baznīcas pīlārs, skolas padomes loceklis, bankas direktors un iedomīgs pūslis. Pat labākos laikos man nav bijis nekāda prieka sastapties ar Higiju; vairījos no viņa, kad vien spēju.
Varētu aiziet uz «Tribune» redakciju un kādu stundiņu patērgāt ar redaktoru Džo īvensu, kas pašreiz nebūtu pārāk aizņemts, jo avīze iznāca jau no rīta. Bet Džo gribēs sākt nebeidzamas runas par mūsu apriņķa lielo politiku, par savu ierosinājumu izbūvēt
peldbaseinu un citiem ļoti svarīgiem sabiedriskās dzīves jautājumiem, par kuriem man, godīgi sakot, nebija ne mazākās intereses.
Nolēmu labāk aiziet uz «Laimīgo alu», apsēsties kādā no kabīnītēm zāles tālākajā kaktā, izsūkt kausiņu vai pāris kausiņu alus, !lai nosistu laiku un mēģinātu tikt kaut kādā skaidrībā pats ar savām domām. Naudas, par ko piedzerties, man nebija, bet pāris kausu alus nepadarīs mani nabagāku, nekā jau esmu, un dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad kausiņš alus sniedz lielu mierinājumu. Bija vēl pārāk agrs, lai krogā būtu daudz ļaužu, un es varēšu pasēdēt viens. Droši vien tur būs Kleinais Grants un nodzers dolāru, ko es viņam iedevu. Bet Kleinais ir džentlmenis un ļoti atjautīgs zellis. Ja viņš redzēs, ka gribu būt viens, tad neuzmāksies.
Krogs bija tumšs un vēss, un, ienācis no ielas spožās gaismas, es taustījos uz priekšu kā akls. Aizgāju līdz kabīnītei pašā zāles kaktā, redzēju, ka tā tukša, un apsēdos. Priekšējās kabīnēs sēdēja vēl daži apmeklētāji, bet vairāk neviena arī nebija.
Meja Hatona, kas bija stāvējusi aiz bāra letes, pienāca pie manis.
— Hallo, Bred, — viņa mani uzrunāja, — tevi nu gan reti dabū pie mums redzēt,
— Vai tagad tu strādā Carlija vietā? — es apvaicājos.
Carlijs ir viņas tēvs un krodziņa īpašnieks
— Tēvs aizgāja nosnausties, — viņa atteica. — Šajā laikā apmeklētāju nekad nav pārāk daudz. Es gluži labi tieku galā.
— Vai varētu dabūt vienu aliņu? — es jautāju.