— Protams. Lielo kausu vai mazo?
— Lai iet lielais, — es sacīju.
Viņa atnesa alu un aizgāja atpakaļ aiz īletes. Krodziņš bija kluss un tukšs — tas nebija nekāds elegantais un nespīdēja aiz tīrības, bet galvenais — te bija vieta, kur varēja atpūsties. Zāles priekšpusē platā strēlē ieplūda spožā gaisma no ielas, bet līdz tālajiem kaktiem tā netika, it kā pa ceļam to visu uzsūktu telpas rimtā krēsla, kas aicināt aicināja iegriezties.
No kabīnes, kas atradās turpat pretī manējai, piecēlās kāds vīrietis. Ienākdams nebiju viņu redzējis. Laikam viņš bija sēdējis pašā kaktā pie sienas. Pusizdzerto kausu rokā turēdams, viņš pagriezās un cieši paraudzījās uz mani. Tad panācās pāris soļu tuvāk manai kabīnei. Es pacēlu acis, bet nepazinu viņu. Manas acis vēl nebija pieradušas pie pustumsas.
— Breds Kārters? — viņš ierunājās. — Vai tu būtu Breds Kārters?
— Jā, — atteicu, — būtu gan.
Viņš nolika kausu uz galda un apsēdās man pretī. Un, kamēr viņš to darīja, man pēkšņi atausa atmiņā viņa lapsas ģīmis, un es atjēdzu, kas viņš ir.
— Alf Pīterson! — pārsteigts iesaucos.
— Vēl nupat pirms kadas stundas mēs ar Edu Ādleru tevi pieminējām.
Viņš pastiepa pāri galdam roku, un es to satvēru, ļoti priecādamies viņu redzot, kāda gluži neizprotama iemesla dēļ ļoti priecādamies sastapt seno dienu draugu. Viņa rokas spiediens bija ciešs un sirsnīgs, un es zināju, ka arī viņš ir ļoti priecīgs, mani sastapis.
— Mīļo dieniņ, — es sacīju, — cik tad īsti gadu ir pagājis?
— Seši, — viņš atteica, — varbūt pat vai- • rāk.
Sēdējām, lūkodamies viens otrā un neveikli klusēdami, kā tas allaž notiek, ja veci draugi nav gadiem sastapušies un lāgā nezina, ko vajadzētu teikt, meklēdami pēc iespējas drošāku un vienkāršāku pamatu, lai sāktu sarunu.
— Esi atbraucis ciemos? — es jautāju.
— Jā, — viņš atteica, — atvaļinājumā.
— Tev vajadzēja tūliņ meklēt mani rokā.
— Ierados tikai pirms trim vai četrām stundām.
«Dīvaini gan,» es nodomāju, «ka viņam ienācis prātā atgriezties Milvilā, kur viņam vairs nav neviena piederīgā.» Viņa tuvinieki bija pirms vairākiem gadiem no šejienes aizceļojuši, pārcēlušies kaut kur uz austrumiem. Viņi arī nebija šejienieši. Te viņi nodzīvoja tikai četrus vai piecus gadus, kamēr Alfa tēvs strādāja par inženieri šosejas būvē.
Tev jānāk pie manis, — es aicināju.
— Man mājās ir daudz vietas. Dzīvoju viens pats.
— Esmu apmeties motelī ārpus pilsētas — Džonija autoparkā, kā to šeit dēvē.
— Tev vajadzēja tūliņ nākt uz manām mājām.
— Būtu jau to darījis, — viņš sacīja, — bet es nekā nezināju. Nezināju, vai tu vēl esi te. Un, pat ja tu būtu tepat, domāju, ka varbūt esi apprecējies. Negribēju tā negaidot ielauzties pie tevis.
Es papurināju galvu.
— Neesmu nedz aizbraucis, nedz apprecējies, — noteicu.
Izdzērām uz tikšanos pa kausam alus.
Alfs nolika glāzi uz galda.
— Kā tev klājas, Bred?
Man jau vērās mute, lai kaut ko samelotu, bet tad es aprāvos. «Kāda velna pēc!» man ienāca prātā. Šis cilvēks, kas sēdēja pie mana galdiņa, taču bija Alfs Pītersons, viens no maniem labākajiem draugiem. Nebija nekādas jēgas melst viņam niekus. Nebija nekāda pamata justies aizvainotam lepnumā. Viņš bija man pārāk labs draugs, lai es no viņa kau- nētos.
— Necik labi neiet, — es atteicu.
— Piedod, Bred.
— Izdarīju lielu kļūdu, — es turpināju.
— Man vajadzēja pazust no šejienes. Milvilā nav nekādas jēgas, te nevienam nav ko darīt.
— Tu taču gribēji kļūt par mākslinieku.
Blandījies apkārt zīmēdams un pat gleznoji bildes.
Es pavēzēju ar roku, it kā gribēdams aiz- silaucīt projām atmiņas.
— Nestāsti nu, — Alfs Pītersons sacīja, — ka neesi neko pat pamēģinājis. Togad, kad mēs beidzām skolu, tu gudroji mācīties tālāk.
— Mēģināju gan, — es atzinos, — vienu gadu nomācījos arī. Mākslas skolā Čikāgā. Bet tad nomira tētis, un es biju vajadzīgs mātei. Mums nebija naudas. Bieži vien esmu brīnījies, kā tēvs varēja sagrabināt tik daudz, lai to pašu vienu gadu varētu sūtīt mani skolā.
— Un māte? Tu teici, ka dzīvojot viens.
— Viņa nomira pirms diviem gadiem.
Viņš pamāja.
— Un tu vēl joprojām noņemies ar siltumnīcu?
Es papurināju galvu.
— Man ar to nekas neiznāca. Negāja no rokas. Kļuvu par apdrošināšanas aģentu un izmēģināju ilaimi ar nekustamiem īpašumiem. Bet arī tas man nepadodas, Alf. Rīt no rīta slēdzu savu kantori ciet.
— Un ko tālāk? — viņš vaicāja.
— Nezinu. Neesmu par to vēl domājis.
Alfs pamāja Mejai, ilai atnes mums vēl pa
kausam alus.
— Tad jau, — viņš sacīja, — tevi nekas te vairs netur.
Es atkal papurināju galvu.
— Te, redzi, paliek māja. Man neparko
negribas to pārdot. Ja es brauktu projām, es to tikai noslēgtu, un cauri. Bet man negribas nekur braukt, Alf, un tā ir vislielākā nejaucība. Nezinu, laikam nemācēšu tev īsti to izskaidrot. Esmu nodzīvojis šeit dažus gadus par ilgu, esmu pārāk saaudzis ar Milvilu.
Alfs pamāja ar galvu.
— Man šķiet, es saprotu. Arī es esmu saaudzis ar to. Tādēļ arī atgriezos. Un tagad pats brīnos, kādēļ to darīju. Protams, priecājos, ka satiku tevi un varbūt satikšu vēl vienu otru, bet kaut kur tomēr paliek tāda sajūta, ka nevajadzēja nemaz braukt. Te viss liekas dīvaini tukšs. It kā no šejienes būtu izsūkta visa sula, ja tu saproti, ko gribu teikt. Viss jau ir tāpat, kā bijis, protams, bet tukšuma sajūta paliek.
Meja atnesa alu un novāca tukšās glāzes.
— Man kaut kas ienāca prātā, — Alfs sacīja, — ja vien tu gribi uzklausīt.
— Zināms, — es atteicu, — kādēļ gan ne?
— Es drīz braukšu atpakaļ, — viņš sacīja,
— droši vien pēc pāris dienām. Kādēļ tu nevarētu braukt man līdzi? Es strādāju vienā pavisam trakā iestādījumā. Varbūt arī tev tur atrastos vietiņa. Diezgan ilabi pazīstu vadītāju un varētu iemest kādu vārdu tavā labā.
— Kas tas par darbu? — es vaicāju.
— Varbūt tas ir kaut kas tāds, ko es nevarēšu veikt.
— Nezinu, — Alfs sacīja, — vai mācēšu tev to pietiekami loģiski paskaidrot. Tā ir tāda pētniecības iestāde — domu laboratorija. Tu tikai sēdi kabīnē un domā.
— Domāju?
— Nu jā. Izklausās negudri, vai ne? Bet īstenībā nav tik traki, kā izklausās. Tu apsēdies kabīnē, un tev iedod kartīti, uz kuras iespiests jautājums vai vesela problēma. Tad tu sāc par šo problēmu domāt, bet tev jādomā balsī, it kā tu sarunātos pats ar sevi, reizēm pat strīdies pats ar sevi. Sākumā ir mazliet neveikli, bet vēlāk pierod. Kabīne ir izolēta pret skaņām, tā ka neviens tevi nedzird. Man šķiet, kaut kur droši vien ir paslēpts magnetofons, kas ieraksta visu, ko tu saki, bet, ja tāds arī ir, tu to neredzi.
— Un par to tev maksā?
— Turklāt diezgan pieklājīgi, — Alfs atbildēja. — Cilvēks ar to pilnīgi var iztikt.
— Bet kādā nolūkā tas tiek darīts? — es nerimos.
— Mēs to nezinām, — Alfs atteica. — Nav jau tā, ka mēs nekad nebūtu jautājuši. Bet viens no darba noteikumiem ir — tu nedrīksti zināt, ko tas viss nozīmē. Laikam tas ir kaut kāds eksperiments. Man šķiet, to finansē kāda universitāte vai kāds pētniecības institūts. Mums paskaidroja — ja mēs zināšot, kādam nolūkam viss tiek darīts, tas varētu ietekmēt mūsu domas. Cilvēks neapzinīgi varot ievirzīt savas domas tā, lai tās atbilstu pētījuma mērķim.