Pašaizdegšanās pastāv. Par to esmu pārliecināta.
webdoc.com
HISTĒRISKĀ ABDOMINĀLĀ
RHOPALOCERA
Stāvoklis, kad vēderā uz dzīvi apmeties viens vai vairāki monarhtauriņi.
HAR IZPLATĪBA
Ik pēc 30 sekundēm šī slimība skar vismaz vienu pusaugu amerikāņu meiteni.
SIMPTOMI
95 Nelabums 93 "Kūleņi" vēderā
Paātrināta sirdsdarbība 93 Apdullusi galva 93 Nespēja koncentrēties
CĒLOŅI
V
HAR uzliesmojumu parasti izraisa kontakts ar romantiskas intereses objektu. Saslimušie apgalvo, ka jutuši simptomus ne vien kontakta laikā, bet arī pirms un pēc tā. Ar akūtu slimības formu sirgstošiem pacientiem simptomi var saasināties tikai no iedomām par romantiskas intereses objektu. Līdztekus nespējai apturēt domas par augstākminēto objektu, šī slimība [lasīt tālāk]
NĀKAMAJĀ RĪTĀ, PIRMS ierodas Karla, es precīzi trīspadsmit minūtes pavadu gultā pārliecībā, ka esmu saslimusi. Viņai pietiek ar precīzi sešām minūtēm, lai atspēkotu manas iedomas. Karla izmēra man temperatūru, asinsspiedienu, pārbauda sirds un pulsa mērījumus un paziņo, ka es gluži vienkārši sirgstu ar mīlestību.
- Tipiski simptomi, - viņa piebilst.
- Es neesmu iemīlējusies. Es nevaru būt iemīlējusies.
- Kāpēc gan ne?
- Kāda jēga? - prasu, paceļot gaisā rokas. - Es un iemīlēšanās ir tas pats, kas restorānu kritiķis bez garšas kārpiņām. Kā gleznotājs, kurš neatšķir krāsas. Tas ir kā...
- Kā peldēt pa pliko vienatnē.
Par to es iesmējos. - Precīzi, - saku. - Bezjēdzīgi.
- Tas nav bezjēdzīgi, - Karla iebilst un nopietni paraugās uz mani. - Tas, ka tu nespēj izbaudīt visu, nenozīmē, ka tev nav jāizbauda nekas. Turklāt nelaimīga mīlestība ir dzīves sastāvdaļa.
- Es neesmu iemīlējusies, - atkārtoju.
- Un tu neesi slima, - viņa attrauc. - Tad jau nav ko satraukties.
* * *
Atlikušo rītu esmu pārāk izklaidīga, lai lasītu vai pildītu mājasdarbus. Neraugoties uz Karlas atgādinājumiem, ka neesmu saslimusi, pieķeru sevi pievēršam pastiprinātu uzmanību savam ķermenim un savām sajūtām. Vai man tirpst pirkstgali? Vai tā notiek parasti? Kāpēc es esmu tāda kā aizelsusies? Cik salto kuņģis spēj apmest, līdz nelabojami samežģās? Es palūdzu Karlai veikt atkārtotus galveno veselības rādītāju mērījumus, un rezultāti atkal ir normas robežās.
Pēcpusdienā es jau klusībā atzīstu, ka Karlai varētu būt zināma taisnība. Varbūt tā nav mīlēšana, bet patikšana. Nopietna patikšana. Es bezmērķīgi klīstu pa māju, visur saskatīdama Oliju. Redzu viņu savā virtuvē, gatavojot pusdienās grauzdētu maizīšu grēdas. Redzu viņu savā viesistabā, kopā ar mani skatoties un pārdzīvojot notikumus filmā “Lepnums un aizspriedumi”. Redzu viņu savā istabā, viņa melnā tērpto stāvu aizmigušu uz mana baltā dīvāna.
Un Olijs nav vienīgais, ko redzu. Es nemitīgi iztēlojos sevi, planējam augstu virs Zemes. Atrodos Visumā un varu vērot pilnīgi visu zemeslodi. Manas acis neatduras pret sienu vai pret durvīm. Es varu redzēt laika sākumu un galu. No turienes es varu redzēt bezgalību.
Pirmoreiz kopš ilgiem laikiem es gribu vairāk, nekā man ir.
UN ILGAS ir tās, kas ar joni norauj mani atpakaļ pie zemes. Ilgas biedē mani. Tās ir kā nezāles, kas lēni izplatās pašā degungalā. Pirms attopi, tās noplājušas zemi un aptumšojušas tavus logus.
Nosūtu Olijam tikai vienu e-pasta vēstuli. Rakstu, ka šajā nedēļas nogalē esmu ārkārtīgi aizņemta. Rakstu, ka man jāizguļas un jākoncentrējas. Izslēdzu savu datoru, atvienoju to no elektrības un aproku zem grāmatu kaudzes. Karla jautājoši paceļ vienu uzaci manā virzienā. Es viņai atbildu, mēmi saraucot abas uzacis.
Lielāko daļu sestdienas es pavadu, mokoties ar diferenciālvienādojumiem un integrālrēķiniem. Matemātika ir mans visnepatīkamākais un briesmīgākais mācību priekšmets. Iespējams, šie divi fakti ir savstarpēji saistīti. Vakarpusē es sāku pārlasīt “Alises piedzīvojumu brīnumzemē” izdevumu ar komentāriem un ilustrācijām. Tik tikko pamanu, kā Karla pošas uz prom-iešanu.
- Vai jūs sastrīdējāties? - viņa vaicā, pamezdama ar galvu uz manu klēpjdatoru.
Noliedzoši papurinu galvu, taču vairāk neko nesaku.
Līdz svētdienai vēlme pārbaudīt e-pastu ir kļuvusi neizturama. Iztēlojos, kā manu iesūtni pārplūdina bez-temata vēstules no Olija. Vai viņš atkal uzdod piecus fiksos jautājumus? Vai viņš meklē sabiedrību, glābiņu no savas ģimenes?
- Ar tevi viss ir kārtībā, - Karla tovakar nosaka, ejot laukā pa durvīm. Viņa noskūpsta mani uz pieres, un es atkal esmu maza meitene.
Paņemu līdzi “Alisi” uz balto dīvānu un iekārtojos ērtāk. Karlai, protams, ir taisnība. Ar mani viss ir kārtībā, es tikai, līdzīgi kā Alise, pūlos neapmaldīties. No prāta neiziet vasara, kurā man apritēja astoņi gadi. Toreiz daudz dienu pavadīju, piespiedusi pieri loga rūtij, darot sev pāri ar veltām ilgām. Sākumā es tikai gribēju paskatīties laukā pa logu. Bet tad jau vēlējos iziet ārā. Pēc tam es gribēju spēlēties ar kaimiņu bērniem, spēlēties ar visiem bērniem it visur, justies normāla kaut vienu pēcpusdienu, vienu dienu, vienu mūžu.
Tāpēc. Es nepārbaudu savu e-pastu. Par vienu esmu droša: ilgas vienīgi noved pie jaunām ilgām. Alkas ir bezgalīgas.
MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM
LUISS KEROLS. ‘ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ" Brīdinājums! Satura izklāsts: uzmanieties no Karalienes. Zaudēsiet galvu.
NO OLIJA vēstules nav. Nevienas pašas. Pārbaudu pat mēstuļu sadaļu. Tam nevajadzētu mani satraukt, un tas mani nesatrauc. Tas mani sevišķi nesatrauc. Lai tā lieta būtu darīta, divu sekunžu laikā atkārtoti restartēju e-pasta kastīti vēl kādas trīs reizes. Varbūt vēstule vienkārši kaut kur noslēpusies, iestrēgusi aiz kādas citas.
Kad grasos atkārtoti restartēt lapu, ienāk Karla.
- Man jau šķita, ka tā ierīce vairs nebūs izrokama, -viņa nosaka.
- Labrīt tev arī, - novelku, šķielēdama lejup uz ekrānu.
Viņa pasmaida un sāk savu dienišķo medicīnas somas izkrāmēšanas rituālu. Tas, kāpēc viņa neatstāj to uz nakti tepat, paliek noslēpumā tīts.
- Kāpēc tu rauc pieri? Kārtējais beigta kaķa video? -Viņas smaids ir zobains un plats kā tādam Češīras Kaķim. Kuru katru mirkli viņas ķermenis izgaisīs, atstājot aiz sevis tikai plati smaidošu galvu.
- Olijs nav atsūtījis nevienu e-pasta vēstuli.
Mulsums laikam ir īstais apzīmējums viņas sejas izteiksmei.
- Visu nedēļas nogali, - saku, apgaismodama viņu.
- Skaidrs. - Karla ieliek stetoskopu sev ausīs un termometru man zem mēles.
- Vai tu aizrakstīji viņam?
- Šjā, - nošļupstu, mēģinot neizkustināt termometru.
- Nerunā, bet māj ar galvu.
- Pieto.
Viņa nobola acis, un mēs gaidām pīkstienu.
- 37,6, - saku, sniegdama termometru viņai. - Būtībā es teicu, lai viņš man neraksta. Vai es uzvedos muļķīgi?
Karla pamāj, lai pagriežos un viņa varētu paklausīties manas plaušas, taču neatbild.
- Cik muļķīgi? - neliekos mierā. - Pēc skalas no viens līdz desmit, ja viens ir pilnīgi racionāli un saprātīgi un desmit - absurdi un nepieskaitāmi.
- Aptuveni astoņi, - viņa nevilcinoties paziņo.
Biju gaidījusi, ka viņa teiks divpadsmit, tāpēc astoņi
šķiet kā uzvara. Pasaku to Karlai, un viņa pasmejas par mani.