- Tātad tu aizrakstīji, lai viņš vairs nemēģina sazināties ar tevi, un viņš tevi paklausīja. Vai to tu mēģini man pateikt?
- Nu, es gluži neteicu NERAKSTI ar lieliem, trekniem burtiem vai kaut kā tā. Es tikai minēju, ka esmu aizņemta. - Gaidu, ka Karla uzjautrināsies par mani, bet tas nenotiek.
- Kāpēc tu nerakstīji viņam?
- Mēs par to jau runājām. Karla, man viņš patīk. Ļoti. Pārāk.
Viņas sejas izteiksme pauž: un tas ir viss? - Vai tiešām tu gribi pazaudēt vienīgo draugu, kāds tev jebkad ir bijis, sīku sirdssāpju dēļ?
Esmu lasījusi daudz jo daudz grāmatu par un ap sirdssāpēm. It nevienā tās nebija raksturotas kā sīkas. Dvēseli tricinošas un pasauli graujošas, jā. Sīkas - nekad.
Karla atslīgst pret dīvāna atzveltni. - Tu to vēl nezini, bet tas pāries. Pie vainas ir tikai agrāk nezināmas sajūtas un hormoni.
Varbūt viņai ir taisnība. Es gribu, lai viņai būtu taisnība, jo tad varēšu turpināt sarunas ar Oliju.
Tagad viņa atkal saliecas uz priekšu un piemiedz man ar aci. - Turklāt viņš ir smuks.
- Viņš ir diezgan smuks, vai ne? - es ķiķinu.
- Saldumiņ, es nezināju, ka tādus vēl ražo!
Es ari smejos un iztēlojos fabriku, kurā uz konveijera lentes slīd mazi oliji. Kā gan tādus varētu noturēt gana nekustīgus, lai iepakotu un nosūtītu adresātiem?
- Uz priekšu! - Karla uzsit man pa ceļgalu. - Tev ir gana daudz lietu, no kā baidīties. Mīlestība nevar tevi nogalināt.
Q Pirmdiena, 20.09 Madeline: Čau.
Olijs: čau
Madelina: Kā tev iet? Kā pagāja nedēļas nogale?
Olijs: normāli, labi Olijs: tev?
Madelina: Labi, bet darbīgi. Lielākoties pildīju mājasdarbus diferenciālvienādojumus un integrālrēķinus.
Olijs: o, diferenciāļi un integrāļi, pārmaiņu matemātika Madelina: Oho. Tas tiešām nebija joks, ka tev patīk matemātika?
Olijs: nē
Madelina: Piedod par manu e-pasta vēstuli.
Olijs: kuru daļu?
Madelina: Par visu. Vai tu esi dusmīgs uz mani? Nē, jā, varbūt.
Olijs: nē jā varbūt
Madelina: Es neesmu pārliecināta, ka tev jāizmanto visas atbildes.
Olijs: kāpēc tu tādu atsūtīji?
Madelina: Es nobijos.
Olijs: no kā?
Madelina: No tevis.
Madelina: Tu man arī nerakstīji.
Olijs: tu negribēji Madelina: ...
Olijs: vai daudzpunkte nozīmē neveiklu klusumu vai to ka tu domā?
Madelina: Gan vienu, gan otru.
Madelina: Kāpēc tev tik ļoti patīk matemātika?
Olijs: kāpēc tev tik ļoti patīk grāmatas?
Madelina: Tas nav viens un tas pats!
Olijs: kāpēc nav?
Madelina: Grāmatā iespējams gūt izpratni par dzīves jēgu. Olijs: dzīvei ir jēga?
Madelina: Tu joko.
Olijs: iespējams
Olijs: kurā grāmatā var gūt izpratni par dzīves jēgu?
Madelina: Ok, varbūt ne gluži vienā grāmata, bet, ja izlasīsi pietiekami daudz, rezultāts būs.
Olijs: vai tāds ir tavs plāns?
Madelina: Nu, man ir gana daudz laika.
Madelina: ...
Olijs: prāto?
Madelina: Jā. Man ir risinājums mūsu problēmai.
Olijs: klausos
Madelina: Vienojamies, ka būsim tikai draugi. Sarunāts?
Olijs: ok
Olijs: bet pietiks ievērtēt manus musīšus
Madelina: Draugi, Olij!
Olijs: un manas acis
Madelina: Vairs nekādu komentāru par maniem vasarraibumiem.
Madelina: Un maniem matiem.
Olijs: un tavām lūpām Madelina: Un tavu bedrīti.
Olijs: tev patīk mana bedrīte?
Madelina: Draugi!
Olijs: ok
KARLA LIEK MUMS nogaidīt nedēļu, pirms atkal varam tikties. Viņa grib būt absolūti droša, ka atrašanās vienā telpā ar Oliju nav aktivizējusi nevienu no slimības ierosinātājiem. Lai gan es piekrītu, ka drošības dēļ derētu nogaidīt, nedēļa šķiet nebeidzami gara. Esmu visai pārliecināta, ka laiks ir ne vien tēlaini izsakoties, bet arī burtiski palēninājis savu ritējumu, tomēr, ja tā tiešām būtu, šis fakts parādītos avīžu virsrakstos.
| 42 projekta nosaukums Laika pavadīšanas metodes klade nr. 29 |
|---|
| GRAFIKS: LAIKA UZTVERE VS. PATIESAIS LAIKS |
|---|
spogulīt, spogulīt
PĒC LAIKMETA nedēļai beidzot pienāks gals. Esmu apskurbusi, bet cenšos tāda nebūt. Tas ir grūtāk, nekā varētu domāt. Cenšoties nesmaidīt, iznāk smaidīt vēl platāk.
Karla vēro, kā es plosos, izvēlēdamās, ko vilkt mugurā. Nekad neesmu šim jautājumam pievērsusi īpašu uzmanību. Patiesībā neesmu tam pievērsusi uzmanību itin nemaz. Manā skapī atrodas tikai balti T krekli un zilas džinsa bikses. Džinsi ir sakārtoti pēc fasona - taisni, pieguloši, paplatināti, plati un tie ar muļķīgo nosaukumu boyfriend. Manas kurpes - tikai kedas un tikai baltas - stāv sakrautas grēdā istabas tālākajā stūrī. Es gandrīz nekad pa mājām nevalkāju apavus un tagad neesmu pārliecināta, vai varēšu atrast pāri, kurš man derēs. Rakādamās pa kaudzi, atrodu viena izmēra labās un kreisās kājas kurpi. Der, taču knapi. Nostājos spoguļa priekšā. Vai apaviem ir jāsaskan ar kreklu vai ar somiņu? Vai baltā ir piemērotākā krāsa manam kastaņbrūnajam sejas tonim? Prātā atzīmēju, ka vēlāk derētu iepirkties. Iegādāšos T kreklus visās iespējamās krāsās, līdz atradīšu to, kas man piestāv vislabāk.
Piekto reizi pārvaicāju Karlai, vai mamma jau aizgājusi.
- Tu pazīsti savu māti, - viņa atbild. - Vai viņa kaut reizi mūžā ir kavējusies?
Mana mamma precizitāti pielūdz tāpat, kā citi pielūdz Dievu. Laiks ir dārgs, viņa saka, un nav pieklājīgi izniekot citu cilvēku laiku. Man pat nav ļauts kavēt iknedēļas piektdienas vakariņas.
Paskatos uz sevi spogulī, bez mazākā iemesla nomainu balto T kreklu ar V veida kakla izgriezumu pret balto T kreklu ar apaļo kakla izgriezumu. Bet varbūt iemesls tomēr ir. Lai nodarbinātu sevi, kamēr gaidu Oliju.
Atkal sagribas, kaut varētu par to parunāt ar mammu. Vēlos viņai pajautāt, kāpēc man aizraujas elpa, iedomājoties par Oliju. Gribu dalīties ar viņu savā skurbumā. Gribu atstāstīt viņai visas Olija sacītās asprātības. Gribu atklāt viņai, ka nespēju rimties domāt par Oliju, kaut arī cenšos. Un pavaicāt, vai sākumā viņa ar tēti jutās tāpat.
Iestāstu sev, ka viss ir normāli. Pēc mūsu iepriekšējās tikšanās es nesaslimu, un viņš zina noteikumus -nekādu pieskārienu, pilna degazācijas procedūra, nekādas tikšanās, ja viņam ir kaut mazākās aizdomas par saslimšanu tuvāko dienu laikā.
Iegalvoju sev, ka nedaru neko ļaunu, melodama mammai. Iestāstu sev, ka nesaslimšu. Arī to, ka nav ne vainas uzsākt draudzību.
Un to, ka Karlai ir taisnība un mīlestība nevar mani nogalināt.
KAD IENĀKU TELPĀ, Olijs atkal ir pie sienas. Šoreiz viņš ir uzrāpies līdz pašai augšai.
- Tev nekad nenogurst pirkstgali? - painteresējos.
- Tiem ir strikts treniņu režīms, - viņš saka, man uzsmaidīdams. Mans kuņģis apmet mazu kūleni. Pie tā laikam nudien nāksies pierast, jo izskatās, ka tas ir mūsu tikšanās blakusefekts.
Vakar es šajā telpā pildīju mājasdarbus. Zinu, ka tā ir uz mata tāda pati, kādu es to pametu, tomēr tagad tās izskats un manas sajūtas ir citādas. Šī telpa ir daudz dzīvīgāka, kad tajā atrodas Olijs. Es nebrīnītos, ja visi mākslīgie augi, tostarp koki, tūliņ atdzīvotos.
Aizeju līdz dīvānam un apsēžos no viņa vistālākajā stūrī.