Nokāpis no sienas, Olijs apsēžas sakrustotām kājām un atbalstās pret to ar muguru.
Pavelku kājas zem sevis, piekārtoju matu biežņu, aptveru vidukli. Kāpēc, atrodoties vienā telpā ar viņu, es tik saasināti jūtu savu ķermeni un katru tā sastāvdaļu? Viņam līdzās es apzinos pat savu ādu.
- Tev šodien kājās ir kurpes, - viņš saka, tātad ievērojis. Olijs nešaubīgi ir tāda tipa puisis, kurš pamanītu, ja tu pārvietotu gleznu vai ienestu istabā jaunu vāzi.
Es paskatos lejup uz savām kurpēm. - Man ir deviņi tieši šādu kurpju pāri.
- Un tu piesienies manam ģērbšanās stilam?
- Tu valkā tikai melnu! Tas padara tevi sepulkrālu.
- Man vajag svešvārdu vārdnīcu, lai ar tevi sarunātos.
- Tāds, kas atvasināts no sepulkrālās kultūras.
- Ne tā uzvedinošākā definīcija.
- Faktiski tu esi nāves eņģelis.
Viņš man plati uzsmaida. - Izkapts mani nodeva, ja? Man likās, ka esmu to tik labi paslēpis.
Olijs maina pozu. Tagad viņš guļ uz muguras ar saliektiem ceļgaliem, rokas aizlicis aiz galvas.
Es atkal bez iemesla sarosos, pievelku ceļgalus pie krūtīm un apviju ap tiem rokas. Mūsu ķermeņi risina paši savu sarunu, šķirti un neatkarīgi no mums. Vai tā ir atšķirība starp draudzību un ko citu? Šī apzinātība, ar kādu es sajūtu viņu?
Gaisa filtri turpina savu ciklu, ventilatora fonā radīdami dobju dūkoņu.
- Kā tie darbojas? - Viņa skatiens skenē griestus.
-Tehnoloģija. Logi ir cieši noslēgti, tāpēc gaiss ieplūst
iekšā vienīgi caur filtriem, kuri atrodas uz jumta. Ne viena daļiņa, kura ir lielāka par 0,3 mikroniem, iekšā netiek. Turklāt gaisa cirkulācijas sistēma ik pēc četrām stundām pilnībā maina gaisu visā mājā.
- Oho. - Olijs pagriež galvu, lai uzlūkotu mani, un es redzu, ka viņš cenšas aptvert, cik ļoti slima es esmu.
Es novēršos. - To iebūvēja par saņemto kompensāciju. - Pirms viņš pagūst uzdot jautājumu, es piebilstu: - Kravas auto šoferis, kurš nonāvēja manu tēti un brāli, aizmiga pie stūres. Viņš bija strādājis trīs maiņas pēc kārtas. Viņi ar mammu noslēdza vienošanos...
Olijs atkal palūkojas uz griestiem. - Man ļoti žēl.
- Tas ir savādi, jo es viņus īsti neatceros. Patiesībā neatceros it nemaz. - Cenšos ignorēt sajūtas, kas uzpeld, par viņiem domājot. Tās ir skumjas, kas nav īstas skumjas, un vēl vainas apziņa. - Ir dīvaini skumt par kaut ko, kas tev nekad nav bijis, vai vismaz tu neatceries, ka tas būtu tev bijis.
- Nav nemaz tik dīvaini, - Olijs ieminas. Mēs abi klusējam, un viņš aizver acis.
- Vai tu kādreiz prāto, kāda būtu tava dzīve, ja tu varētu mainīt vienu vienīgu lietu? - viņš vaicā.
Bieži ne, bet pamazām sāku. Ja nu es nebūtu slima? Ja nu tētis un brālis būtu dzīvi? Tikai neprātojot par neiespējamo, man ir izdevies saglabāt nosacītu dzen stāvokli.
- Ikviens domā, ka ir īpašs, - viņš turpina. - Ikviens ir sniegpārsliņa, vai ne? Mēs visi esam unikāli un sarežģīti. Mēs nekad pilnībā neiepazīsim cilvēka sirdi, un tādā garā.
Es lēni māju ar galvu, būdama pārliecināta, ka piekrītu tam, ko viņš šobrīd saka, bet tikpat pārliecināta, ka nepiekritīšu tam, kas sekos.
- Manuprāt, tās ir blēņas. Mēs neesam sniegpārsli-ņas. Mēs esam tikai pievadi konkrētai izvadei.
Es mitējos māt ar galvu. - Izklausās kā formula.
- Precīzi kā formula. - Viņš uzstutējas uz elkoņiem un paveras manī. - Man liekas, ka ir viens vai divi svarīgākie pievadi. Atkod tos, un būsi atkodis cilvēku. Tu varēsi paredzēt katru viņa darbību.
- Tiešām? Ko es tagad teikšu?
Viņš piemiedz man ar aci. - Tu uzskati mani par barbaru, ķeceri, par...
- Ķerto, - es pabeidzu viņa vietā. - Tu taču nopietni neuzskati mūs par matemātikas vienādojumiem?
- Varbūt uzskatu. - Viņš atkal atlaižas uz muguras.
- Bet kā tu zini, kurš pievads jānomaina? - es vaicāju.
Viņš izdveš garu, ciešanu pilnu nopūtu. - Jā, tā ir
problēma. Pat ja tu spētu apjēgt, kurš pievads jāmaina, tad nezinātu, cik lielā mērā tas jādara. Un ja nu tu nespēj to nomainīt pietiekami precīzi? Tad jaunā izvade būtu neparedzama. Var gadīties, ka tu visu pasliktini.
Viņš atkal pieceļas sēdus. - Tomēr iztēlojies: ja mēs varētu pielāgot pareizos pievadus, tad spētu mainīt situāciju, pirms radušies sarežģījumi. - Pēdējos vārdus viņš piebilst klusām, taču izmisīgi, kā cilvēks, kurš jau ilgu laiku centies atrisināt kādu neatrisināmu problēmu. Mūsu skatieni sastopas, un Olijs šķiet nokaunējies, itin kā būtu izpaudis vairāk, nekā gribēts.
Viņš atkal atslīgst guļus un nolaiž apakšdelmu priekšā acīm. - Problēmu rada haosa teorija. Formulai eksistē pārāk daudz pievadu, un pat sīkākie no tiem ir nozīmīgāki, nekā tu spēj iedomāties. Turklāt tos nav iespējams pietiekami precīzi izmērīt. Bet! Ja tas būtu iespējams, mēs varētu uzrakstīt formulu, kas prognozētu laikapstākļus, nākotni, cilvēkus.
- Taču haosa teorija apgalvo, ka tas nav iespējams.
- Jap.
- Tev vajadzēja veselu matemātiķu departamentu, lai saprastu, ka cilvēki ir neprognozējami?
- Tu jau biji to sapratusi, ja?
- Grāmatas, Olij! Es to uzzināju no grāmatām.
Viņš iesmejas, apveļas uz sāna un turpina smieties.
Tas ir lipīgi, un arī es smejos, atbildot viņam ar visu savu ķermeni. Ar skatienu meklēju bedrīti, kurai vairs nedrīkstētu pievērst uzmanību. Gribu iebakstīt tajā pirkstu un atstāt viņu mūžīgi smaidošu.
Varbūt visu mēs paredzēt nevaram, bet šo to tomēr varam. Piemēram, es noteikti iemīlēšos Olijā.
Та gandrīz noteikti būs katastrofa.
Apsēstība, -as, s.; parasti vsk. 1. neatlaidīga, bieži vien uzmācīga (un pilnīgi attaisnojama) interese par kaut ko (vai kādu) izteikti interesantu (Vitīra 2015)
MANAI PASTĀVĪGAJAI SARAKSTEI ar Oliju sāk parādīties sekas. Es iemiegu ne tikai vienā, bet arī nākamajā vakarā, kad ar mammu skatāmies filmu. Viņa sāk satraukties, vai tik nav noticis kas slikts, vai mana imūnsistēma netiek kaut kā kairināta. Atbildu viņai, ka viss ir daudz vienkāršāk. Es tikai neesmu izgulējusies. Ņemot vērā mūsu situāciju, laikam saprotu, kāpēc viņas ārstes smadzenes tūliņ tveras pie ļaunākā scenārija. Mamma saka man to, ko es jau zinu: miega trūkums cilvēkam ar manu veselības stāvokli nav vēlams. Es solu laboties. Tonakt sarakstos ar Oliju tikai līdz diviem, nevis trijiem kā parasti.
Šķiet savādi nerunāt ar mammu par kaut ko, par kādu, kurš man kļūst tik nozīmīgs. Mēs ar mammu sākam atsvešināties, taču ne tāpēc, ka pavadām mazāk laika kopā. Un ne tāpēc, ka viņu aizstāj Olijs. Mēs atsvešināmies tādēļ, ka pirmoreiz mūžā man ir noslēpums.
Skaits:
cik minūtes aizritēja, līdz Olija tētis vakar pēc pārrašanās mājās sāka aurot &
cik reižu Olija tētis pārmeta par nolāpīto cepeti, kurš atkal bija piededzis
4
cik reižu Olija mamma atvainojās 6
cik reižu Olija tētis nosauca Karu par nolāpītu frīku, jo viņas nagi bija nolakoti melni 2
cik minūtēs Olija mamma notīrīja Karas nagu laku
3
cik reižu Olija tētis teica, ka zinot -kāds ir dzēris viņa nolāpīto viskiju
5
ka viņš ir gudrākais šaja nama 2
ka nevienam nevajadzētu piemirst: viņš te ir pelnītājs
2
cik kalambūru pilni joki vajadzīgi, lai Olijs sāktu justies maķenīt labāk, kad viņš trijos naktī man atraksta
5
cik reižu viņš mūsu sarakstes laikā atkārto “tas nav svarīgi”