7
cik stundu es pagājušonakt gulēju О
cik cigarešu Kara šorīt apraka dārzā Л
cik zilumu redzams uz Olija mammas ķermeņa О
cik zilumu nav redzams Nav zināms
pēc cik stundām es atkal redzēšu Oliju 0.5
KAD MĒS NĀKAMAJĀ dienā atkal tiekamies, viņš nav uzrāpies pa sienu. Viņš ir savā, kā klusībā esmu sākusi to saukt, miera pozīcijā: liegi šūpojas uz pēdu spilventiņiem, rokas sabāzis kabatās.
- Sveiks, - bilstu, stāvot durvīs un gaidot, kamēr man vēderā norit trakais Olija dancis.
- Pati sveika. - Viņa balss ir zema un mazliet čerkstoša, jūtams miega bads.
- Paldies, ka vakarnakt pačatoji ar mani, - viņš saka, ar skatienu sekodams man līdz pat dīvānam.
- Katrā laikā. - Arī mana balss ir piesmakuši un zema. Šodien viņš izskatās bālāks nekā parasti, un puiša pleci ir mazliet sakumpuši, bet viņš tik un tā kustas.
- Reizēm es vēlos, kaut varētu vienkārši izgaist un pamest viņus, - Olijs nokaunējies atzīstas.
Gribu kaut ko teikt. Nevis tikai kaut ko, bet tos īstos vārdus, kas sniegtu viņam mierinājumu un uz pāris minūtēm ļautu aizmirst ģimeni, bet nespēju piemērotus atrast. Tāpēc cilvēki viens otram pieskaras. Reizēm ar vārdiem nepietiek.
Mūsu acis sastopas, un, tā kā es nevaru viņu apkampt, es apviju rokas sev ap vidukli un cieši iekrampējos kreklā.
Viņa skatiens slīd pār manu seju, it kā viņš mēģinātu kaut ko atcerēties. - Kāpēc man ir tāda sajūta, it kā es tevi pazītu visu mūžu? - Olijs jautā.
Nezinu, kāpēc, bet es jūtos tāpat. Olijs pārstāj kustēties, nonācis pie sev vajadzīgā lēmuma, lai kāds tas būtu.
Viņš apgalvo, ka mūsu pasaule var izmainīties vienā vienīgā acumirklī.
Viņš apgalvo, ka neviens nav bez vainas, ja nu vienīgi es, Madelina Vitīra.
Viņš apgalvo, ka viņa tētis agrāk nebija tāds.
DESMITGADĪGAIS OLIJS UN viņa tētis sēž pie brokastu galda viņu vecajos penthausa apartamentos Ņujorkā. Ir Ziemassvētku laiks, tātad laukā, iespējams, snieg vai varbūt nupat beidzis snigt. Šīs ir atmiņas, tāpēc detaļas ir mazliet miglainas.
Tētis nupat ir pagatavojis karstās šokolādes dzērienu. Viņš ir lietpratējs un dižojas, ka varētu to pagatavot no zila gaisa. Viņš izkausē īstas kulinārijas šokolādes tāfe-lītes un izmanto īstu pienu, kura tauku saturs ir 100 %. Viņš ņem Olija mīļāko krūzi, ielej tajā šokolādi un pievieno 170 ml karsta piena, kas uzsildīts uz plīts - nekad mikroviļņu krāsnī - līdz teju viršanas temperatūrai. Kamēr Olijs maisa pienu ar šokolādi, tētis izņem no ledusskapja putukrējumu, arī tikko sakultu. Tas ir tikai nedaudz saldens, tik salds, ka gribas vēl. Viņš iecilā vienu, varbūt divas karotes putukrējuma Olija krūzē.
Olijs paceļ tasi un papūš jau kūstošo putukrējumu. Tas slīd pār brūnganā dzēriena virsmu kā maziņš aisbergs. Olijs pašķielē uz tēti pāri krūzei, cenzdamies izdibināt, kāda viņam oma.
Pēdējā laikā viņa garastāvoklis ir nelāgs, sliktāks nekā parasti.
- Ņūtonam nebija taisnība, - tētis pēkšņi nosaka, - Visums nav deterministisks.
Olijs kūlā kājas. Viņam patīk, ka tētis ar viņu sarunājas aci pret aci, it kā viņš jau būtu pieaudzis, lai gan viņš ne vienmēr saprot, par ko ir runa. Kopš tētis ir uz laiku atbrīvots no darba, šīs sarunas ir kļuvušas biežākas.
- Ko tas nozīmē? - Olijs vaicā.
Tētis vienmēr gaida, kad Olijs pajautās, pirms jebko paskaidro.
- Tas nozīmē, ka viena lieta ne vienmēr ved pie nākamās, - viņš paskaidro un nostrebjas karsto šokolādi. Tētis nez kādēļ karsto dzērienu nekad vispirms nepapūš. Viņš nirst tik iekšā. - Tas nozīmē, ka pat tad, ja tu katru nolāpīto lietu izdarītu pareizi, tava dzīve tik un tā var pārvērsties par mēslu bedri.
Olijs tur mutē malku karstās šokolādes un blenž uz savu krūzi.
Pirms dažām nedēļām Olija mamma bija paskaidrojusi, ka tētis kādu laiku pavadīs mājās, līdz situācija viņa darbā nokārtosies. Viņa neteica, kas lēcies, bet Olijs bija saklausījis tādus vārdus kā “krāpšana” un “izmeklēšana”. Viņam nebija īsti skaidrs, ko tie nozīmē, tikai radās sajūta, ka tētis Oliju, Karu un mammu mīl mazliet mazāk nekā agrāk. Un, jo mazāk viņš tos šķita mīlam, jo mīlamāki viņi centās kļūt.
Zvana telefons, un tētis aizšļūc līdz tam.
Olijs norij karstās šokolādes malku un klausās.
Sākumā tētis runā savā darba balsī, vienlaikus dusmīgā un nevērīgā. Taču beigās viņa balss kļūst tikai dusmīga. - Tu atlaid mani? Tu taču teici, ka tie kretīni mani attaisnos.
Olijs jūt, ka arī viņš kļūst nikns, tēta vārdā. Viņš noliek krūzi un noslīd no sola.
Tētis lieliem soļiem iet pāri istabai. Viņa seja ir vētraina.
- Man nerūp tā nolāpītā nauda. Nedari tā, Fil. Ja tu mani atlaidīsi, visi domās, ka...
Viņš sastingst un attālina klausuli no auss. Tad kādu brīdi klusē.
Ari Olijs sastingst, cerot, ka Fila nākamais vārds, lai kāds tas būtu, visu vērsīs par labu.
- Jēziņ. Veči, jūs nedrīkstat man to nodarīt. Pēc šitā neviens vairs negribēs ar mani saistīties.
Olijs grib iet pie tēta un teikt, ka viss būs labi, bet viņš nevar. Viņš ir pārāk nobijies. Tāpēc izslīd laukā no istabas, nesdams līdzi krūzi ar karsto šokolādi.
Pirmā reize, kad Olija tētis piedzērās pēcpusdienā -piedzērās tā, ka kļuva varmācīgs, un bļāva pilnā rīklē tā, ka nākamajā dienā neatcerējās notikušo, - gadījās tikai pēc vairākiem mēnešiem. Viņš visu dienu bija nosēdējis mājās, strīdēdamies ar televīzijas finanšu ziņu pārraižu vadītājiem. Viens no diktoriem pieminēja tēta agrākās darbavietas nosaukumu, un viņš satrakojās. Vispirms ielēja augstā glāzē viskiju un tad pievienoja vodku un džinu. Pēc tam samaisīja to visu ar garu karoti, līdz dzira zaudēja viskija gaišo dzintarkrāsu un drīzāk atgādināja ūdeni.
Olijs vēroja, kā dzēriena krāsa glāzē izplēn, atcerējās dienu, kad tētis tika atlaists, un to, ka pats bija pārāk nobijies, lai mierinātu viņu. Ja viņš būtu tēti mierinājis, vai tagad viss būtu citādi? Ja nu tomēr?
Viņš atcerējās tēta teikto, ka viena lieta ne vienmēr ved pie nākamās.
Viņš atcerējās, kā sēž pie brokastu galda un jauc kopā pienu ar šokolādi. Kā šokolāde kļuva balta un piens kļuva brūns un ka dažreiz lietas nav iespējams mainīt un atsaukt bijušo atpakaļ, lai cik ļoti to gribētos.
- TAVA MAMMA GRIB zināt, vai es pēdējā laikā tavā uzvedībā neesmu novērojusi ko neparastu, - Karla saka pāri dzīvojamai istabai.
Es skatos pirmo "Neiespējamās misijas” daļu ar Tomu Krūžu. Viņš tēlo superspiegu ītanu Hantu, kurš dzīvo dubultu, reizēm trejādu un reizēm četrējādu dzīvi. Tuvojas filmas beigas, un ītans gatavojas noraut masku -burtiski -, lai noķertu ļaunos puišus.
Karla atkārto savu sakāmo, šoreiz skaļāk.
- Un vai esi? - vaicāju, paņemdama rokās pulti mirklī, kad ītans rauj nost neticami reālistisko masku, atklādams savu patieso seju. Pieliecu galvu, lai skatpunkts būtu labāks.
Karla izrauj pulti man no rokas, nospiež pauzi un ielidina to dīvāna stūrī.
- Kas ir? - prasu, juzdamās vainīga, ka ignorēju viņu.
- Tu. Un tas puisis.
- Par ko tu runā?
Viņa nopūšas un apsēžas. - Es zināju, ka nebija prāta darbs ļaut jums abiem satikties.
Nu viņa iekarojusi visu manu uzmanību. - Ko mamma teica?
- Tu atcēli jūsu iknedēļas filmu vakaru?
Zināju, ka nevajadzēja tā darīt. Viņa izskatījās tik sāpināta un vīlusies, bet man pietrūka pacietības gaidīt līdz deviņiem vakarā, lai varētu sarakstīties ar Oliju. Man nekad neapnīk čatot ar viņu. Vārdi plūst pāri malām. Man nekad neaptrūksies stāstāmais.