Mana dzimšanas diena ir vienīgā diena visā gadā, kad mēs abas visskaudrāk apzināmies manu slimību. Pie vainas ir laika ritējuma apliecinājums. Kārtējais gads aizvadīts rokrokā ar slimību, pie apvāršņa neredzot nekādu cerību uz izārstēšanos. Kārtējais gads, kurā neesmu izbaudījusi neko no tā, ko piedzīvo ikviens pusaudzis, - prieku par autovadītāja apliecības iegūšanu, pirmo skūpstu, izlaidumu, pirmās sirdssāpes, pirmo iebuktēto bamperu. Kārtējais gads, kurā mamma nav darījusi neko citu kā vien strādājusi un rūpējusies par mani. Jebkurā citā dienā šīs nepilnības ir viegli, vismaz vieglāk, nemanīt.
Šogad ir mazliet smagāk nekā pērn. Varbūt tāpēc, ka nu man ir astoņpadsmit. Teorētiski esmu pieaugusi. Man vajadzētu pamest mājas un doties uz koledžu. Mammai vajadzētu bīties no tukšās ligzdas sindroma. Taču, pateicoties SKID, es nekur nedodos.
Vēlāk, pēc vakariņām, mamma uzdāvina man brīnišķīgu akvareļu zīmuļu komplektu, kas jau vairākus mēnešus bijis manā vēlmju sarakstā. Mēs aizejam uz dzīvojamo istabu un sakrustotām kājām sēžamies pie kafijas galdiņa. Arī tas piederas pie mūsu dzimšanas dienas rituāla: viņa iededz kūkas vidū vienu pašu sveci. Es aizveru acis un iedomājos vēlēšanos. Nopūšu sveci.
- Ko tu vēlējies? - mamma jautā, tiklīdz es atveru acis.
Īstenībā vēlme ir tikai viena - brīnumzāles, kas man dotu iespēju brīvi skraidīt pa āru kā savvaļas zvēram, -taču to es nekad nevēlos, jo saprotu, ka tas nav iespējams. Tikpat labi varētu vēlēties, lai nāriņas un pūķi, un vienradži būtu īsti. Labāk vēlos kaut ko, kas ir vairāk iespējams nekā zāles. Kaut ko, kas mūs abas saskum-dinātu mazāk.
- Lai pasaulē valda miers, - es saku.
Pēc trim kūkas šķēlēm mēs uzsākam fonētiskā Scrabble partiju. Es neuzvaru. Neesmu uzvarai ne tuvu.
Mamma izmanto visus septiņus burtus un izliek POKALIP līdzās burtam S. POKALIPS.
- Kas tas ir? - es prasu.
- Apokalipse, - mamma atbild, zibinot acis.
- Nē, mammu. Nevar būt. Es nepiekrītu.
- Ir, - viņa tikai nosaka.
- Mammu, tev vajag vēl vienu A un E. Izslēgts.
- Pokalips, - viņa saka, lielākam efektam žestikulējot uz burtiem. - Pilnībā der.
Es šūpoju galvu.
-POKALIPS, - viņa uzstāj, lēni stiepdama vārdu.
- Ak kungs, tu esi nelabojama! - es izsaucos, paceldama rokas gaisā. - Labi, labi, es piekāpšos.
- Jesssss. - Viņa sažņaudz dūres, iesmejas un piefiksē savu nu jau nepārspējamo rezultātu. - Tu nekad neesi īsti sapratusi šo spēli, - viņa konstatē. - la ir pārliecināšanas spēle.
Es nogriežu sev vēl vienu kūkas šķēli. - Та nebija pārliecināšana, - iebilstu. - Tā bija krāpšanās.
- Viens un tas pats, - noteic mamma, un mēs abas iesmejamies.
- Rīt varēsi apspēlēt mani Godīgajā Pictionary, - viņa attrauc.
Kad esmu zaudējusi, abas atlaižamies dīvānā un skatāmies mūsu mīļāko filmu “Jaunais Frankenšteins”. Arī šī filma ir dzimšanas dienas rituāla sastāvdaļa. Es ielieku galvu mammai klēpī, viņa paijā manus matus, un mēs smejamies par tiem pašiem jokiem, tāpat kā esam par tiem smējušās gadiem. Visā visumā tas nav nemaz tik slikts veids, kā nosvinēt astoņpadsmito dzimšanas dienu.
KAD NĀKAMAJĀ RĪTĀ ienāk Karla, es sēžu uz sava baltā dīvāna un lasu.
- Feliz cumpleahos\ - viņa vītero.
Nolaižu grāmatu. - Gracias!2 3
- Kā pagāja dzimšanas diena? - Karla sāk izpakot savu medicīnas somu.
- Mums bija jautri.
- Vaniļas kūka ar vaniļas glazūru? - viņa vaicā.
- Protams.
- “Jaunais Frankenšteins?”
-Jā.
- Un tu zaudēji tajā spēlē? - Karla prasa.
- Mēs laikam esam diezgan paredzamas?
- Neņem mani pierē, - viņa smiedamās saka. - Man vienkārši skauž tas, cik piemīlīgas jūs ar mammu esat.
Karla paņem manu vakardienas veselības lapu, aši izpēta mammas veiktos mērījumus un ievieto mapē jaunu lapu. - Tagad Rosa nekustina ne pirkstiņu, lai veltītu man kaut mirkli.
Rosa ir Karlas septiņpadsmitgadīgā meita. Karla apgalvo, ka abas bija ārkārtīgi tuvas līdz brīdim, kad virsroku ņēma hormoni un puiši. Nespēju iztēloties, ka tā varētu notikt ar mammu un mani.
Karla sēž man blakus uz dīvāna, un es pastiepju roku pretim asinsspiediena mērītāja manšetei. Viņas skatiens apstājas pie manas grāmatas.
- Atkal “Puķes Aldžernonam”? - viņa jautā. - Vai tad tā grāmata vienmēr tevi nesaraudina?
- Kādudien nesaraudinās, - saku. - Man jāgādā, lai todien es to lasītu.
Karla nogroza acis un satver manu roku.
Tā ir izvairīšanās no atbildes, bet nu man jāprāto, vai tā ir taisnība.
Varbūt es tveros pie cerības, ka kādudien viss tomēr mainīsies.
MADE UNAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM
DANIELS KĪZS. “PUĶES ALDŽERNONAM"
Uzmanību! Satura izklāsts: Aldžernons ir laboratorijas pele. Pele nomirst.
ESMU TIKUSI LĪDZ vietai, kur Čārlijs aptver, ka peles liktenis, iespējams, ir arī viņējais, kad laukā izdzirdu skaļu, dārdošu troksni. Manas domas tūliņ aizpeld izplatījumā. Iztēlojos, kā debesīs virs mums planē gigantisks bāzeskuģis.
Māja dreb, un manas grāmatas plauktos vibrē. Dārdoņai pievienojas monotoni pīkstieni, un es zinu, kas tas ir. Kravas furgons. Droši vien nomaldījies, es sev stāstu, lai izbēgtu no vilšanās. Iespējams, nepareizi nogriezies.
Taču tad motors mitējas. Durvis atveras un aizveras. Paiet mirklis, vēl viens, un dzirdama sievietes balss: - Laipni lūgti jaunajās mājās!
Karla dažas sekundes cieši raugās manī. Es zinu, ko viņa domā.
Atkal sākas.
- KARLA, - ES SAKU, - nebūs kā toreiz. - Man vairs nav astoņi gadi.
- Es gribu, lai tu apsoli... - viņa iesāk, bet es jau esmu pie loga un pavelku aizkarus sāņus.
Spožā Kalifornijas saule mani pārsteidz nesagatavotu. Mani izbrīna, cik tā ir augsta, liesmojoši versmaina un balta uz pabalojuši balto debesu fona. Es kļūstu akla. Bet tad baltā dūmaka, kas aizmiglo manas acis, sāk atkāpties. Visu apvij oreols.
Es redzu furgonu un rosīgas, vecākas sievietes siluetu -tā ir māte. Furgona dziļumā saskatu vecāku vīrieti -tēvu. Vēl redzu meiteni, varbūt nedaudz jaunāku par mani, - meitu.
Tad ieraugu viņu. Viņš ir garš, kalsns un tērpies melnā: melns T krekls, melni džinsi, melnas kedas un melna adīta cepurīte, kas pilnībā nosedz matus. Viņš ir bāls ar blāvu medus krāsas iedegumu, un viņa sejas vaibsti ir izteikti stūraini. Viņš nolec no sola furgona galā un aizslīd pa piebraucamo ceļu tā, it kā gravitācija viņu ietekmētu citādi nekā mūs, pārējos. Viņš apstājas, pašķiebj galvu uz vienu sānu un raugās uz savu jauno māju gluži kā uz āķīgu uzdevumu.
Pēc dažiem acumirkļiem viņš sāk viegli šūpoties uz pēdu spilventiņiem. Piepeši viņš uzsāk sprintu, uzskrienot pa fasādes sienu burtiski divu metru augstumā. Tad pieķeras palodzei, sekundi vai divas šūpojas un pēc tam atkal piezemējas dziļā pietupienā.
- Labais, Olij, - saka viņa māte.
- Vai es tev neteicu, lai tu šito izbeidz? - norūc tēvs. Viņš abus ignorē un paliek pietupienā.
Piespiežu plaukstu loga rūtij, aizturējusi elpu tā, it
kā pati būtu izpildījusi šo neprātīgo triku. Es skatos te uz viņu, te uz sienu, te uz palodzi, te atkal uz viņu. Viņš vairs nav pietupies. Viņš lūkojas augšup uz mani. Mūsu skatieni sastopas. Es miglaini iztēlojos, ko viņš redz manā logā: savādu, baltā tērpušos meiteni ar plati pavērtām, pētošām acīm. Viņš man uzsmaida, un viņa seja vairs nav nedz stūraina, nedz skarba. Es mēģinu pasmaidīt pretim, taču esmu tik apjukusi, ka nevis smaidu, bet gan saraucu pieri.