TONAKT es sapņoju, ka māja elpo līdz ar mani. Es izelpoju, un sienas saraujas kā ar kniepadatu pārdurts balons, saplokot un saspiežot mani. Tad ieelpoju, un sienas izplešas. Vēl viens vienīgs elpas vilciens, un mana dzīve beidzot eksplodēs.
VIŅA MĀTES DIENAS REŽĪMS
0.35 Parādās uz lieveņa ar kūpoša dzēriena krūzi rokās. Kafija?
6.36 Stingi raugās uz tukšo zemes pleķi otrpus ceļam, malkodama dzērienu. Tēju?
7.00 Ieiet atpakaļ mājā.
7.1 5 Atkal iznāk uz lieveņa. Noskūpsta vīru uz
atvadām. Vēro, kā viņa mašīna attālinās. 9.30 Dārza darbi. Meklē, atrod un izmet cigarešu izsmēķus.
1 3.00 Dodas prom ar mašīnu. Saimniecības darbi?
1 7.00 Palūdz, lai Kara un Olijs veic mājas soli, pirms pārradies tēvs.
KARAS (MĀSAS) DIENAS REŽĪMS
1 0.00 Izslāj laukā melnos zābakos un brūnā, pūkainā halātā.
10.01 Lasa telefonā īsziņas. Viņai pienāk daudz ziņu.
10.06 Dārzā starp mūsu mājām izsmēķē trīs cigaretes.
1 0.20 Ar zābaka papēdi izkašā bedri un aprok cigarešu galus.
1 0.25-1 7.00 Raksta īsziņas vai runā pa telefonu.
1 7.25 Mājas solis.
VIŅA TĒVA DIENAS REŽĪMS
7.15 Dodas uz darbu.
13.00 Pārbrauc mājās no darba.
13.20 Sēž uz lieveņa ar dzēriena glāzi nr. 1.
15.30 Ieiet atpakaļ mājā pavakariņot.
1 9.00 Atkal iznāk uz lieveņa ar dzēriena glāzi nr. 2. 19.25 Glāze nr. 3.
19.45 Sāk kliegt uz ģimeni.
22.35 Kliegšana uz ģimeni norimst.
OLIJA DIENAS REŽĪMS
Neparedzams.
ĢIMENE SAUC viņu par Oliju. Nu, vismaz māsa un mamma sauc viņu par Oliju. Tēvs viņu sauc par Oliveru. Tieši viņu es vēroju visvairāk. Viņa istaba atrodas otrajā stāvā gandrīz tieši iepretim manai, un loga žalūzijas gandrīz vienmēr ir paceltas.
Dažu rītu viņš guļ līdz dienvidum. Savukārt citrīt ir laukā no istabas, pirms esmu pamodusies un sākusi novērošanu. Tomēr lielākoties viņš mostas pulksten deviņos, izkāpj no gultas un kā tāds Zirnekļcilvēks uzrāpjas uz jumta pa fasādes apdares dēļiem. Tur viņš uzkavējas aptuveni stundu un tad atkal ar kājām pa priekšu ielīgo istabā. Lai kā es censtos, man nav izdevies saskatīt, ko viņš tur augšā dara.
Viņa istaba ir tukša, ja neskaita gultu un kumodi. Aizdurvē joprojām stāv dažas kopš pārvākšanās neiz-pakotas kastes. Vienīgā dekorācija ir vientuļš plakāts no filmas ar nosaukumu Jump London. Pameklēju un noskaidroju, ka tā ir par parkūru - tādu kā brīvās pārvietošanās un pašdisciplīnas mākslu, un tas izskaidro viņa prasmi izpildīt visus tos nenormālos trikus. Jo vairāk es vēroju, jo vairāk gribu uzzināt.
NUPAT ESMU sēdusies pie vakariņu galda. Mamma novieto man klēpī audekla salveti, piepilda ar ūdeni manu un pēc tam Karlas glāzi. Piektdienas vakariņas mūsmājās ir īpašs pasākums. Pat Karla uzkavējas, lai pavakariņotu kopā ar mums, nevis ar savu ģimeni.
Piektdienas vakariņās itin viss ir franču stilā. Salvetes ir no baltas drānas, gar malu izšūtām lilijām. Mums ir krāšņi un antīki franču galda piederumi. Pat sāls un piparu trauciņi ir miniatūri sudraba La tour Eiffel. Manu alerģiju dēj ar ēdienkarti, protams, ir jāuzmanās, bet mamma vienmēr pagatavo ragū - pati savu franču sautējuma variāciju no cāļa, maltās gaļas, pīles un baltajām pupiņām. Kad tētis vēl bija dzīvs, tas bija viņa iecienītākais ēdiens. Tajā porcijā, kuru mamma gatavo man, ietilpst vienīgi vistas buljonā vārītas baltās pupiņas.
- Madelina, - mamma ierunājas. - Misters Votermens man teica, ka tu esot iekavējusi arhitektūras mājasdarbu. Vai viss kārtībā, meitiņ?
Viņas jautājums mani pārsteidz. Es zinu, ka esmu iekavējusi, bet, tā kā agrāk vienmēr esmu nodevusi laikus, acīmredzot nenojautu, ka mamma tam seko līdzi.
- Vai uzdevums ir pārāk sarežģīts? - Mamma sarauc pieri, likdama sautējumu manā bļodā. - Vai tu gribi, lai es tev meklēju citu privātskolotāju?
- Oui, non, et non,1 - bilstu, atbildēdama uz katru jautājumu. - Viss ir kārtībā. Es rīt iesniegšu, apsolu. Vienkārši man zuda laika izjūta.
Mamma pamāj ar galvu un sāk griezt un apziest ar sviestu kraukšķīgas franču maizes rikas. Es zinu, ka viņa grib vaicāt vēl ko. Es pat nojaušu, ko viņa grib vaicāt, taču baidās no atbildes.
- Vai pie vainas jaunie kaimiņi?
Karla uzmet man spēju skatienu. Es nekad neesmu mammai melojusi. Tam nekad nav bijis iemesla, un es šaubos, vai mācētu. Taču kaut kas mudina mani rīkoties tā un ne citādi.
- Es tikai pārāk daudz lasu. Tu zini, kā man gadās ar labu grāmatu. - Mēģinu runāt pēc iespējas pārliecinošāk. Negribu, lai mamma raizētos. Viņai jau tāpat ar mani ir gana daudz raižu.
Kā franciski ir “melis"?
- Nav apetītes? - mamma pēc dažām minūtēm apvaicājas. Viņa piespiež delnas virspusi manai pierei.
- Temperatūras tev nav. - Mamma ļauj plaukstai vēl mirkli uzkavēties.
Grasos jau nomierināt viņu, kad atskan durvju zvans. Kas tāds gadās tik reti, ka nezinu, ko domāt.
Zvans noskan vēlreiz.
Mamma mazliet saslejas krēslā.
Karla pieceļas kājās.
Zvans skan trešo reizi. Pasmaidu bez iemesla.
- Vai vēlaties, lai es atveru, kundze? - Karla vaicā.
Mamma noliedzoši pavēzē roku. - Paliec tepat, - viņa
man nosaka.
Karla pavirzās un nostājas aiz manis, maigi atbalstot rokas uz maniem pleciem. Es zinu, ka man būtu jāpaliek tepat. Saprotu, ka to no manis sagaida. Vismaz es pati to no sevis sagaidu, tomēr šodien nez kāpēc nespēju. Man ir jāzina, kas atnācis, pat ja tas ir tikai nomaldījies garāmgājējs.
Karla aizskar manu augšdelmu. - Tava māte lika palikt tepat.
- Bet kāpēc? Viņa ir pārlieku piesardzīga. Turklāt viņa nelaidis nevienu cauri hermētiskajai telpai.
Karla padodas, un es aizsteidzu pa gaiteni, medmāsai minot uz papēžiem.
Hermētiskā telpa ir maza, noslēgta istaba, kas ieskauj ārdurvis. Та ir gaisa necaurlaidīga, lai, parādes durvīm esot atvērtām, mājā neiekļūtu nekas potenciāli bīstams. Piespiežu pie sienas ausi. Sākumā gaisa filtri neļauj neko saklausīt, bet tad sadzirdu balsi.
- Mamma sūta kēksu. - Balss ir dobja un liega, un nepārprotami uzjautrināta. Manas smadzenes apstrādā vārdu “kēkss”, mēģinādamas uzburt tā izskatu, līdz beidzot es apjēdzu, kurš atrodas aiz durvīm. Olijs.
- Ar manas mammas kēksiem ir tā: tie nav visai izdevušies. Briesmīgi. Patiesībā - neēdami, gandrīz vai neiznīcināmi. Starp mums runājot.
Tad ieskanas cita balss. Meitenes. Viņa māsa? - Ikreiz, kad mēs pārceļamies, viņa liek mums vienu aiznest kaimiņiem.
- A. Nūja. Redz, kāds pārsteigums! Ļoti jauki. Pasakiet viņai no manis lielu paldies.
Nav ne mazāko izredžu, ka šis kēkss varētu būt izgājis pienācīgas pārbaudes, un es nojaušu, ka mamma cenšas izdomāt, kā pasacīt kaimiņiem, ka viņa nevar kūku pieņemt, neatklājot patiesību par mani.
- Piedodiet, bet es nevaru to pieņemt.
Seko šoka pilna klusuma mirklis.
- Vai jūs gribat, lai mēs nesam to atpakaļ? - Olijs neticīgi vaicā.
- Njā, tas ir bezkaunīgi, - novelk Kara. Viņa izklausās dusmīga un nolemta, it kā būtu gaidījusi vilšanos.