Mamma panāk mani. Viņas seja ir baiļu vraks. - Ko tu dari? Ko tu dari? Tev ir jāiet iekšā.
Mana redze pārtop tunelī, un es koncentrēju skatienu vienīgi uz viņu. - Kāpēc, mammu? Kāpēc man jāiet iekšā?
- Jo tu esi slima. Te, laukā, ar tevi var notikt kaut kas slikts.
Viņa izstiepj rokas, lai pievilktu mani sev klāt, bet es raujos prom no viņas.
- Nē, es neatgriezīšos iekšā.
- Lūdzu, - viņa neatlaidīgi prasa. - Es nevaru pazaudēt arī tevi. Ne jau pēc visa.
Mammas skatiens ir piekalts man, bet es nešaubīgi zinu, ka viņa mani nemaz neredz.
- Es zaudēju viņus. Es zaudēju tavu tēti un zaudēju tavu brāli. Es nevarēju pazaudēt arī tevi. Nevarēju, un viss.
Viņas seja sairst, pilnībā sadrūp. Pēkšņs un katastrofāls misēklis liek sagrūt tām konstrukcijām, kas to saturēja.
Viņa ir salauzta. Viņa jau sen ir salauzta. Karlai bija taisnība. Mamma nav atguvusies pēc viņu nāves.
Saku kaut ko. Nezinu, ko, bet viņa turpina runāt.
- Neilgi pēc viņu nāves tu ļoti, ļoti smagi saslimi. Tu nespēji normāli paelpot, es aizrāvu tevi uz slimnīcu, un mums nācās tur pavadīt trīs dienas. Neviens nesaprata, kas tev kait. Ārsti teica, ka, visticamāk, tā ir alerģija. Man iedeva sarakstu ar lietām, no kā izvairīties, bet es zināju, ka tas ir kas nopietnāks.
Viņa paloka galvu. - Es biju pārliecināta, ka tas ir kas nopietnāks. Man vajadzēja pasargāt tevi. Te, laukā, ar tevi var notikt jebkas.
Viņa paraugās apkārt. - Te, laukā, ar tevi var notikt jebkas. Te, pasaulē.
Man vajadzētu just viņai līdzi. Bet tas nav tas, ko es jūtu. Manī briest dusmas un pārmāc visu citu.
- Es neesmu slima! - kliedzu. - Nekad neesmu bijusi slima. Tu pati esi slima. - Šķeļu gaisu viņas acu priekšā. Redzu, kā viņa ieraujas sevī un izzūd.
- Nāc iekšā, - mamma čukst. - Es sargāšu tevi. Paliec ar mani. Man bez tevis nekā cita nav.
Viņas sāpes ir bezgalīgas. Tas aizveļas pāri pasaules malai.
Viņas sāpes ir nāves jūra.
Viņai sāp par mani, bet es vairs nespēju to izturēt.
REIZ DZĪVOJA meitene, kuras visa dzīve bija meli.
VISUMS, KAS SPĒJ rasties acumirkli, acumirkli spēj ari izzust.
AIZRIT ČETRAS DIENAS. Es ēdu. Es pildu mājasdarbus. Es nelasu. Mamma klīst apkārt kā atmiņu zaudējusi. Šķiet, viņa nesaprot, kas ir noticis. Izskatās, ka viņa apzinās, ka ir pie kaut kā vainīga, taču īsti neapjēdz, pie kā. Palaikam viņa mēģina uzsākt ar mani sarunu, bet es viņu ignorēju. Tik tikko spēju viņu uzlūkot.
Nākamajā rītā pēc patiesības aptveršanas Karla aizveda manus asins paraugus SKID speciālistam dakterim Čeisam. Pašlaik sēžam viņa birojā, gaidām, kad mūs pieņems. Un, lai arī es nojaušu, ko viņš teiks, baidos no pamatota, uz faktiem balstīta medicīniska apstiprinājuma.
Kas es būšu, ja neesmu slima?
Medmāsa nosauc manu vārdu, un es lūdzu Kārlu pakavēties uzgaidāmajā telpā. Nez kāpēc gribu uzzināt šos jaunumus vienatnē.
Man ienākot, dakteris Čeiss pieceļas kājās. Viņš izskatās akurāt kā fotogrāfijās internētā - baltādains kungs gados ar iesirmiem matiem un spoži melnām acīm.
Viņš paskatās uz mani ar vienlaikus līdzjūtības un ziņkāres pilnu skatienu.
Dakteris norāda, lai apsēžos, un, nogaidījis, līdz to izdaru, apsēžas arī pats.
- Jūsu gadījums, - viņš iesāk un tad apraujas.
Dakteris ir satraukts.
- Viss kārtībā, - saku. - Es jau zinu.
Viņš atšķir uz galda esošo dokumentu un pagroza galvu, it kā rezultāti viņu joprojām mulsinātu. - Esmu vairākkārt pārskatījis šos rezultātus. Palūdzu kolēģu apstiprinājumu, lai būtu pilnīgi pārliecināts. Jūs neesat slima, mis Vitīra.
Viņš apklust un gaida manu reakciju.
Pašūpoju galvu. - Es jau to zināju, - atkārtoju.
- Karla - medmāsa Floresa - izklāstīja man jūsu apstākļus. - Viņš rūpīgi pašķirsta vēl pāris lapu, cenzdamies izvairīties no tā, kas seko. - Jūsu mātei, kā jau ārstei, to vajadzēja zināt. Lai gan SKID ir ārkārtīgi reta slimība un tai ir daudz paveidu, jums nav neviena, absolūti neviena no slimības simptomiem. Ja viņa veica jebkādu izpēti, jebkādas analīzes, viņai tas bija zināms.
Istaba izgaist, un es atrodos baltā, neizteiksmīgā ainavā, ko izraibina atvērtas durvis, kuras neved nekur.
Viņš nogaidoši veras manī, līdz beidzot atgriežos savā ķermenī. - Atvainojiet, vai jūs ko teicāt? - prasu.
- Jā. Jums noteikti ir kādi jautājumi.
- Kāpēc es Havaju salās saslimu?
- Cilvēki slimo, Madelina. Normāli, veselīgi cilvēki nemitīgi saslimst.
- Bet man apstājās sirds.
- Jā. Pieļauju, ka tas bija miokardīts. Runāju arī ar Havaju salu ārstējošo ārsti. Viņa bija tādās pašās domās. Kaut kad dzīves laikā jūs esat piedzīvojusi vīrusa infekciju, kas ir vājinājusi jūsu sirdi. Vai Havaju salās jūs sajutāt sāpes krūškurvī un elpas trūkumu?
-Jā, - lēni novelku, atcerēdamās sirds sažņaugšanos, ko tīši ignorēju.
- Njā, miokardīts izklausās pēc ticamas versijas.
Citu jautājumu man nav, vismaz ne viņam. Pieceļos kājās. - Liels paldies jums, dakteri Čeis.
Viņš arī pieceļas, saviļņots un šķietami vēl nervozāks nekā pirmīt. - Pirms aizejat, ir vēl kas.
Atkal apsēžos. - Ņemot vērā jūsu dzīves apstākļus, mums ir bažas par jūsu imūnsistēmas stāvokli.
- Ko tas nozīmē?
- Mūsuprāt, tā, iespējams, ir neattīstīta, līdzīgi kā mazam bērnam.
- Mazam bērnam?
-Jūsu imūnsistēma dzīves gaitā nav tikusi pakļauta parastiem plaši izplatītiem vīrusiem un bakteriālām infekcijām. Tai nav bijis laika uzkrāt pieredzi, cīnoties ar šīm infekcijām. Tai nav bijis laika kļūt stiprākai.
- Tātad es tomēr esmu slima?
Viņš atlaižas krēslā. - Nevaru jums sniegt apmierinošu atbildi. Mēs patlaban atrodamies svešos ūdeņos. Pirmoreiz dzirdu par šādu gadījumu. Varbūt tas nozīmē, ka jūs slimosiet biežāk nekā cilvēki ar stipru imunitāti. Vai varbūt tas nozīmē, ka saslimstot slimība noritēs ārkārtīgi smagā formā.
- Kā lai es to zinu?
- Diezin vai ir kāds ceļš, kā to uzzināt. Es iesaku būt piesardzīgai.
Mēs vienojamies par iknedēļas apskatēm. Dakteris uzsver, ka man vajadzētu sākt iepazīt pasauli palēnām -nekādas piepūles, nekādu svešu ēdienu, nekādu nogurdinošu fizisko aktivitāšu.
- Pasaule nekur nepazudīs, - viņš piebilst, man aizejot.
PĀRIS NĀKAMĀS dienas pavadu, meklēdama vairāk informācijas, jebko, kas izskaidrotu, kas notika ar mani un kas notika ar manu mammu. Gribu viņas dienasgrāmatu, kurā pārdomas būtu izklāstītas salasāmā rokrakstā. Gribu skaidri uzskicētu viņas ārprātu, lai varu izsekot gan tā, gan sevis pašas vēstures gaitu. Gribu detaļas un paskaidrojumus. Gribu zināt, kāpēc un kāpēc, un kāpēc. Man ir jāuzzina, kas notika, bet viņa nespēj to pastāstīt. Viņa ir pārāk salauzta. Un ja spētu? Vai tas ko mainītu? Vai es saprastu? Vai es spētu saprast, cik milzīgas bija skumjas un bailes, kas lika viņai atņemt man visu manu dzīvi?
Dakteris Čeiss apgalvo, ka, pēc viņa domām, mammai ir vajadzīgs psihoterapeits. Viņaprāt, tas varētu prasīt ilgu laiku, līdz mamma spēs - ja jebkad maz spēs -precīzi paskaidrot man, kas notika. Viņš izsaka minējumu, ka pēc mana tēta un brālīša nāves viņa ir piedzīvojusi kaut ko līdzīgu nervu sabrukumam.
Karla liek lietā visas savas pārliecināšanas prasmes, pūlēdamās pierunāt mani nepamest mājas. Ne tikai mammas, bet arī manis pašas labad. Mans veselības stāvoklis vēl aizvien ir neskaidrs.