Nezinu, kāpēc biju iedomājusies, ka viņš būs tāds pats kā agrāk. Es neesmu.
Viņš izvelk telefonu, lai vēlreiz pārlasītu manas norādes.
Viņš ieslidina telefonu kabatā un lūkojas atpakaļ uz plauktiem. Grāmatu ar atvērtu vāku esmu novietojusi priekšā visām pārējām, lai viņš nekādā gadījumā neaizietu tai garām. Un Olijs to ierauga. Tomēr nevis paņem to, bet gan iebāž rokas kabatās un blenž.
Pirms dažām dienām, kad sarunājos ar telūriju, es cītīgi pūlējos atrast to vienu izšķirošo mirkli, kas uzvedis manu dzīvi uz šīs takas. Mirkli, kas atbildētu uz jautājumu “Kā es te nokļuvu?”.
Taču tas nekad nav viens vienīgs mirklis. Та ir mirkļu virkne. Un tava dzīve tūkstoš dažādos veidos var izplaukt no ikviena mirkļa. Varbūt katra izvēle, kuru tu izdari, un katra izvēle, kuru neizdari, rada citādu tavas dzīves versiju.
Varbūt manai dzīvei ir versija, kurā es tomēr esmu slima.
Versija, kurā es Havaju salās nomirstu.
Un vēl viena, kurā mans tētis un brālītis joprojām ir dzīvi un mamma nav garīgi salūzusi.
Pastāv pat versija manai dzīvei bez Olija.
Taču tā nav šī.
Olijs izņem rokas no kabatām, izceļ grāmatu no plaukta un lasa. Viņš smaida un viegli līgojas uz pēdu spilventiņiem.
Es iznāku no slēptuves un pa eju tuvojos viņam.
Та smaida dēļ, kuru viņš man velta, ir vērts dzīvot. - Atradu tavu grāmatu, - viņš saka.
BEIGAS
TU NUDIEN ESI cītīgs lasītājs, ja kopā ar mani esi ticis te, līdz pateicībām. Un, kā jau patiesi rūpīgs grāmatu (un pateicību) lasītājs, zini, ka grāmata tās autora juceklīgajā prātā nerodas tūliņ gatava.
Vispirms es gribētu pateikties mammai, kura vienmēr sapņojusi ar vērienu, pietiekami plašu mums abām. Nē, mammu, Opra vēl nav izraudzījusies mani savam grāmatu klubiņam. Bet! Tas ir iespējams.
Bērnībā, kad dzīvoju Jamaikā, tētis rakstīja filmu recenzijas vietējai avīzei. Man šķita, ka tas (rakstīšana) un viņš (mans tētis) ir īsteni forši. Tāpēc. Man jāteic paldies tētim. Viņš parādīja man, ka var izlikt uz papīra to, kas top tavā galvā, un tas var iespaidot citus cilvēkus.
Man ir jāpateicas Emersona koledžas Ceturtdienas vakaru dzeršanas un rakstīšanas komandai. Jūs paši zināt, kas esat. Draugi, jūs bijāt mana pirmā rakstnieku sabiedrība-talantīgu, jukušu, uzmundrinošu, lielākoties skaidrā esošu cilvēku grupējums! Sevišķi man jāpateicas Vendijai Vanderei. Tu esi augstsirdīga un smieklīga, un viena no labākajām man zināmajām rakstniecēm.
Paldies Džoelai Hobikai, Sārai Šandlerei, Natālijai Sūzai un Džošam Benkam no Alloy. Jūs visādā ziņā padarījāt grāmatu labāku. īpaši vēlos pateikties Sārai par to, ka bija ķerta, ģeniāla zinātniece, un Džoelai (arī ģeniālai), ka smīdināja mani un ļāva justies labi, pat atdodot atpakaļ pārstrādāšanai divpadsmit no abām pusēm ar single-space atstarpi aprakstītas lapas ar piezīmēm.
Un tad vēl Vendija Lodžija. Es tiešām izvilku laimīgo lozi, kad viņu nozīmēja par manu redaktori. Paldies tev par redzējumu, aizrautību un iejūtību. Tu ticēji šai grāmatai no pirmajiem vārdiem, un tas man nozīmējis neizsakāmi daudz. Paldies tev un visai Delacorte komandai, ka piepildījāt manu lielāko, senāko, neprātīgāko sapni.
Visbeidzot pateicība manam vīram Deividam Jūnam. Paldies, ka zīmēji man skaistas ilustrācijas četros no rīta starp bučām un kafijas malkiem. Paldies par visu, visu. Par mīlestību. Par piedzīvojumu. Par ģimeni. Par šo dzīvi. Es tevi mīlu.
NIKOLA JŪNA augusi Jamaikā (salā) un Bruklinā (Long-ailendā). Patlaban viņa dzīvo Kalifornijā, Losandželosā, kopā ar vīru un meitu, mīlot abus bez gala un bez malas. “Viss, itin viss” ir viņas pirmais romāns.
DEIVIDS JŪNS ir rakstnieks un dizainers. Viņš dzīvo Kalifornijā, Losandželosā, kopā ar sievu Nikolu Jūnu, kur abi vada dienas, tērzēdami par stāstiem un lasīdami priekšā savai trīsgadīgajai meitai Penijai. Deivids radījis ilustrācijas Nikolas grāmatai “Viss, itin viss”.
Nikola Jūna VISS, ITIN VISS
Apgāda vadītāja Vija Kilbloka Projekta vadītāja Bārbala Simsone Redaktore Gunta Šustere
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3803.
Jelgavas tipogrāfija