- Es ļoti atvainojos, - mamma atkārto. - Tas ir sarežģīti. Es tiešām ļoti atvainojos, jo tas ir ārkārtīgi sirsnīgi no jums un jūsu mammas. Lūdzu, pasakieties viņai manā vietā.
- Vai jūsu meita ir mājās? - Olijs diezgan skaļi jautā, pirms mamma pagūst aizvērt durvis. - Mēs cerējām, ka viņa varētu iepazīstināt mūs ar apkaimi.
Mana sirds sāk pukstēt straujāk, un es jūtu, kā tā pulsē krūškurvī. Vai viņš tikko prasīja par mani? Nekad agrāk neviens svešinieks nav ieradies mani apciemot. Ja neskaita mammu, Kārlu un manus privātskolotājus, pasaule tik tikko zina, ka es eksistēju. Tiesa, es eksistēju onlainā. Onlainā man ir draugi un manas Tumblr grāmatu recenzijas, tomēr tas nav tas pats, kas būt reālam cilvēkam, kuru var apciemot jocīgi puiši ar kēksiem.
- Man ļoti žēl, bet viņa nevar. Laipni lūgti mūsu pusē, un vēlreiz pateicos.
Parādes durvis aizveras, un es pakāpjos atpakaļ, lai sagaidītu mammu. Viņai ir jāuzkavējas hermētiskajā telpā, kamēr filtri attīra svešo gaisu. Pēc minūtes viņa atgriežas mājā. Sākumā mamma mani nepamana. Viņa nekustīgi stāv, acis aizvērusi, galvu viegli nolaidusi.
- Piedod, - viņa bilst, nepaceldama skatienu.
- Viss kārtībā, mammu. Nebēdā.
Tūkstošo reizi no jauna aptveru, cik grūti mammai ir sadzīvot ar manu slimību. Šī ir vienīgā pasaule, kādu pazīstu es, taču mammai pirms manis bija mans brālītis un mans tētis. Viņa ceļoja un spēlēja futbolu. Mammai bija normāla dzīve, nevis klostera ikdiena burbulī četrpadsmit stundas dienā kopā ar slimu pusaugu meitu.
Es apskauju viņu un vēl dažas minūtes ļaujos viņas apskāvienam. Viņa šo sarūgtinājumu uztver daudz smagāk nekā es.
- Es tev atlīdzināšu, - mamma nosaka.
- Nav, par ko atlīdzināt.
- Sirsniņ, es tevi mīlu.
Mēs atgriežamies ēdamistabā un aši, lielākoties klusējot, pabeidzam vakariņas. Karla aiziet, un mamma jautā, vai es gribu uzveikt viņu Godīgā Pictionary spēlē, bet es atbildu, ka pasēšu. Man nav omas.
Izvēlos doties augšstāvā un iztēloties, kā garšo kēkss.
ATGRIEZUSIES SAVĀ istabā, es tūliņ pieeju pie loga. Tēvs ir pārnācis mājās no darba, un kaut kas nav lāgā, jo viņš ir dusmīgs un ar katru mirkli kļūst arvien niknāks. Viņš izrauj Karai no rokām kēksu un spēcīgi sviež Olijam, taču Olijs ir pārāk ātrs, pārāk izmanīgs. Viņš izvairās, un kūka nokrīt uz zemes.
Pārsteidzošā kārtā kēkss izskatās neskarts, lai gan šķīvis sašķīst uz piebraucamā ceļa. Tas sanikno viņa tēvu vēl vairāk.
- Saslauki. Tūliņ pat saslauki! - Viņš ieslāj mājā. Mamma viņam seko.
Kara nogroza galvu uz Oliju un pasaka brālim kaut ko, kas liek viņa pleciem sagumt. Olijs stāv un dažas minūtes raugās uz kēksu. Tad nozūd mājā un atgriežas ar slotu un liekšķeri. Viņš nesteidzas un uzslauka šķīvja lauskas krietni ilgāk, nekā nepieciešams.
Pabeidzis Olijs uzrāpjas uz jumta, paņemdams kēksu līdzi, un paiet vēl stunda, iekams viņš ielīgo atpakaļ savā istabā.
Es slapstos savā ierastajā slēptuvē aiz aizkariem, tomēr piepeši vairs negribu slēpties. Iededzu gaismas un atgriežos pie loga. Pat necenšos dziļi ievilkt elpu. Tas nelīdzēs. Pavelku aizkarus sāņus un ieraugu, ka arī viņš jau stāv pie loga un veras man pretī. Viņš nesmaida. Viņš nemāj. Viņš pastiepj roku virs galvas un nolaiž žalūzijas.
- CIK ILGI tu īgņosies pa māju? - Karla vaicā. - Jau visu nedēļu esi saīgusi.
- Es nebožos, - attraucu, lai ari mazliet božos. Pēc Olija atraidījuma jūtos kā maza meitene. Tas man atgādinājis, kāpēc es iepriekš pārtraucu pievērst uzmanību ārpasaulei.
Taču centieni atgriezties pie ierastā dienas ritma ir apgrūtinoši, ja dzirdu visus ārpasaules trokšņus. Es pamanu lietas, kam agrāk pievērsu pavisam niecīgu uzmanību. Dzirdu, kā vējš purina kokus. Dzirdu, kā putni no rītiem čivina. Redzu saules gaismas taisnstūrus, kas izspraucas cauri logu žalūzijām un dienas gaitā mēro ceļu pāri istabai. Pēc tiem var noteikt, cik ir pulkstenis. Lai cik ļoti es cenšos turēt pasauli pa gabalu, tā šķiet apņēmības pilna ielauzties.
- Tu jau vairākas dienas tajā grāmatā lasi vienas un tās pašas piecas lappuses. - Karla pamāj ar galvu uz “Mušu valdnieku".
- Jā, tā ir briesmīga grāmata.
- Man likās, tā ir klasika.
- Briesmīga. Vairums zēnu ir drausmīgi un runā tikai par cūku medīšanu un slaktēšanu. Nekad mūžā neesmu tik ļoti kārojusi bekonu.
Viņa iesmejas, bet tas izklausās māksloti. Karla atlaižas dīvānā man blakus un ieceļ manas kājas sev klēpī.
- Klāj vaļā, - viņa noskalda.
Es nolieku grāmatu malā un aizveru acis. - Es tikai gribu, lai viņi dodas prom, - atzīstos. - Pirms tam bija vieglāk.
- Kas bija vieglāk?
- Es nezinu. Būt man. Būt slimai.
Viņa saspiež manu kāju. - Tagad paklausies, ko teikšu. Es nepazīstu otru tik stipru un drosmīgu cilvēku kā tu. Droši vari man ticēt.
- Karla, tev nav...
- Kuš, klausies. Esmu par to domājusi. Pamanīju, ka šis notikumu pavērsiens tevi nomāc, bet es zinu, ka ar tevi viss būs labi.
- Es neesmu tik pārliecināta.
- Tas nekas. Esmu pārliecināta par mums abām. Mēs šajā mājā kopā esam pavadījušas piecpadsmit gadus, tāpēc zinu, ko runāju. Kad pirmoreiz tevi ieraudzīju, nodomāju, ka agri vai vēlu depresija tevi uzveiks. Un tajā vienā vasarā tu nebiji tālu no tā, tomēr izturēji. Tu katru dienu mosties un apgūsti kaut ko jaunu. Tu katru dienu atrodi kaut ko, par ko priecāties. Katru mīļu dienu tu velti man smaidu. Par savu mammu tu raizējies vairāk nekā par sevi.
Diezin vai Karla jebkad ir pateikusi tik daudz vārdu vienā elpas vilcienā.
- Mana Rosa, - viņa turpina, bet tad apraujas. Viņa atslīgst atpakaļ dīvānā un aizver acis, man neizprotamu emociju pārņemta. - Mana Rosa varētu šo to no tevis mācīties. Meitai ir viss, ko jaudāju dot, taču viņai liekas, ka nav nekā.
Es smaidu. Karla gaužas par savu meitu, bet es redzu, ka viņa to lutina, cik tik spēj.
Karla atver acis, un raizes, kas viņu nomāca, ir pagaisušas. - Redz, kur atkal vecais labais smaids. - Viņa papliķē man pa kāju. - Dzīve ir smaga, saldumiņ. Katrs cīnās, kā prot.
dzīve ir īsa™
MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM
VILJAMS GOLDINGS. "MUŠU VALDNIEKS"
Uzmanību! Satura izklāsts: puiši ir mežoņi.
AIZRIT DIVAS DIENAS, un esmu pārstājusi bozties. Kaimiņu ignorēšana man padodas arvien labāk, taču tad izdzirdu tinkšķi, kas atskan no ārpuses. Sēžu dīvānā, joprojām iegrimusi “Mušu valdniekā". Par laimi, esmu tuvu beigām. Ralfs atrodas pludmalē, kur viņu gaida varmācīga nāve. Tik dedzīgi vēlos, lai stāsts beigtos un es varētu lasīt kaut ko citu, daudz priecīgāku, ka nepievēršu troksnim uzmanību. Paiet dažas minūtes, un atskan vēl viens tinkšķis, šoreiz skaļāks. Nolieku grāmatu malā un ieklausos. Strauji seko trešais, ceturtais un piektais tinkšķis. Kaut kas sitas pret manu logu. Krusa? Pirms pagūstu apdomāties, esmu kājās un pie loga. Pastumju aizkarus sāņus.
Olija logs ir plaši atvērts, žalūzijas - atvilktas un gaismas viņa istabā - izslēgtas. Neiznīcināmais kēkss tup uz viņa palodzes un blenž man taisni virsū ar izbolītām plastmasas acīm. Kūka nodreb un tad sasveras uz priekšu, it kā apcerētu attālumu līdz zemei. Pēc tam pavirzās un nodreb vēl vairāk. Kamēr es mēģinu krēslainajā istabā saskatīt Oliju, kēkss nolec no palodzes un triecas pret zemi.
Man aizraujas elpa. Vai kūka nupat izdarīja pašnāvību? Es snaikstu kaklu, lai redzētu, kas no tās palicis pāri, taču ir pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu.