Madelina: Es gribu, lai mēs esam draugi, nevis lai tu mani žēlotu.
Olijs: vienkārši pasaki man. mēs tik un tā būsim draugi
Madelina: Es esmu slima.
Olijs: cik slima?
Madelina: Ļoti slima. Tik slima, ka nedrīkstu iziet no mājas. Olijs: jēziņ Olijs: tu mirsti?
Madelina: Nē, šobrīd ne.
Olijs: drīz?
Madelina: ja es iziešu no mājas, tad jā.
Olijs: ok
Olijs: mēs joprojām esam draugi, es nežēloju tevi
Madelina: Paldies.
Olijs: kā norisinās mācības?
Madelina: Visas stundas notiek skaipā. Man ir jāpilda mājasdarbi, jākārto ieskaites, un es saņemu atzīmes. Daudzi cilvēki izvēlas mācīties mājās.
Olijs: ā. forši
Olijs: vai tu esi ievērojusi, ka daudzi nacionālā burtošanas konkursa finālisti mācās mājmācībā?
Madelina: Nekad neesmu to ievērojusi.
Olijs: tā ir
Olijs: kaut mēs varētu satikties
Madelina: Es arī gribētu.
Madelina: Ok, man ir jāiet.
Olijs: nu tad ej Olijs: tu vēl tur?
Madelina: Jā.
Olijs: pienāc pie loga Madelina: Tagad? Esmu naktskreklā.
Olijs: uzvelc halātu, pienāc pie loga lai es redzu tevi Madelina: Labi, tūliņ pieiešu. Arlabunakti, Olij.
Olijs: arlabunakti madij
- MISTERS VOTERMENS nāk augšā, - paziņo Karla, stāvot durvis. Beidzot es pabeidzu pēdējos elementus savā arhitektūras modelī. Lai to pagatavotu, man divus vakarus nācās atslēgt IM tiešsaistes saraksti ar Oliju. Negribu, lai mamma atkal satraucas. Uzdevums bija uzprojektēt brīvdabas iepirkšanās/restorānu centru savā iecienītajā stilā. Es izvēlējos art deco, jo izskatās, ka ēkas planē, kaut patiesībā tās stāv uz vietas.
Kompleksa centrālais elements ir apzaļumota brīvdabas atpūtas zona, pilna ar milzīgiem ērmotas formas krēsliem, kas nokrāsoti košos zigzaga rakstos. Zālienā jau esmu “iestādījusi” miniatūras plastmasas palmas un pašlaik stratēģiski izvietoju miniatūrus plastmasas cilvēciņus ar miniatūrām plastmasas iepirkumu somām rokās, lai piešķirtu, mistera Votermena vārdiem izsakoties, “dzīvības dvašu”.
Divu mācību gadu laikā tikai divreiz esmu sastapusi misteru Votermenu personīgi. Parasti visas mācību stundas, tostarp arhitektūra, norisinās skaipā. Šonedēļ mamma ir pieļāvusi īpašu izņēmumu. Manuprāt, viņa joprojām jūtas slikti par Karas un Olija apciemojumu pirms pāris nedēļām. Es teicu mammai, ka nav iemesla pārdzīvot, tomēr viņa uzstāja. Ciemiņa uzņemšana ir liels notikums, jo ir jāizskata apmeklētāja medicīniskā karte un jāveic rūpīgas fiziskā stāvokļa pārbaudes. Turklāt jāpacieš degazācija, kas būtībā līdzinās aptuveni
stundu ilgai augstspiediena gaisa dušai. Manis apciemošana ir sarežģīts un nepatīkams pasākums.
Misters Votermens iesteidzas iekšā pēc skata līksms, taču trauksmains gluži kā Ziemassvētku vecītis svētku vakarā īsi pirms lielā izbrauciena. Degazācijas procedūras laikā skolotājs ir nosalis, tāpēc berzē plaukstas un sasildot pūš tām virsū dvašu.
- Madelina, - viņš priecīgi saka, sasizdams plaukstas. Misters Votermens ir mans mīļākais privātskolotājs. Viņš nekad neraugās manī ar žēlumu un mīl arhitektūru tāpat, kā to mīlu es. Ja es pieaugot varētu par kaut ko kļūt, tad mācītos par arhitekti.
- Sveiki, mister Votermen. - Es neveikli pasmaidu, īsti nesaprazdama, kā uzvesties līdzās kādam, kurš nav nedz Karla, nedz mana mamma.
- Та, kas mums te ir? - viņš jautā, pelēkajām acīm zaigojot. Es novietoju divus pēdējos sīkos pircējus pie rotaļlietu veikala un atkāpjos.
Viņš riņķo ap modeli, brīžam atplaukdams smaidā, brīžam saraukdams pieri un visu laiku savādi klakšķinot mēli.
- Dārgumiņ, tu esi pārspējusi pati sevi. Tas ir visnotaļ jauki! - Viņš izslējās virs modeļa un grasās uzsist man pa plecu, taču laikus apraujas. Pieskarties nav atļauts. Viņš viegli nogroza galvu, tad pieliecas papētīt vēl mazliet.
- Jā, jā, visnotaļ jauki. Mums būtu jāizrunā tikai dažas lietas. Bet vispirms - kur noslēpies tavs astronauts?
Ikreiz, kad taisu jaunu modeli, es salipinu māla astronautu un kaut kur to noslēpju. Katra figūriņa ir citāda. Šoreiz viņš pilnā astronauta ekipējumā ar skafandru, ķiveri un masīvu skābekļa balonu sēž restorānā pie galda, kas stāvgrūdām nokrauts ar dažādiem ēdieniem. Esmu pagatavojusi mazītiņas banānu saldējuma porcijas, kaudzīti melleņu pankūku, olu kulteni, grauzdiņu ar sviestu un marmelādi, bekonu, piena kokteiļus (zemeņu, šokolādes un vaniļas), čīzburgerus un frī kartupeļus. Biju iecerējusi pagatavot krokotos frī kartupeļus, taču man nepietika laika un nācās samierināties ar parastajiem.
- Redz, kur viņš ir! - misters Votermens izsaucas. Kādu brīdi viņš, klakšķinot mēli, vēro ainu, tad pievēršas man. Skolotāja līksmās acis ir nedaudz mazāk līksmas nekā parasti. - Tas ir brīnišķīgi, manu dārgumiņ. Bet kā viņš notiesās visus tos burvīgos gardumus, ja viņam galvā ir ķivere?
Es vēlreiz paskatos uz savu astronautu. Man pat nebija ienācis prātā, ka viņš varētu gribēt to ēdienu apēst.
KARLA SMAIDA tā, it kā zinātu ko tādu, ko nezinu es. Та viņa dara jau visu dienu, ik bridi, kad domā, ka es neskatos. Turklāt viņa dzied “Take a chance on me" - savas visu laiku mīļākās grupas, ABBA, dziesmu. Neiedomājami šķībi. Būs jāpajautā Olijam, kāda ir varbūtība, ka viņa trāpa garām katrai notij. Vai nejaušības pēc vismaz vienu noti var izdziedāt pareizi?
Pulkstenis ir 12.30, un man ir pusstunda laika lenčam, pirms vēstures privātskolotājs pieslēgsies tieš-saistē. Neesmu izsalkusi. Es praktiski nekad vairs nejūtos izsalkusi. Acīmredzot organisma funkcionēšanai pietiek tikai ar čatošanu internētā.
Karla neskatās, tāpēc es atveru savu Gmail kontu. Kopš pagājušā vakara pienākušas trīspadsmit ziņas no Olija. Visas izsūtītas ap trijiem naktī, un skaidrs, ka viņš temata lodziņu ir atstājis tukšu. Es mazliet iesmējos un nogrozu galvu.
Gribu tās izlasīt, beidzos vai nost aiz vēlmes tās izlasīt, taču jābūt piesardzīgai, kamēr istabā ir Karla. Pašķielēju pār plecu un ieraugu, ka viņa piepaceltām uzacīm urbjas manī. Vai viņa kaut ko nojauš?
- Kas tajā klēpjdatorā tik interesants? - viņa noprasa. Debestiņ. Viņa noteikti zina.
Es piestumju savu krēslu tuvāk galdam un novietoju uz klēpjdatora sviestmaizi.
- Nekas. - Nokožu no sviestmaizes vienu nelielu kumosu. Ir tītara gaļas otrdiena.
- Vai tiešām nekas? Kaut kas tevi tur smīdina. -Viņa smaidot virzās tuvāk. Karlas brūno acu kaktiņi sakrunkojas, un viņas smaids atplaukst pār visu seju.
- Video par kaķi, - es izmoku, košļādama tītara gaļu. Ups, nepareiza atbilde. Karla ir kā traka pēc video, kuros redzami kaķi. Viņasprāt, tā ir vienīgā jēdzīgā internēta sūtība.
Viņa pienāk klāt, nostājas aiz manis un pastiepjas pēc klēpjdatora.
Nometu sviestmaizi un piespiežu klēpjdatoru cieši pie krūtīm. Neesmu rūdīta mele, tāpēc pasaku pirmo, kas iešaujas prātā: - Šo tu negribēsi redzēt, Karla. Tas ir slikts. Kaķis nomirst.
Dažas sekundes mēs blenžam viena uz otru, no šoka gluži vai apstulbinātas. Es esmu šokā, jo esmu idiote un nespēju noticēt tam, ko nupat pateicu. Karla ir šokā, jo es esmu idiote, un nespēj noticēt tam, ko es nupat pateicu. Karlas žoklis komiski atkaras gluži kā multfilmā, un viņas lielās, apaļās acis izplešas vēl lielākas un apaļākas. Viņa viduklī saliecas, uzsit sev pa celi un iesmejas tā, kā nekad neesmu dzirdējusi viņu smejam. Vai tiešām kāds smejoties sit sev pa ceļgalu?
- Tu gribi man teikt, ka vienīgais, kas tev ienāca prātā, bija atbilde, ka kaķis ir miris? - Viņa atkal smejas.