- Tatad tu zini.
- Nu, ja es vēl nezināju pirmīt, tad tagad nešaubīgi zinu.
Viņa vēlreiz iesmejas un papliķē pa celi. - Ak Dievs, tev tagad vajadzētu redzēt savu seju.
- Tas nemaz nav tik smieklīgi, - es rūcu, sapīkusi par to, ka esmu sevi nodevusi.
- Tu piemirsi, ka man mājās ir viena tāda pati kā tu. Es vienmēr jūtu, kad Rosai kaut kas ir aiz ādas. Turklāt tu, mamzelīt, it nemaz neproti neko noslēpt. Es redzu, kā tu pārbaudi savu e-pastu un lūkojies laukā pa logu, cerot viņu ieraudzīt.
Es nolieku savu klēpjdatoru atpakaļ uz galda. - Tātad tu nedusmojies uz mani? - atvieglota vaicāju.
Karla pasniedz man sviestmaizi. - Nevar zināt. Kāpēc tu to no manis slēpi?
- Es negribēju, lai tu raizētos par to, ka es atkal saskumšu.
Viņa labu brīdi nenovērš skatienu. - Vai man būtu jāraizējas?
- Nē.
- Tad es neraizējos. - Karla atglauž manus matus prom no pleciem. - Ēd, - viņa saka.
- VARBŪT VIŅŠ VARĒTU atnākt ciemos?
Ar šo jautājumu esmu pārsteigusi pati sevi, taču Karla it nemaz nav pārsteigta. Viņa pat nerimstas mēzt no maniem grāmatplauktiem neeksistējošus putekļus.
- Visi pusaudži ir vienādi. Padod viņiem mazo pirkstiņu, un viņi sagrābs visu roku.
- Vai tas ir “nē”? - pārvaicāju.
Viņa pasmejas par mani.
MĒĢINU VĒLREIZ. - Tā būtu tikai pusstunda. Viņu varētu degazēt tāpat kā misteru Votermenu un tad...
- Vai tu esi traka?
- UZ PIECPADSMIT MINŪTĒM? - Nē.
- KARLA, LŪDZU...
Viņa pārtrauc mani. - Un es jau nodomāju, ka tu esi samierinājusies.
- Та ir. Es esmu mierā. Taču gribu viņu satikt...
- Mēs ne vienmēr varam dabūt to, ko gribam, - Karla nosaka. No neizteiksmīgās intonācijas vien noprotu, ka šo frāzi viņa nemitīgi atkārto Rosai. Redzu, ka Karla jūt nožēlu, sakot to man, tomēr viņa nevar atbildēt neko citu.
Karlas darbadiena ir galā, viņa jau sper soli laukā pa manas istabas durvīm, taču apstājas. - Tu zini, ka man nepatīk tev atteikt. Tu esi laba meitene.
Es nekavējoties izmantoju iespēju. - Viņš tiktu dega-zēts un sēdētu istabas pretējā pusē tālu, tālu prom no manis, un tikai uz piecpadsmit minūtēm. Ilgākais -trīsdesmit.
Karla papurina galvu, tomēr viņas nostāja nav nelokāma. - Tas ir pārāk riskanti. Un tava māte nemūžam to nepieļautu.
- Mēs neteiksim viņai, - es tūliņ ieminos.
Karla velta man skarbu, sarūgtinātu skatienu. - Vai jums, meitenēm, šķiet, ka melot mammai var bez sirdsapziņas pārmetumiem?
DIVAS DIENAS KARLA par to nebilst ne vārda, tad īsi pēc pusdienām ierunājas.
- Tā. Tagad uzmanīgi klausies, - viņa noskalda. - Nekādu pieskārienu. Tu paliec savā telpas pusē, viņš paliek savā. Es viņam jau to pieteicu.
Es saprotu viņas teiktos vārdus, taču nesaprotu, ko viņa saka.
- Par ko tu runā? Tu gribi teikt, ka viņš ir te? Viņš jau ir te?
- Tu paliec savā pusē, viņš - savā. Nekādu pieskārienu. Vai skaidrs?
Nekas nav skaidrs, bet es tik un tā piekrītoši pamāju.
- Viņš gaida tevi ziemas dārzā.
- Degazēts?
Viņas sejas izteiksme vēsta: par ko tu mani turi?
Es pieceļos, apsēžos, tad atkal pieceļos.
- Mīļo pasaulīt, - Karla nopūšas, - fiksi ej pucēties. Dodu jums tikai divdesmit minūtes laika.
Mans kuņģis nevis apmet kūleni, bet izpilda salto uz virves bez drošības tīkla. - Kāpēc tu pārdomāji?
Viņa pienāk tuvāk, satver manu zodu savā plaukstā un raugās man acīs tik ilgi, ka es sāku knosīties. Es jūtu, kā viņa apsver visu, ko grib pateikt.
Galu galā viņa tikai piebilst: - Tu esi pelnījusi kādu nieku.
Tātad šādi Rosa tiek pie visa kārotā. Viņa to vienkārši izlūdzas savai mammai, kurai ir pārāk plaša sirds.
Es steidzos pie spoguļa “pucēties”. Esmu gandrīz aizmirsusi, kā izskatos. Ikdienā nepavadu sevišķi daudz laika, vērojot sevi. Ja neviens tevi neredz, tas ir lieki. Man patīk domāt, ka esmu precīzs puse uz pusi mammas un tēta sajaukums. Manas ādas silti brūnais tonis radies, sajaucoties mammas gaišajai olīvkrāsas ādai ar tēta piesātināti tumšbrūno ādu. Mani mati ir kupli, gari un viļņoti, ne tik sprogaini kā viņam, taču arī ne tik taisni kā mammai. Pat manas acis ir abu vecāku nevainojama sa-plūsme - nedz aziātiskas, nedz afrikāniskas, bet kaut kas pa vidu.
Novēršos un tad atkal aši paskatos spogulī, mēģinot negaidīti notvert savu atspulgu, lai iegūtu precīzāku bildi, mēģinot saskatīt to, ko redzēs Olijs. Izmēģinu smieklus, tad smaidu, te atsedzot zobus, te paslēpjot. Es pat izmēģinu saraukt pieri, kaut gan ceru, ka tāda izteiksme nebūs vajadzīga.
Karla, uzjautrināta un samulsusi vienlaikus, vēro manu vaibstīšanos spogulī.
- Gandrīz vai atceros sevi tavos gados, - viņa novelk.
Es nepagriežos un runāju ar Kārlu spogulī. - Vai tu esi par to pārliecināta? Tu vairs nedomā, ka tas ir pārāk riskanti?
- Tu mēģini mani atrunāt? - Karla pienāk un uzliek plaukstu man uz pleca. - Viss ir riskanti. Arī nerīkoties ir riskanti. Tas ir tavā ziņā.
Es pārlaižu skatienu savai baltajai istabai, baltajam dīvānam un plauktiem, baltajām sienām, kur viss ir tik drošs un pazīstams, un nemainīgs.
Iztēlojos Oliju, kurš, degazācijā nosalis, gaida mani. Viņš ir pretstats visām šīm lietām. Viņš nav drošs. Viņš nav pazīstams. Viņš atrodas nepārtrauktā kustībā. Viņš ir lielākais risks, kādu esmu uzņēmusies.
No: Madelina F. VitTra Kam: sugasvards033@gmail.com Temats: Future Perfect Datums: 10. jūlijs 12.30
Tad, kad tu šo lasīsi, mēs jau būsim tikušies. Tas būs bijis perfekti.
ZIEMAS DĀRZS ir mana mīļākā telpa mājā. Tas teju viss ir stiklā - stikla jumts un no grīdas līdz pat griestiem stikloti logi, kas dod iespēju saskatīt mūsu nevainojami kopto pagalma zālienu.
Telpas iekārtojums atgādina tropu lietusmežu no filmas uzņemšanas laukuma. Te ir pilns ar zaļiem mākslīgiem tropu augiem, kuri izskatās gluži kā īsti. Visās malās banāni un kokospaimas pārpilnas ar mākslīgiem augļiem un hibiski ar mākslīgiem ziediem. Šeit izveidots pat čalojošs strautiņš, kas vijas cauri telpai, vienīgi zivju nav - vismaz ne īstu. Mēbeles ir darinātas no baltām, vēcinātām klūgām un izskatās kā saulē izbalējušas. Tā kā šī telpa ir izveidota kā tropu māja, mamma likusi iedarbināt karstā gaisa ventilatoru, un telpu piepilda pārāk silta vēja plūsma.
Parasti man šeit ļoti patīk, jo es varu iztēloties, ka stikls izzudis un es atrodos Arā. Tomēr daždien es jūtos kā zivs akvārijā.
Kad ierodos, Olijs ir pamanījies uzrāpties līdz pusei augšā pa akmeņaino sienu, ar plaukstām un pēdām pieķeroties pie mūra izciļņiem. Brīdī, kad nāku iekšā, viņš knibina vienu no lielajām banāna lapām.
- Tā nav īsta, - viņš man saka.
- Tā nav īsta, - tajā pašā mirklī saku arī es.
Viņš atlaiž lapu, taču paliek turpat, kur bijis, - uz sienas. Kāpelēšana viņam ir tas pats, kas citiem pastaiga.
- Tu paliksi tur augšā? - es prasu, jo nezinu, ko citu sacīt.
- Pieļauju, Madij. Karla brīdināja, ka man ir jāturas pēc iespējas tālāk no tevis, un viņa neizskatās pēc tādas, kuru gribētos saniknot.
- Tu vari kāpt lejā, - saku. - Karla nav tik baisa, kā šķiet.