- Okei. - Viņš veikli noslīd uz grīdas. Olijs sabāž rokas kabatās, sakrusto kājas un atslīgst pret sienu. Vēl nekad neesmu redzējusi viņu tik rāmu. Man šķiet, viņš cenšas nesabiedēt mani.
- Varbūt tu varētu ienākt, - viņš ieminas, un es tikai tobrīd aptveru, ka joprojām, pieķērusies rokturim, stāvu durvīs. Aizveru durvis, taču nenolaižu skatienu no Olija. Arī viņa acis seko manām kustībām.
Pēc ilgstošās sarakstīšanās bija sajūta, ka es Oliju pazīstu, bet tagad, kad viņš stāv manā priekšā, tā it nemaz vairs nešķiet. Viņš ir garāks, nekā biju iedomājusies, un krietni muskuļotāks, taču ne masīvs. Puiša rokas ir slaidas un tvirtas un bicepsi izspīlē melnā T krekla piedurknes. Āda ir iesauļota zeltaini brūna. Pieskaroties tai vajadzētu būt siltai.
- Tu esi citāds, nekā man likās, - es izmoku.
Olijs atplaukst smaidā, un zem viņa labās acs izveidojas bedrīte.
- Es zinu. Seksīgāks, vai ne? Viss kārtībā, tu vari teikt.
Es iespurdzos. - Kā tu jaudā staipīt līdzi tik lielu un smagu ego?
- Muskuļi, - viņš šauj pretī, savilkdams bicepsus un komiski paceldams uz augšu uzaci.
Mans satraukums nedaudz mazinās, taču tūliņ atgriežas, jo viņš dažus acumirkļus par ilgu klusēdams smejoties mani vēro.
- Tavi mati tiešām ir ļoti gari, - viņš ierunājas. - Un tu ne reizi neieminējies, ka tev ir vasarraibumi.
- Vai tad vajadzēja?
- Vasarraibumi var izrādīties galvenais āķis. - Viņš smaida, un bedrīte atgriežas. Mīlīgi.
Es aizvirzos līdz dīvānam un apsēžos. Olijs atspiežas pret akmeņaino sienu telpas pretējā pusē.
- Tas ir mans lāsts, - saku, ar to domādama vasar-raibumus. Tas ir absurds, jo mans lāsts, protams, ir neārstējamā slimība un aizliegums iziet no mājas. Abi reizē to aptveram un tad jau atkal smejamies.
- Tu esi jautra, - viņš bilst, kad mūsu smiekli ir norimuši.
Es pasmaidu. Nekad neesmu uzskatījusi sevi par jautru meiteni, bet man ir prieks, ka viņš tā domā.
Kādu mirkli jūtamies neveikli, nezinot, ko sacīt. Interneta sarakstē klusums nebūtu tik ļoti manāms. Tur to varētu aizpildīt ar neskaitāmām asprātībām. Bet patlaban reālajā dzīvē šķiet, ka mums abiem virs galvas rēgojas tukšs domu burbulis. Patiesībā mans ne tuvu nav tukšs, bet es taču nevaru Olijam teikt, cik viņam skaistas acis. Tik zilas kā Atlantijas okeāns - akurāt, kā viņš rakstīja. Tas ir savādi, jo, protams, es to jau zināju. Taču atšķirība starp zināšanu un satikšanos aci pret aci ir tāda pati kā atšķirība starp lidošanu sapnī un lidojumu īstenībā.
- Viena traka istaba, - viņš novērtē, lūkodamies apkārt.
-Jā. To iekārtoja mana mamma, lai es justos kā ārā.
- Vai tas darbojas?
- Parasti jā. Man ir lieliska iztēle.
- Tu tiešām esi pasaka. “Princese Madelina un Stikla pils". - Viņš atkal pieklust, it kā censtos kaut kam sadūšoties.
- Tu drīksti uzdot jautājumus, - iedrošinu.
Ap rokas locītavu Olijam ir viena melna gumijas aproce, kuru viņš pāris reižu parausta, un tad turpina: - Cik sen tu esi slima?
- Visu mūžu.
- Kas notiktu, ja tu izietu laukā?
- Man eksplodētu galva. Vai plaušas. Vai sirds.
- Kā tu vari par to jokot...?
- Paraustu plecus. - Kāpēc ne? Turklāt es mēģinu nekārot to, ko nevaru dabūt.
- Tu esi kā tāds dzen meistars. Tev vajadzētu vadīt nodarbības.
- Lai to iemācītos, nepieciešams daudz laika. - Es atsmaidu viņam.
Viņš pietupstas un apsēžas ar muguru pret sienu, apakšdelmus turot uz ceļgaliem. Kaut arī šobrīd Olijs ir rāms, es jūtu, kā no viņa strāvo dedzīga vēlme nepārtraukti kustēties. Tas puisis ir kinētiskā enerģija.
- Kur tu visvairāk gribētu doties? - viņš jautā.
- Izņemot kosmosu?
- Jā, Madij, izņemot kosmosu. - Man patīk, kā viņš saka “Madij”. Itin kā visu mūžu būtu mani tā saucis.
- Uz pludmali. Uz okeānu.
- Vai gribi, lai es tev to raksturoju?
Pamāju ar galvu sparīgāk, nekā domāts. Mana sirds sāk pukstēt straujāk, it kā es darītu kaut ko neatļautu.
- Esmu redzējusi fotogrāfijas un video, bet kāda ir sajūta, patiešām atrodoties ūdenī? Vai tas ir kā plunčāties gigantiskā vannā?
- Uz to pusi, - viņš apdomādamies lēni saka. - Nē, ņemu vārdus atpakaļ. Vannoties ir relaksējoši. Atrasties okeānā ir baisi. Tas ir slapjš un auksts, un sāļš, un nāvējošs.
To es nebiju gaidījusi. - Tev riebjas okeāns?
Nu viņš plati pasmaida un aizrautīgi turpina: - Neriebjas. Es okeānu cienu. - Olijs izslej vienu pirkstu. -Cienu. Та ir Māte Daba visā savā godībā - fantastiska, skaista, bezkaislīga, iznīcinoša. Padomā - tik daudz ūdens, bet tu tik un tā vari nomirt no slāpēm. Un viļņu galvenā sūtība ir izsist tev pamatu zem kājām, lai tu ātrāk noslīksti. Okeāns norīs tevi veselu, atraugās laukā un pat nepamanīs, ka tu tajā pabiji.
- Ak kungs, tev no tā ir bail!
- Mēs vēl nemaz neesam tikuši līdz lielajām, baltajām haizivīm, sāļūdens krokodiliem, Indonēzijas adatzivij vai...
- Labi, labi, - pārtraucu, smiedamās un paceldama rokas, lai viņš rimstas.
- Ar to nav nekādi joki, - viņš turpina tēlotā nopietnībā. - Okeāns var tevi nogalināt. - Olijs piemiedz man ar aci. - Izrādās, ka Māte Daba ir draņķīga mamma.
Es smejos pārāk aizrautīgi, lai kaut ko bilstu.
- Nu, ko vēl tu gribi zināt?
- Pēc šī? Neko!
- Beidz. Es esmu zināšanu avots.
- Okei, nodemonstrē man vienu no saviem trakajiem trikiem.
Olijs vienā acumirklī ir kājās un sāk vērtējoši pētīt telpu. - Te nepietiks vietas. Ejam laukā... - Viņš apraujas pusteikumā. - Velns, Madij, piedod.
- Izbeidz, - attraucu. Pieceļos un izstiepju roku. - Nevajag mani žēlot. - Saku to skarbi, bet man tas ir pārāk nozīmīgi. Es nespētu paciest līdzjūtību no viņa puses.
Olijs parauj savu gumijas aproci, pamāj ar galvu un palaiž to vaļā. - Es varu nostāties kājām gaisā uz vienas rokas.
Viņš atkāpjas no sienas un vienkārši krīt uz priekšu, līdz atrodas kājām gaisā uz plaukstām. Kustība ir tik gracioza un līgana, ka mani tūliņ pārņem skaudība. Diez kā ir būt tik pilnīgi pārliecinātam par savu ķermeni un tā spējām?
- Apbrīnojami, - izdvešu.
- Mēs neesam baznīcā, - viņš, joprojām turot kājas gaisā, skaļi čukst mazliet aizžņaugtā balsī.
- Nezinu, - turpinu. - Man ir tāda sajūta, ka jāuzvedas klusi.
Viņš neatbild. Tikai aizver acis, lēnām paceļ kreiso roku no zemes un izstiepj to sānis. Olijs ir gandrīz absolūti nekustīgs. Telpā dzirdama vienīgi ūdens burzguļo-šana un viņa nedaudz smagākā elpa. Puiša T krekls noslīd uz leju, un es ieraugu viņa vēdera tvirtos muskuļus. Ada ir tikpat silta un zeltaini iesauļota. Novēršu skatienu.
- Labi, - ierunājos, - vari beigt.
Nepagūstu samirkšķināt ne acu, kad viņš jau atkal ir uz kājām.
- Ko vēl tu proti?
Olijs saberzē rokas un plati pasmaida.
Viens atmuguriskais salto, un viņš atkal sēž atspiedies pret sienu un aizvēris acis.
- Kāpēc uzreiz kosmosā? - viņš jautā.
Paraustu plecus. - Gribu redzēt pasauli.
- Lielākā daļa cilvēku ar to saprot kaut ko citu, - viņš smaidot atsaka.
Es pamāju ar galvu un ari aizveru acis. - Vai tu kādreiz jūties... - iesāku, bet atveras durvis un iekšā iesteidzas Karla, vedinādama Oliju laukā.
- Jūs taču nesaskārāties, ko? - viņa noprasa, rokas sānos iespiedusi.
Mēs abi atveram acis un raugāmies viens otrā. Piepeši es skaudri sajūtu viņa un savu ķermeni.
- Nebija nekādu pieskārienu, - Olijs apstiprina, nenovērsdams acis no manas sejas. Kaut kas viņa intonācijā liek man tumši pietvīkt, un karstums lēnām aizviļņo pār manu seju un krūtīm.