Bišudravu dārza Zaļo Pazaru spārnotā saime lūdz jūs, tēvoci Teni, ka ari dzejnieci Ligiju šo notikumu apspriest, izmeklēt un vainīgos sodīt ar pilnu bardzības mēru.»
Paveikuši augšā minēto nekrietnību, Rozmarija un Bušudurs pēc ilgas plūkšanās ķivulēnu aprija un aplaizījās.
Sekoja paraksti.
Kad Tenis sūdzību nolasīja Ligijai priekšā, viņa sasita plaukstas:
Tūlīt noskaidrosim! Bušudur, Rozmarij, kur jūs esat?
Mur! Mēs esam šeit, — no pagultes atskanēja divas piesmakušas balsis.
Tad jau dzirdējāt paši visu!
Mur!
- Lieniet ārā!
- Mēs nevaram, - sūrojās Rozmarija, musu ķepas sapinušas gultas segas krokās. Bez tam mani kaut kas tur aiz astes gala.
— Kas, kas tevi manā pagultē var turēt aiz astes, — uzbārās Tenis.
Es nezinu, varbūt tas ir spoks, nedroši novilka Rozmarija.
— Nemelot un tūliņ pie gaismas! Re ku še! galīgi noskaitās Tenis.
No pagultes paradijas vispirms Bušudura tuklie runča vaigi, tad ari Rozmarijas sārtais degungals.
— Aū, — gaudās Bušudurs, — Rozmarij, negrūd mani pirmo. Man sāp galva.
Ligija atsēdināja kaķus sev iepretī uz svītrainā paklāja.
— Vai visu dzirdējāt?
— Mur.
— Atbildiet, kaķi, vai tas, ko ar sirdssāpēm un sašutumu noklausījos, ir taisnība?
Saimniec, iesāka Bušudurs ar izmisīgu vaibstu, bet Rozmarija viņu steidzīgi pārtrauca:
Ak, apklusti nu, lūdzams, mans labais brāli! Tu neproti izteikties. Ļauj runāt man. Mīļā Ligij! Tas, ko mēs dzirdējām, atbilst patiesībai tikai daļēji. Fakti ļaunprātīgi sagrozīti, lai mūs pazudinātu un laupītu mums tavu laipnību! īstenība viss noritēja citādi… Attiecīgajā dienā mēs ar mīļo brāli Bušuduru tiešām nevainīgi rotaļājāmies dārzā. Pēkšņi astes spalvas mums saspurojās no pārsteiguma — kā akmens no gaisa krita kāds ķivulis izplestiem spārniem, krita un palika guļam smiltis mūsu priekšā! Aptaustījuši nelaimīgā pulsu un veltīgi nopūlējušies to atdzīvināt, mēs ar labo brāli sākām prātot, kāds gan varētu būt apbēdinošā notikuma cēlonis. Nolēmām beidzot, ka ķivuli straujā lidojumā laikam ķēris saules dūriens … vai ari tas zara galā nobeidzies ar sirds trieku. Lai ari cik tas skumji, dārgā Ligij, no nāves nav pasargāti pat mūsu dārza iemītnieki! Un … jā … tad mēs ar brāli tiešām nolēmām ķivulēnu apēst un tev šo negadījumu noklusēt… lai veltīgi nesarūgtinātu. Visiem zināms, cik tev laba sirds! Un… jā… es brīnos, cik gan ļaundabīgi var būt putni, kas tik nepelnīti apsūdz mani un Bušuduru. Bet piedosim arī viņiem! Tie vienkārši pārpratuši manu un Bušudura rosīšanos ap nobeigušos ķivulēnu … Mur, mur-rau!
Bušudurs klausījās, muti ieplētis, un skatījās, acis no Rozmarijas nenovērsdams, kā viņa māsa ar samtaino ķepu izrauš no acs kakta spožu asaru. Un kā viņa meloja! Kā koklēt nokoklēja!
— E, — sacīja Tenis un izņēma pīpi no zobiem, — uzlūko viņu, Ligij, uzlūko šo kaķeni! Ne velti tā pieder pie visblēdīgākās saimes, kaķu saimes! Putni krīt no gaisa! Putni mirst ar sirds trieku! Re ku še?!
—• Tu melo, Rozmarij, — sarūgtināta sacīja Ligija, — tu melo tā, ka tev aste kust, mana dārgā! Būs vien jums jāatbild tiesas priekšā. Ieteicu atzīties vaļsirdīgi. Pēriens būs mazāks.
Viņa sarauca uzacis un novērsās. Padzirdīs vārdu «pēriens», Bušudurs laida vaļā tādu raudienu un ņaudienu, ka Rozmarija aizspieda ausis.
— Ņa-a-au! Es negribu pērienu! Es atzīstos! Rozmarija melo! Mēs nokodām gan ķivulēnu! Mēs aprijām gan!
— Bet tu, tu, tu apriji lielāko pusi un dabūsi smagāko pēriena daļu, labais brāli, — saldi čukstēja Rozmarija un paslepus iespieda Bušuduram ribās visus labās ķepas nagus, tā ka runcēns ievēkšķejās un palēcās gaisā.
— - Viņš tāds nervozs, — paskaidroja Rozmarija un ieprasījās, — vai tā nav, mans labais brālīt?
— M-jā, — nošļucis piekrita Bušudurs. Viņš neuzdrošinājās sū- dzēlies — pārāk labi las pazina draudīgās dzirksteles māsas zaļajās acīs.
Pērienu kaķi dabūja pēc dažām dienām, kad viss bija noskaidrots.
Tonim sirds nebija no krama — viņa rāšanās bija bijusi daudz niknākā par liksies sitieniem. Kaķi tomēr, paslējuši degunus pret debesīm, brēca tā, ka akmeņiem jaraud.
Azis Bakalaurs noklausījās šīs vaimanas un neizciela. Viņš piegāja tiem klāt un noprasīja:
- Vai tā nu vajadzēja? Vai nevarējāt dzīvot un iztikt ar labu?! Kas ta notiks, ja mēs visi cits citam sāksim klupt pie dzīvības? Nieka pēriens vēl mazs sods, ē-mē. Kā sakāmvārds pauž: «Suns, kas nemet spalvu, nemet arī tikumu!»
Ligija pašrocīgi aplika kaķiem ap kaklu šauras ādas kakla sailes ar sīkiem zvārgulīšiem. Viņa bija likusi tās pagatavot Aizezerē, tikko uzzināja par kaķu nedarbu.
Kakla saites ar zvārguļiem kaķiem gaužām nepatika nejauka šķindoņa pavadīja katru soli.
— Tāds pazemojums! Šņākt, skrāpi, plēst! — auroja Bušudurs.
— Apklusti nu, mans labais brāli, — murmināja Rozmarija,
pats atzinies kā muļķis. Valkā vesels.
— Tu neatzinies, bet tāpat valkāsi, — atbildēja runcis.
Ligija sava istabā sūdzējās Spurram:
— Mūsu dārzā kož un melo! Ciešanas iet vairumā un smaidi mazuma. Tam jādara gals — un ātri.
— Kaķi sēž ārā zem koka un solās laboties, — pavēstīja Spurra,
varbūt ka labojas arī?
Kad atradīšu un atvedīšu dārza gudrības vārdus, tad redzēsim.
DIŽO SAPŅU KALNā
Visu vakaru Spurra nomocījās ar nemieru. Nemierīgam būt bija likpat ļauni kā iekulties knišļu barā. Grozies ka gribi, visur dzel, visur niez un knieš.