Ligija visu pievakari bija nepārprotami posusies ceļojumam: rūpīgi sasukājusi vēja izjauktos matus, nomazgājusies, lai gan Spurra atgādināja, ka viņa šorīt jau muti nomazgājusi, apmetuši ap pleciem jauno, zilo zīdaulu un apāvusi savas lepnākās zandales no kroko- diļa ādas.
- Vai tu kaut kur iesi, Ligij? — bija apvaicājies Spurra.
— Neesi ziņkārīgs!
Spurra bija gribējis uz šo pastrupo noraidījumu atsaukties ar sarūgtinātu «čerr», bet apdomājies, — viņš šaubījās, vai tam, ko ļoti mīl, vispār drīkst sacīt «čerr». To, ko mīl, laikam drīkstēja vienīgi mīlīgi apčivināt.
Tā nu bija pienācis vakars, apdzisusi vakarblazma, cita pēc citas aizdedzinājušas savus gaismekļus zvaigznes, bet Spurra bija tikpat gudrs kā bijis. Viņš sēdēja uz naglas un izlikās guļam, bet ar vienu aci vēroja Ligiju un nepacietīgi mīņājās.
Ārā atskanēja dzidras, aicinošas skaņas - tur nozviedzas Pegass. Nozviedzās un pēc tam karpīja zemes gaisā.
Tūlīt iešu, — pavērusi logu, apsauca savu straujo zirgu Ligija, un Spurram pamira sirds — prom būs! Bet viņš?!
Labs padoms likās ļoti dārgs. Ilgi tādu nemeklējis, zvirbulis apskatījās, kā Ligija ieliek rokassomā zīmuli un papīru, un, tikko viņa novērsās, rokassomā ar visu asti pazuda arī Spurra. Ligija somiņu aizvēra ciet, un Spurra uzreiz juta, ka viņa paslēptuvē visai maz gaisa. Neciešami oda arī ar smaržām iesvaidītais dzejnieces mutauts. Izmisīgi prātodams, ka tagad atliek vienīgi čiepstēt un atklāt savu klātbūtni somiņā vai arī noslāpt, Spurra, sev par laimi, pamanīja, ka somiņai viens stūris apdilis. Paris spēcīgu belzienu - un zvirbuļa knābis atradās svaigā gaisā. Ierāvis krūtis malku gaisa, Spurra caurumu vel paurbināja platāku, tā ka varēja pa lo arī lūkoties ārā.
Ligija, somiņu paņēmusi, izgāja dārzā un uzlēca spārnotajam kumeļam mugurā.
Uz kurieni? — pagriezis galvu atpakaļ un ērmoti uzraucis mīksto virslūpu, itin saprātīgi apvaicājās Pegass.
Uz Dižo sapņu kalnu, — atbildēja Ligija, bet rikšo palēnam, mans krietnais zirgs. Sudraba meness ābols padebešu ābelei vēl tikai pazarē. Pirms tas nav uzripojis galotnē, Dižo sapņu kalna nebūs sanākuši citi mani draugi, bet es gribu ar viņiem pārmīt dažus va rdus.
Spurra glūnēja ārā pa savu caurumu somas stūrī gluži mēms no brīnumiem. Apkārtne bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, ja to aplūkoja no Pegasa muguras. Koki, krūmi, akmeņi — viss, itin viss izstaroja gaismu — bāli zilganu, zaļganu un vijolīšu krāsas gaismu. Tik spilgta kā dienas gaisma jau nu ta nebija, bet ļāva pilnīgi skaidri saskatīt tiklab kokus līdz pašai galotnei, kā ari vissīkākās sūnu piles zemē. Ar šo brīnumu vēl nepietika otrs brīnums bija tas, ka viss ne tikai staroja, bet bija arī kļuvis caurspīdīgs, tīri kā no stikla darināts. Varēja redzēt, ka pa puķu stublājiem un koku stumbru šķiedrām līdz zaru zariem sūcas augšup dzīvības sula, virmodama pa lapam un ziediem. Varēja redzēt, ka dziļi irdnes klēpī stīgo, sacirtojas un veļas kamolos baltas, sīkstas augu saknes, stīdz zāles dzieli un savos midzeņos kustina ragus aizsapņojušās raibas vaboles. Turpat gulēja gadsimteņu miegu dienas gaismu varbūt nekad vēl neredzējuši akmeņi -
veselas klintis, grēdas un slāņi. Spurra vēroja, kā pa liku loču izgrauztām gultnēm lodā un burzguļo pazemes upes, - ari tās vizmoja gluži kā zvaigžņu upes, kā Putnu ceļš augšā par zvirbuļa galvu.
Gāršā Spurra ar pusviru palikušu knābi priecājās par to, ka bija redzamas ari zemē paslēpušās sēnes. Tās ar apaļajiem pakaušiem spītīgi spiedās augšup, izcilādamas smiltis. Un cik daudz zvēru piemita gāršā! Spurra sajutās laimīgs, atrazdamies gaisā — tie nevēstīja neko jauku, šie biezokņa zaros un dobumos savītie midzeņi ar niknacaina- jiem, smailzobainajiem cauņu, sermuļu un meža kaķu mazuļiem. Visi šie neradījumi nemaz neskatījās uz Ligiju tik laipni, kā bija sagaidījis Spurra. Kāda meža kaķe, ieraudzījusi gaišmataino jātnieci, pat pārstāja sūkāt ķepu un šņāca:
— Tur jāj nejaukā Bišudravu Ligija. Viņas tēvs sava dārza stūros izlicis cilpas un lamatas mums, Smailā zoba un Līkā naga saimei. Viņa pati runā zaimu pilnus vārdus par mums savās pasakās, saukā par viltīgiem glūņām un vēl nelāgāk un brīdina no mums dārza saimi.. .
— Muti ciet! — pilnīgi aizmirsis, kur viņš alrodas, iebrēcās rokassomiņā Spurra. — Čerr! Kas lamā Ligiju, tam būs darīšana ar mani!
Tūliņ viņš aptvēra, kāds muļķis bijis, jo Ligija atdarīja somiņu un apskatīja savu zvirbuli ar saburzītajām spalvām diezgan vēsi.
— Ak tas esi tu, — viņa pārmeta, — Spurra, lu nu gan esi . ..
— Lūdzu, nesaki, es pats zinu, ko tu gribi sacīt! Lūdzu, ņem mani līdz uz to … nu, to pašu kalnu!
Ligija klusēdama uzlika izspērušo zvirbuli sev uz pleca - viņa nemācēja ilgi dusmoties, kur nu vēl uz Spurru.
Pegass pašreiz lēni rikšoja pār Pijola ezeru. Spurra ziņkārīgi skatījās lejup. Niedols, saspurojies kā šķēpu smailes, sargāja iemigušo ezerrožu un vēžu dusu. Vēl dziļāk zem ūdens treknas zivis zvilnēja smiltis vai laiski lodāja starp aļģēm, plātīdamas žaunas un izpūzda- mas spožus gaisa burbuļus. Ap kalmju saknēm šaudījās mirdzoši kukaiņi, bet ezera dibenā gulošās gliemežnīcas, tikko Pegass slīdēja tām pāri spārnotajā jajienā, visas kā pēc pavēles pavērās, parādīdamas, cik lielas peries tās jau nobriedinājušas.
Ticis ezeram pāri, Pegass sāka strauji celties augšup, bet Spurra bija gatavs apzvērēt, ka ar tādu pašu ātrumu savukārt no augšas jājējiem pretī traucas ari zvaigznes. Aizvien lielākas un spilgtākas tās kļuva — kā spoži logi, aiz tiem laikam nekad nenodzisa gaisma.
— Ligij, vai mēs neieskriesim nejauši pa kādu no tiem baltajiem logiem — nezin kur?
— Vai tu zvaigznes sauc par logiem? Nē, Spurra. Zvaigznes nav logi. Bet tas nekas. Pegasa mugurā atļauts redzēt arī to, kā nav.