«Ligijas balss bija zobgalīga,» neuzticīgi nodomāja Spurra. Un uzreiz viņam zvaigznes vairs neatgādināja logus. Drīzāk tad tās bija milzīgas puķes, starainas, baltās pīpenes. Pegass sāka auļot vēl žiglāk, un Spurra ciešāk aizspieda knābi ciet, lai neaizrītos pretī un garām šņācošā gaisa plūdos.
Mirkli aizvēris un atkal atdarījis acis, zvirbulis ieraudzīja, ka Pegass patlaban nolaižas uz stāva, kokiem apauguša kalna nogāzes. Ap kalnu augstāk riņķoja iesārleni padebeši, neļaudami virsotni saskatīt.
— Spurra, palaidņa zvirbuli, - čukstēja Ligija, — tev jāpagaida kadā no šiem slaidajiem kokiem. Tālāk, diemžēl, tu nevari man sekot. Pašā kalna galā uzkāpj vienīgi cilvēkbērni un ari ne visi. Dziesminieki, celtnieki, tēlnieki — tie jau nu gan aizsapņojas līdz pašam kalna galam, bet tev tas vēl nebūs pa spēkam, piekusīsi.
— Jāj vien tālak, — nopūlās Spurra, ja jau es esmu par mazu tik lielam kalnam. Es tepat ari negarlaikošos.
Tad Ligija jau bija pazudusi aiz daudzkrāsainajiem mākoņiem, un Spurra, nezinot kā tur nokļuvis, sēdēja garā kokā. Ap viņu bija vesela birzs tādu koku. Visiem tādas lapas, ka nekā saprast, — te tās izskatījās zilas, te zaļas, te no sudraba kaltas. Turklāt kokos auga visi Spurram pazīstamie un arī nepazīstamie augļi un ogas vienos un tajos pašos zaros. Spurra nejutās sevišķi laimīgs un neuzticīgi šķielēja apkārt - bija jau ari te pagalam ērmota vieta. Nekā stingra un cieta — tie paši mākoņi, kas aizsedza kalngalu un nupat vēl bija izskatījušies pec gaišzilām pilīm, drīz vien pārvērtās par dzeltenu tillu, pēc tam par tumšsarkanu puķu krūmiem un nezin ko vēl ne — Spurra vairs uz tiem neskatījās, tā jau bija tīra mānīšanās. Skaista, bet mānīšanās.
Viņš labāk pastiepa knābi, lai nopluktu no tuvākā zara kārdinošu zemeņogu, bet tūliņ pārbijās — koks nošalcās, nolīgojās un ar joni stiepa zvirbulim pretī visus zarus vienlaikus, pie tam vēl runādams ar Spurru zvirbuļu valoda un mīlīgi piedāvādams:
— Še tev vēl viena zemene! Še vesels ducis!
IŅIem aveni arī! Dzelteno? Sarkano? Kādu šķirni?
Vai negribi ananasu, banānu, kokosriekstu?
Spurra uzlidoja gaisā.
— Liec mani mierā, negudrais koks, neuzplijies! Es negribu ēst, — viņš čiepstēja un apjucis vēroja, kur nolaisties. Nolaidās otrā kokā un nolēma uzdziedāt, lai sevi iedrošinātu.
Atkal jauna nelaime — tikko zvirbulis pavēra knābi dziesmai, viņam piebalsoja tūkstoši brīnumainu balsu un skaņu. Šķindēja, sanēja, dūca viss — vēja locītie koku zari, lapu zaļie pakariņi, tādi kā 110 raiba stikla veidoti puķu kausi. Spēlēja, dainoja un vēl apvaicājās:
— Kādu meldiju gribi? Īsu vai garu? Minorā vai mažorā? Kāzu maršu vai sēru maršu?
— Vu vējš, — noelsās Spurra, — ir gan te brīnums brīnuma galā! Kuš! Es negribu nekādu maršu! Es gribu klusumu un . . . Vai nevar atnākt kāds man līdzīgs radījums? Un . .. lūdzu, vai viss nevar kādu laiku pastāvēt uz vielas uņ paturēt to pašu izskatu un krāsu?!
Kā tad, nu bija labāk. Mākoņi ap kalnu sastinga kā ziedošs ķiršu dārzs — • tā tie bija izskatījušies, kad Spurra tos beidzamo reizi uzlūkoja. Garo koku birzs lejā bija zaļa, un puķu raibie biķeri vairs nešķindēja. Vējš locīja augļu pilnos zarus un apvaicājās:
— Zvirbuli, vai nu tev ir labi? Vai nu ir vislabāk? Vai ir visskaistāk? Vai lādu birzi tu gribēji redzēt?
Un tur jau tuvojās arī putns. Jā, Spurra taču pats bija gribējis redzēt putnu, un nu tas bija klāt. Milzīgi liels, balts putns ar garām, rožainām kājām, dārgakmeņu vainagu ap cekulu un zaļām acīm. Putns nelidoja, bet brida pa puķēm un skatījās uz Spurru.
— Labi, ka vismaz noskrien pa gaisu, — nodomāja zvirbulis,
būtu tā kā par lielu tāds sarunu biedrs.
Un, kļuvis jau galīgi pārgalvīgs, Spurra 110 augšas uzsauca baltajam putnam:
— Ei, vai tu graudus knāb? Vai olas dēt arī proti? Vainags galvā, puika jau nebūsi.
Spurra cerēja, ka pagūs aizbēgt, iekams milzīgais putns attapsies pie ķircinātāja uzlidot, bet, ai, kā viņš bija kļūdījies!
Ar vienu vienīgu kustību lielā putna kakls uzšāvās augšup, garš un vijīgs, pret Spurru pastiepās gleznā, vainagotā galva un dziedāja bez dusmām, tikai drusku zobgalīgi:
Vai tik vien tu proti sasapņot? Grauds un ola ir uz zemes ari. Prasi vairāk — es tev varu dot Visu, ko sirds kārot spēj un prot.
Va vējš! iegavilējas Spurra. — Kas tad tu tāds esi? Vai tu nemānies?
Nē, — otrs atbildēja, — es to varu, jo esmu sapņu kalna putns. Nosapņo, kādu laimi vien gribi.
- Man ta kā pietiktu visa laba, - steidzīgi vivināja Spurra,
bet vai lu nevari izdarīt tā, lai Ligija un tēvocis Tenis mūžam laimīgi dzīvo Visskaislakajā dārzā?
— Manis pēc, — piekrita putns, — Visskaistākajā dārzā viņi var ari dzīvot mūžīgi un laimīgi. Bet es skalos, tu esi nesavtīgs zvirbulis. Par to liksi atalgots.
- Vī! Čerr! Va vējš! — nelaba balsī iečiepstējās Spurra un palēcās zarā ar viņa spalvu ietērpu kaut kas notika, tās ērmoti čauk- slēja, kustējās, locījās, un un.. . tās vairs nebija viņa paša pelēkās, kārtīgās zvirbuļa spalvas. Tās bija zelta spalvas, drusku vēsas, drusku smagas un grabošas, bet krāšņas, un šis krāšņums kiaja Spurru no knābja līdz astes galam!
Spurra pastiepa spārnu — zelts. Paskalījās uz krūtežu - zells. Paskurināja un paplēta kā vēdekli asti — tīrs zelts.
liet sapņu kalna putns snaigstīja savu vainagoto galvu ap Spurru un skaitīja:
Ja mīlestībā var uz levi paļauties, Ja savu draugu nenodod un nevil, ikviens, kas lev kaut bridi līdzās ies, Kā zelta rīta zvaigzni apsveiks levi.
- Ko tu tur murmini, prasīja nelaimīgais Spurra, — ko tu ar mani esi izdarījis?!
— Skaitu tev pirmos no gudrības vārdiem, ko Ligija no sapņu kalna aiznesīs uz jūsu dārzu!
Kapec tu skaiti tos rnan, tik mazam putnam?