— Vai visiem zaķiem tikpat ērti smieties? - - vaicāja zinātkārais Spurra, bet zaķēns sapīka.
— Liec mani mierā, man ir zelta spalva, — nepacietīgi pīkstēja viņš.
— Va vējš! Tā taču ir mana spalva, un es tev to iedevu, — gribēja čiepstēt pārsteigtais Spurra, bet savaldījās un skrēja prom, pārdomādams par pasaules nepateicību. Pie tās vajadzēja pieradināties, bez tam Ligija taču viņam bija sacījusi, ka par labu darbu paldies gaidīt nemaz nav vajadzīgs.
Spurra netika līdz Bišudravām tik ātri, kā bija nodomājis. Viņš ieraudzīja pa ceļu klibojam vecu dzeni ar kailu kaklu un noplukuš'ām spalvām. Ar vienu spārnu dzenis iedams atbalstījās pret smiltīm, jo viņam bija stīva kāja.
— Paga, — nolaidies ceļa putekļos, uzsauca Spurra, - - uzgaidi, vectēv! Vai tu esi tiešām vecs vai tikai paklīdis un nosušķējis dzenis?
esmu gan vecs, kāpēc tu tā prasi?
— Tāpēc, ka ar putniem esot ta — jo vecāks, jo košāka spalva, - gudri paskaidroja Spurra.
— Tā gan, bet esmu arī slims un ļoti trūcīgs putns. Tādam var gan noplūkt visas spalvas arī bez paklišanas.
Ak tu esi trūcīgs?
Dzenis kļuva nepacietīgs.
— Tu laikam gribi par mani smieties, tu rakari, — uzsauca viņš,
ej — ej ej vien nost no mana ceļa. Knābis gan man apdilis, bet knābt es vēl māku!
— Vectēv, — apbēdinātais Spurra sauca, piesardzīgi pamanīdamies tālāk, es nemaz nesmejos. Es tev gribu darīt pa pratam. Mūsu dārza gudrības vārdos ir teikts:
— Bērns, sirdzējs, sirmgalvis tie jāpažēlo mums,
Bet nepieliek, ka sirds par viņiem skumst
Un, laipnus vārdus sakot, mele kust,
Skrien palīgā! Par maz — tik līdzi just!
— Nu, tad neverkšķi lik daudz un nedzisini knābi, errojās vecais dzenis, - ko stāvi ceļa vidu un nelaid garām!
Spurra izrāva sev no pakrūls divas zelta spalvas un samiedza acis tas sāpēja.
Še, vectēv, — viņš steidzīgi stiepa izplūktās spalvas dzenim pretī, — ieķīlā vai pārdod šis spalvas mantrausīgajai žagatai! Dabūsi daudz treknu tārpu. Tavam mūžam pietiks.
Vecais dzenis neticīgi apskatīja spalvas.
Vai tās ir apzeltītas?
Tas ir viscaur no zelta, tīra zelta.
Vai no īsta? Vai ar raudzi?
- No īsta, no īsta, —- čiepsteja zvirbulis.
Tūlīt viņš skrēja prom, lai nebūtu nemaz jādzird, vai dzenis saka paldies vai nesaka. Ja arī pasaule tiešam bija nepateicīga, Spurram gribējās par to būt labākās domās.
Vakarā, kad dzejnieces zvirbulis pirms aizlaišanās pie Ligijas vēl apciemoja klēts pažobeli, lai patriektos ar Illi un pārējo pelēko saimi, llle, tikko Spurru pamanījusi, iebrēcās:
— Vai dieniņ, Spurra, kā lu izskaties! Tu taču esi apzagts! Ai, kāpēc esmu aprecējusies ar miegamici, kas ļauj sevi apzagt? Cik zelta spalvu tev jau trūkst?
Tikai tris spalvu, — mierināja Spurra.
Trīs spalvu! Trīs dārgu zelta spalvu, greznu, daiļu spalvu! — vaimanāja llle.
Spurram lēnām, bet droši aptecējās dūša.
— Klusē nu, llle, — viņš lūdzās.
— Vai, — sūrojās llle, — kāpēc esmu apprecējusies ar zvirbuli, kas ļauj sev nozagt trīs zelta spalvas un vēl liek man klusēt?!
— llle, — teica Spurra jau skarbāk, — beidz! Tā biji tu — tu — tu, kas man pirmā pārmeta zelta spalvas.
— Es? Nemūžam! Kā tu vari runāt tādas muļķības? Man patīk, ka man ir draugs ar tik brīnišķīgu un dārgu tērpu, — brēca llle.
— Jāprasa, kas tad tev patīk vairāk, pats draugs vai tērps, — klusi sacīja Spurra, — bet ar sieviešiern jau nav ko ķiveties . . .
Taču llle tieši tagad gribēja ķīvēties. Jo mazāk lo gribēja Spurra, jo vairāk viņa.
— Čivi, — llle uzsauca savam tēvam, — vai tu dzirdi, kā šis neprātīgais dzejnieces zvirbulis zākā tavu bērnu? Ciepste, mana māte, vai lu dzirdi?
— Es jūsu ķildās nejaukšos, tieciet paši ar sevi galā, — miegaini noņurdēja Čivis, bet Čiepsle un citi radi pielēca tuvāk.
— Viņš ļauj sevi apzagt un saka man, ka tas neesot nekas, — stāstīja llle, — viņam trūkst jau veselu trīs spalvu!
Neviens nebrec skaļāk un nesaceļ lielāku traci par sakaitinātiem radiem, lai nu tie būtu zvirbuļi vai kas cits. To Spurra jau zināja, tāpēc centās visus nomierināt ar labu un runāja klusā balsī, klusā un mīksta kā pieneņu pūkas. _
Taču visi radi bija un palika Illes pusē un nostājās Spurram pretī kā pelēks mūris. Kurā pusē bija taisnība, tas nevienam zvirbulim nerūpēja.
Galīgi nokausētais Spurra ar galīgi piekliegtām ausim beidzot apsolījās turpmāk savas zelta spalvas sargāt un glabāt kā aci pierē.
— Ja jau tu esi tik devīgs, ka šķīries no trim spalvām svešu dēļ, — beidzot noteica llle, - padomā par mani arī.
— Kā tu to domā? — apvaicājās Spurra.
— Izplūc kaut dažas spalvas, kad tu gribi skriet prom. Izplūc un atstāj mājās, es tās nobāzīšu pažobelē.
Spurra noskuma, bet, neko vairs pretī nesacīdams, sāka vienu pēc otras izplūkt savas spalvas un krāva tās kaudzītē Illei priekšā. Vēl skumjāks viņš kļuva, redzēdams, ka neviens nemaz neievēro, ka ikvienas izplūktās spalvas gala karajas maza asins lāse. Nē, pat Ille to neievēroja, viņa tikai rūpīgi skaitīja kaudzītē saliktās spalvas, skaitīja, pārskaitīja, un visi radinieki rūpīgi skaitīja līdz.
— Tagad nu pietiks, — sacīja Spurra un vēsi pastūma sāņš Illes knābi, kad tā pateikdamās gribēja pakasīt viņam pakakli.
— - Es nemaz nezināju, ka esmu apprecējusies ar lik devīgu un mīļu zvirbuli, — čivināja llle, nelikdamās zinis par Spurras bēdīgajam acīm.
• - Bet es nezināju, ka esmu apprecejis mantrausīgu un cietsirdīgu zvirbulieni, •— no sirdssāpēm piesmakušā balsī klusi nočivināja Spurra, — ar labu nakti, llle. Es vairs nekad nelaidīšos pie tevis atpakaļ. Pameklē sev citu draugu.
Tagad bija pienākusi Illes kārta plukt sev spalvas.
— Spurra, Spurra, — viņa šņukstēja, — es nemaz tā nedomāju! Es likai… Es tikai…