— Labi jau labi, — mierināja Spurra, — nečivināsim vairs par to. Neraudi vairs. Es nevaru panest, ka sievieši raud.
— Tu taču rīt atkal atgriezīsies, Spurra? Kur tu skriesi, Spurra?
Spurra aizlaidās neatbildēdams.
— Lai viņš skrien, — apsauca Illi Čiepsle un pārējie radinieki, - tu esi tiešām pelnījusi zvirbuligāku zvirbuli. Apdomā lo labi.
llle sāka apdomāt un domāja visu nakti. Spurra jau bija un bija jocīgs. Reizēm pat varēja domāt, ka viņš nemaz nav zvirbulis. Viņš bieži skatijas ne tikai uz graudiem zemē, bet ari uz mākoņiem gaisā, puķēm, varavīksni un vēl dažnedažādām neēdamām, nederīgām lietām.
llle domāja un domāja.
BeL Spurra tieši no pažobeles aizskrēja uz dārza malu un apgulās eglē. Viņam šovakar negribējās laisties pie Ligijas. Viņš bija pārāk nobēdājies par Illes cietsirdību un gribēja likt pats ar savām skumjam galā. Gudrības vārdus viņš tagad prata no galvas, un tajos bija skaidri pasacīts:
— Pūš bēdās balodis un lokās tārpiņš mazs,
Bet tas, kam stipra sirds, ar sāpēm spēkojas.
Veltīgi nogaidījušies savu zvirbuli, Ligija aizgāja gulēt noraizējusies.
Nākošajā rītā Spurra vispirms pats sevi uzmanīgi aplūkoja. Viņš bija gan pamatīgi izplūkāts, bet ilgi par to domāt nebija laika - atskrēja llle un aizelsusies paziņoja:
— Spurra, esmu izdomājusi. Visu nakti domāju, ka tu esi savādnieks un vai man tevi milet vai ne. Bet tas jau ar galvu nav izdomājams. Tikpat mīlu — tādu pašu, kāds tu esi. Es tev atnesu ari atpakaļ visas izplūktās zelta spalvas. Kur es tās likšu, ja man lo dēļ jāzaudē pats spalvu īpašnieks?
Spurra laimīgi klusēja, bet llle krāva zelta spalvas uz zara.
— Pārskaiti, te ir visas. Trūkst tikai divu, tās vajadzēja atdot radiniekiem, lai par daudz nekliedz par manu muļķību.
— Atdod viņiem visas, palēkdamies zara no tīra dzīvesprieka, iečiepstējās Spurra, - man to nevajag. Es negribu būt no ārpuses spožs, nupat atcerējos.
Mēs negribam, - pārlaboja llle, — mēs, abi mēs!
Pēc tam llle aiznesa dārgas spalvas radiniekiem atpakaļ, un nu bija apmierināti visi.
Visu dienu llle, apņēmusies būt sevišķi laba pret Spurru, turējās viņam blakus. Viņa bija tik laba, ka neatvera knābi pat tad, kad Spurra izplūca vēl vienu zelta spalvu un nometa to pienenei. Pienene sūdzējos, ka viņas zelta zieds pa nakti apsūbējis, apvīlis, un Spurra tai bija spalvu iesviedis taisni zaļo lapu plaukstas, uzsaukdams:
— Šo! Paņem no tas spožumu, cik pašai vajag, bet pārējo izdali citām pienenēm.
Pienene tā arī izdarīja, un drīz vien visas dārza pienenes iaistijās tīri neredzētās krāsās.
Nākošo zelta spalvu šoreiz jau no astes Spurra izplūca un atdeva zīlei, kas gribēja precēties un sūdzējās, ka tai trūkstot īsti greznas līgavas rotas.
— Še, — uzsauca zīlei Spurra, pasviozdams spalvu, un tūlīt skrēja tālāk.
llle pacieta klusēdama ari to, kaut tagad redzēja, ka Spurra vēl negudrāks, nekā viņa domājusi: spalvas viņam neviens nezaga, spalvas viņš atdeva pats. Labprātīgi!
Spalva pēc spalvas pazuda no Spurras tērpa.
Vienu dabūja ķirzaka, kas sūrojās, ka lai tumša ala, naktī viņa un bērni nominot cits citam astes.
— Še, — nosvieda ķirzakai spalvu Spurra, — tā tev naktī būs luktura vietā.
Kāda cita spalva tika atdota visādu retumu kolekcionārei žagatai un vēl cita iesprausta aizkaltušas egles galotnē, lai tā negaustos, ka tai visnožēlojamākais mūžs, kādu vien koks var pieredzēt.
Spurra bulu vēl turpinājis savu spalvu izdāļāšanu, bet pamanīja, ka viņam aizvien grūtāk palidot. Ak jā, spārnu spalvas taču ari bija krietni vien izretinātās . . .
Dzejnieces zvirbulis nometās zarā un pats sevi aplūkoja.
Va vējš, —- viņš sacīja, — cik man retas spalvas!
— Spurra, . - cenzdamās nesadusmoties, dvesa llle, tupēdama
viņam blakus, — tu izskaties briesmīgi! Pusplukts! Tikpat kā pavisam noplūkts. Pie tam lev nav astes. Sēdi nu mierīgs, neskraidelēsim vairs apkārt. Es jau tevi mīlu, bet neļauj vismaz citiem zvirbuļiem ņirgāties, ka esmu apprecējusies ar noplūktu un bezastainu nezvirbuli!
Bet viņa nepaguva ne lāgā saklausu, ko atbildēja Spurra. Paskatījusies lejup, dārzā, kur jau sāka virmot mijkrēslis, viņa iesaucās:
— Vai, Spurra! Skaties, cik jocīgi! Cik neparasti un glīti!
Ari Spurra paraudzījās uzmanīgāk apkārt un pamanīja, ka mijkrēslis nemaz nav īsts mijkrēslis — malu malās mirgoja un zibsnīja zeltainas dzirksteles. Kas tas gan varēja būt?
Bet tās taču lavas paša spalvas, kā tu neredzi? — maigi pārmeta llle. Skalies! Vienas spalvas mirdzumu sadalījušas, pienenes nu tagad spīd visas kā viena. Otra spalva spīd eglē. Pa vienai pie- spraudušies zvirbuļi un vēl citi putni. Vai tu neatrodi, ka dārzs tagad daudz gaišāks?
Tā kā būtu gan, — piekrita Spurra, — un es — es vairs neesmu 110 ārpuses lik spožs. Nu gan ir labi.
Trešās dienas rītausmā pie Spurras un Illes nolaidās krauķis un neuzticīgi apskatīja Spurras tērpu.
— Kas tas par bijušo zvirbuli? — krauķis ņirgājās.
llle klusēja, un ari Spurra klusēja. Labu vārdu, ko sacīt krauķim, viņam nebija, bet sliktu dēļ laikam nebija vērts vērt knābi vaļā.
— Kas tas par greznu ubagu?! — krauķis prasīja diklāk.
Atbildi nesagaidījis, krauķis aizskrēja prom.
llle kritiski novērtēja Spurras izskatu.
— Ar kaut ko neapsedzies tu tiešām vairs nevari putnos rādīties, — viņa nobēdājās, — vēl nav ne tuvu spalvu metamais laiks. Ko nu, bezastainais, bet mīļais Spurra?!
Spurra klusēja. Pašreiz arī viņam nekas neiešāvās prātā.
Pēc brītiņa ap viņu un II1 i salaidās visi Illes radu radi un ņēmās Spurru apsmiet. Viņi būtu smējušies vēl ilgāk un gardāk, ja pēkšņi nebūtu sācis smieties arī Spurra pats.
— Esmu visneglītākais zvirbulis visā pasaulē! Ha, ba, ha! Ne astes, ne pakrūtes spalvu! Hi, hi, hi!
Jā, kad nu viņš smejas par sevi pats un pie tam visskaļāk, tad citiem smiekli vairs tā negaršoja.