Apakšā pienāca kokam klāt āzis Bakalaurs un apvaicājās, kāpēc zvirbuļi kokā smejas. llle pastāstīja.
— Ē-mē, — līdzjūtīgi blēja Bakalaurs, - kas tur nu ko smieties, ļautiņi? Sakāmvārds taču pauž: «Pliks vēl nav traks.» Un tā viņš ir!
— - Taisnība, Bakalaur. Es esmu apprecējusies ar visjaukāko Ezermalas zvirbuli, un tu arī to zini, — dedzīgi piekrita llle.
— Nac, Spurra, mans draugs, pastaigāsimies, — aicināja Bakalaurs.
— Es nevaru palidot, - - nokaunējies atzinās Spurra, — manas spārnu spalvas ari ir . .. drusku … parotinalas.
— Nometies man uz muguras, panēsāšu apkārt!
— Tu tik esi īsts draugs, — atviegloti izsaucās Spurra un nometās uz āža baltās muguras. Blakus viņam nometās llle un čukstēja:
— Nāc tuvāk, Spurra, mīlulīt, es apsegšu tevi ar spārnu, lai neviens vairs tevi neredz un nesmejas, ka esi noplūkts 1111 bezastains!
Stāsta, ka mīlestība sildot. Stāsta, ka sildot arī draudzība. BeL Spurru sildīja abas. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka divkāršā siltumā viņam nedaudz mirkļos atauga visas pazaudētās spalvas. No jauna ataugušās gan bija alkal tikai pelēkbrūnas, bet tas nekas. Spurra taču jau vairākkārt bija izsacījis vēlēšanos nebūt no ārpuses spožs.
Drīz vien viņš bija aizdāvinājis prom arī pārējās vēl atlikušās zelta spalvas un atstāja pats sev pie krūtīm vienu vienīgu un to pašu — par prieku Iilei. Bet, ja viņai gribējās redzēt vēl vairāk spožuma, tad jau vajadzēja paskatīties tikai apkārt dārzā, kur aizdāvinātās zelta spalvas rotāja pienenes, citu putnu cekulus un koku zarus uu piepildīja malu malas ar jautru vizēšanu.
KAM BIJA TAISNĪBA
Todien Spurram izgāja muļķīgi — kad viņš pamanīja kādu saīgušu strazdu un pieklājīgi apvaicājas, kas strazdam vainas, tas atcirta: - Kas tev par daļu? Nebāz knābi citu darīšanas.
Strazds bija ļāvis aizbēgt vistreknākajai sakņu dārza sliekai un kaunējās neveiksmē atzīties.
Strazda strupo atbildi padzirduši, sāka kurnēt ari daži citi putni — jā, tā jau nu esot, Spurra, kopš kļuvis par gudrības vārdu zinātāju, šiem uzplijolies ar padomiem un briesmīgi apnīkot.
bet ja nu viņš par jums gudrāks? — sirdīgi iečiepstējās īile.
— Ko niekus! Mēs paši neesam muļķi, bet zvirbuļi, — lielījās lauku zvirbulis Imulis. Par Imuli runāja, ka viņš esot nelāga putns, jo mākot slavet tikai sevi pašu.
Nolaidies gobā pie Spurras un sasaucis ap sevi an citus zvirbuļus, Inuilis lika priekšā:
— Minēsim mīklas. Tad tūliņ būs redzams, kas gudrāks. Spurra, tu nezvirbuli, uzdod pirmās mīklas pats.
— Kas silda vissiltāk? — prasīja Spurra.
— Sa-saule, - - izgrūda viens no zvirbulēniem un pats izbrīnījās, ka ir tik gudrs.
— Uguns, — čivināja Ille, — reiz tikko neapsvilināju asti ugunskura, kad tēvocis Tenis baidīja salnu prom no dārza.
— Labi ar dūnām izklāta ligzda, — minēja Čiepslo.
— Neuzminējāt! Sirds! — sacīja Spurra.
Sacēlās liela kņada, brēka un pat svilpšana.
— Sačiepstēt jau var nezin ko, bet to tu nevari pierādīt, - bārās Imulis.
— Man tas nav jāpierada, pagaidi, kad atradīsi īsto draudzeni, tā tev pierādīs, čiepstēja pretī Spurra, klausieties labāk visi otru jautājumu: kāds grauds visgardaks?
— Kaņepju grauds! tā llle.
— Ko niekus, — sauca Imulis, — visgaršīgāks tas grauds, ko tu esi laimīgi dabūjis pats savā knābi. Cita knābim licis grauds turpretī nav nekur derīgs, jo lev tā nav.
— Netrāpījāt, — papurināja ar galvu Spurra, — visgardākais tas grauds, kurā tu dalies ar kādu citu.
Ko niekus, — noskaitās Imulis, - dalīts grauds ir tikai pusgrauds un cits nekas!
— Bet no tā būs ticis labums diviem knābjiem, un divi ir vairāk neka viens, — smējās pretī Spurra.
— Mana galva to neņem pretī, — uztraucās Imulis, — labāk skriešu prom. Tu čiepsti to, ko nevari pieradīt.
— Spurram nav jāpierāda, dzīve pieradis, kam taisnība, — uzbrēca Imulim llle, vai gribi sacīt, ka esmu apprecējusies ar muļķi?
Imulis noskaities drāzās prom un aizrāva sev līdz arī pārējos zvirbuļus.
Imulis sarunāja sev par draudzeni brūnacaino Emuli. Jau pirmajā pastaigā pa zālienu šķelmīgā Ernule apstājās draugam blakus pie liela auzu grauda un apvaicājās:
- Imuli, kuram gardais grauds lai tiek? Kas knābs pirmais? Imulis jau pastiepa knābi, lai auzu apritu, bet itin kā kāds ērmots spēks pastiepto knābi aizturēja. Viņa mīļā Emule ar gludo pierīti un maigajām acīm ari nedrīkstēja palikt tukšā.
— Puse tev, puse man, — viņš vēl ne sevišķi pārliecināti teica, - - lai tiek di-iviem knābjiem!
To izsacījis, Imulis saka pats par sevi brīnīties. Viņš pat iesāņus neuzticīgi pablenza uz Emuli — vai tik sieva nav viņu kaut kā nobūrusi vai ieēdinājusi. Nē, Emule neizskatījās blēdīga, tikai piemīlīga.
Kad vajadzēja jaunvijamai ligzdai nest smalkus žagariņus no biezokņa, Emule vaicāja:
— - Imuli, vai žagarus nesīsi tu vai es?
— Abi, — gribēja teikt Imulis, bet, kad viņš iedomājās savu mazo, maigo draudzeni biezoknī, kur gaisā kā šķēpi krustojas tumšo egļu ēnas un uzglūn visādi nejaucēni, tas nespēja pieļaut, ka Emule laistos tādā briesmu vietā iekšā.
— Stiepšu viens, — viņš aprauti nočivināja un šāvās uz biezokni.
Aizritēja vairākas nedēļas, Imulis ar Emuli izvadīja Zaļajās Pazarēs pusduci spožacainu zvirbulenu. Tie pildīja Imuļa un viņa sievas sirdi ar prieku un lepnumu, bet arī ar izmisumu. Mazuļu knābji un guznas nebija piepildāmi, tie kūleņoja vecākiem visur pa pēdām līdz, no gaismas līdz gaismai prasīgi čiepstēdami:
— Ēst! Man glibas ēst! Dod! Esi!
Imulis un Emule paši novājēja, ķerstīdami mīkstus kukaiņus un nesdami los mazajiem. Drīz vien Imulis paziņoja:
— Laiks mācīt bērniem arī sēklas ieknābāt, diezgan ēduši kukaiņus vien.