Emule kļuva domīga.
— Kur mēs tās sēklas ņemsim? Labība un nezāles vēl nav ienākušās, pērnās sēklas sadīgušas vai satrūdējušas. Tukšs laiks.
— Skriesim uz Visskaistāko dārzu pie tēvoča Teņa, — pārgalvīgi sacīja Imulis, — tam aizvien pabērti pagalmā graudi.
Aizvedis sievu un bērnus uz Teņa pagalmu, Imulis atsēdināja los gobā, bet pats metās zemē pēc graudiem.
— Kas tad tas, — brīnījās kaza Ika, — vai tas osi tu, Imuli? Kā tu nebaidies lēkāt pa zemi, senāk tu to nedarīji, baidīdamies no Bu- šudura un Rozmarijas.
— Liec mani mierā, man nav vaļas, — nočivināja Imulis un skrēja savās gaitās.
— Ko tad lu dari, Imuli, - - brīnījās zarā zilo Pegija, — kādreiz lu pat uz pusēm dalītu kumosu neatzini par labu, bet tagad pats nenorij ne trešdaļu grauda, visu bāz knābi mazajiem zvirbu- lēniem?
— E, liecies mierā, nav laika, noraidīja zīles ziņkārību Imulis, bet I-egija nerātni sauca no sava zara — nevarēja saprast, vai apbrīnodama vai piezobodama:
— Raugieties nu, putni, Imuli vairs ne pazīt nevar! Re, re, cik jocīgi uzvedas Imulis, vai tas vairs maz ir Imulis?
— Esi! Glibu! Dod! ■ sauca negausīgie zvirbulēni.
Imulis norūpējies pašķielēja apkārt — visi graudi zālienā aplasīti. Viņš pieskrēja pie Teņa lieveņa un paskatījas istabā. Jā, azaida galds vēl nebija nokopts, ap šķīvjiem un tasītēm gulēja daudz gaišdzeltenu, smaržīgu un saldu baltmaizes drupatu. Tās būlu īstās viņa bērniem!
Paris mirkļu Imulis vilcinājās, bet tad izsalkušie bērni krūmā sacēla tādu traci, ka Imulis pa galvu pa kaklu metas istabā iekšā, pagrāba no galda pilnu knābi drupatu un laimīgi aizbāza ar tām zvirbu- lēnu knābjus. Tā viņš skrēja istabā iekšā un no istabas ārā reižu desmit, bet vienpadsmitajā reizē iekrita — tieši tad, kad Imulis bija pielasījis vēl tikai pusknābi ar dzeltenajām karašas druskām, uz sliekšņa nostājās tēvocis Tenis, pamanīja zvirbuli un iesmiedamies aizcirta durvis aiz sevis ciet. Brūnais lauku zvirbulis šaudījās pa istabu no kakta kaklā — viņam jau likās, ka par nedzirdēto pārdrošību samaksājis ar zaudētu brīvību.
— Netrako nu, — mierināja Tenis, — es jau tevi ar varu vis neaizturēšu, re ku še. Imuli, Imuli, levi gan ne pazīt nevar! Kas tev nolicis, ka pat istabā skrien iekšā? Kur lava piesardzība un viltība, lielais savas ādas sargālāj?! Kas tevi tā pārvērtis? Saki, tad izlaidīšu. <
oo
Atbildēt Imulis novarēja, viņa knābis bija pielasīts ar karašas drupatām, tās nedrīkstēja pazaudēt.
Viņš tikai gan pārmetoši raudzījās uz tēvoci Teni, gan skumji un maigi uz Emuli un izsalkušajiem zvirbulēniem aiz loga krūmā. Tik pārmetoši raudzījās Imulis, kā vaicādams:
- - Un tu vēl prasi? Vai tad tev pašam neviena bērna nav?
KAS MIRST SIMTS NĀVES
No žoga puses uz pagalma vidu pie āža Bakalaura lielā ātrumā skrēja vista Tērga, lamādamās piesmakušā balsī, ar dusmās gluži sazilējušu seksti. Tikpat ieērcināts, bet vēl zilsekstaināks Tērgai sekoja Buldurs Tītarihs.
— Ļautiņi mīļie, glābiet, — brēca Tērga, — šitais buldurjānis … šitais bendesmaiss … Kur — kur — kur nu glābties! Kur dēties!
— Čūsku vecene! — indīgi svepstēja aizelsies Tītarihs. — Muļķe un trīs muļķu radiniece!
— Tērga, kas tev ir? — sašuta pat lāga Bakalaurs. — Sakāmvārds gan pauž, ka nemiers baro, bet… bet — e… Vai nevar iztikt ar labu, ē-mē?!
— Azīti mīļais, āzīti zelta, — klukstēja Tērga, — nē, lu tikai padomā! Tur, pie žoga, es pirmiņ skatos — kas tur lodā — tāds pabrīnīs? Es skalos — sesks Seskainis! Un ko — ko tu domājies — šilais pāls buldurdulburs — ar joni — brīc — man aiz muguras, ieķeras astē — un nu lik griezt mani ar knābi pret sesku, nu lik griezt! Un nu tik piedāvāt seskam, nu tik piedāvāt, bet pats slēpjas man aiz astes un trīc! Vai, es esmu no bailēm vēl tagad kā beigta! …
— Muļķe un četru muļķu radiniece, — vienlaikus ar Tērgu buldurēja Tītarihs, — jūs taču pali aizmirsāt tik tālu savu jau tā niecīgo godu, ka skaļā balsī uzaicinājāt sesku Seskaini, lai kožot vien man
galvu nost, tikai jūsējo vien lai pietaupot! Vai tā nu nav viena ļaunprātīgā vista ar kustoņ naidīgiem un cilvēknaidigiem ieskatiem?! Es vēl tagad esmu tikpat kā beigts no bailēm!
— Kuš! — drusku paaugstināja balsi Bakalaurs. — Kuš, runājiet pa vienam! Un izsakieties skaidrāk, tīlar. Jūs gribējāt teikt, ka Tērgai titarnaidīgi ieskati, bet pats sakāt — cilvēknaidīgi. Bet tu, mīļā vista Tērga, ē-mē, lu … uz to ļaunu vien … Sesks! … Neesiet nu gļēvuļi …
Nākamajā mirklī Bakalaurs palēcās gaisā un ar izmisīgu blējienu, vējam gar ausīm svilpojot, joņoja uz staļļa pusi — lokana, samtaina ēna ar dzirkstošām acīm bija kā brūns zibens aizšāvušies viņam garām. Vairāk Bakalaurs neredzēja neko, līkai bega, un viņam līdz, vairāk pa gaisu nekā pa zemi, bēga Tērga un Tītarihs. Izbailēs viņu knābji klabēja kā kastaņetes.
Tikai ieskrējis stallī ar nesamazinātu ātrumu un atdūries ar ragiem pretējā sienā, āzis atžilba.
— Ē-mē, — viņš iestenējās, — esmu no bailēm tikpat kā beigts! Ko jūs darāt uz maniem ragiem, kā jūs tur gadījāties, Tērga un Titarih?!
— Es uzlēcu apskatīties, cik drošsirdīgs var justies, ja kāds ir tik dižs āzis kā jūs, — svepstēja tītars un mēdījās: — Neesiet nu gļēvuļi…
Bakalaurs stāvēja savā vietā nevis kā dzīvs, bet kā 110 akmens izcirsts āzis. Viņš cīnījās ar lielāko kaunu savā mūžā. Cīnījās un atkārtoja gudrības vārdus — 11u tu tavu brīnumu, visu laiku taču viņš tos tik teicami prata no galvas, visu laiku, pirms viņa acis bija pamanījušas sesku! Ari tagad Bakalaurs šos vārdus tīri labi atcerējās: