«Mirst vienā nāvē reiz ikviens, vai liels vai mazs, Bet simtreiz mirst 110 bailēm zaķapastalas .. .»
Vai, — murmināja vista Tērga, nolēkdama no āža raga zemē, — es no bailēm esmu kā beigta… paskaties, titar, vai draņķa sesks vēl neglūn aiz sliekšņa? Vai nav nolīdis paslieksnē?
— Paskatieties pati, — svesptēja tītars, — mans vienīgais knābis un aste man pašam vēl it noderīgi un tīkami. Šis sesks bija un bija lielāks par mani, tādam es neiešu knābt.
— Bailēm lielas acis, sesks nebija lielāks par tevi, tas bija parasts sesks. Laidiet mani, es pats vel pārliecināšos, — drūmi noblēja Bakalaurs un izgāja 110 staļļa ara. Viņš devās, galvu nodūris, tieši uz to vielu, kur nesen bija pašāvusies gar viņu brūnā ēna ar dzirkstelēm acu vietā. Pal lūša parādīšanās patlaban nebūtu aizturējusi krietno āzi viņa gaitā. Viņš pats sev tā nepatika, ka tam bija viss vienalga.
VAI TAS IR RAKSTURS
baltā akācija ziedēja. Ligija ar tēvu apstājas zem tās, ilgi nolūkojās augšup un apbrīnoja ziedu ķekaru piemīlību.
— - Skaisti ziedi! Ziedoša akācija ir skaista kā . .. kā . ..
— Re ku še! akācija ir skaista kā akācija, ne vairāk un ne mazāk, — pazobojās tēvs.
Speķa zīle Pegija, kas sēdēja pašā akācijas galotnē, sacīja savam vīram:
—- Re, tēvocis Tenis zobo un ķircina savu meitu!
— Zobot un ķircināt var arī to, ko mīl, — rāmi noteica speķa zīles vīrs un sāka saukt savu jaunāko meitu:
— Meiten! Dida! Kur tu esi?
Dida vecākiem atsaucas no Visskaistākā clārza dīķa puses. Vecās zīles arī nolaidās pie dīķa padzerties.
— Bērns, — prasīja tēvs, noslaucīdams melno knābi, — bērns, vai tu dzer vai noskaties savā atspīdumā? Tavs knābis iemērkts ūdenī jau par ilgu.
— Es skatos atspīdumā, — atzinās jaunā zīle un raudzījās ūdenī.
— Es redzu gan, — pakratīja galvu tēvs, — tu to dari bieži. Tu to dari pārāk bieži, mans bērns. Tu to dari ik reizes, kad vēsma pārstāj pūst, viļņi aprimsi un ūdens spogulis kļūst gludens!
— Kas gan tur ļauns? — izklaidīgi vaicāja Dida un drusku piemiedza apaļās acis, jo viņa gribēja iemācīties smaidīt. — Vai neesmu daiļa? Vai zilganmelnās spalviņas uz manas galvas nav gludas kā zīds? Vai esi redzējis tik dzeltenu gaiļapiesi kā manas kakla spalvas? Vai akācijas ziedi baltāki par maniem vaidziņiem?
— Tā ir, tu neesi neglīta, - - atturīgi apstiprināja tēvs, — bet skaistums, bērns, dzīvē nav galvenais. Skaistums noplūk un nepalīdz skriet pret vēju. Tev jāieaudzina un jānoslīpē sevi kaut kas daudz labāks.
— Nu, kas tad īsti?
— Paprasi Spurram, gudrības vārdu zinātājam!
Jaunā zīle prasīja Spurram, kas labāks par spalvu košumu.
Spurra nočivināja:
— Skan gudrības vārdi tos vērā liec: Kaut skaistāks esi ka zirņa zieds, Vējš izmežģīs spārnus un spalvas tev plūks, Ja rakstura, krietna rakstura trūks!
Pegija audzināja meitu ar sirsnīgu rūpību un iejūtību, taču tēvs kā nebija, lā nebija ar to mierā.
Tu man to bērnu izlutini, viņš īgni nosacīja, — Dida ir vējgrābsle!
— Niek', niek'! Ļauj nu Didai paaugties, atbildēja Pegija.
— Dida pirmā nesveicina vecākus ļaudis, — norūca tēvs.
Ļauj Didai kārtīgi apspaivoties, — atkārtoja Pegija.
Pati Dida domīga sēdēja gobas gala. Viņa pašreiz bija atcerējusies Spurras izteicienu, ka tai vajadzīgs raksturs.
Jaunā zīle aizlaidās pie vecās sudrabapses, iebāza galvu iedobumā pie tītiņa bērniem un prasīja:
— Grozgalvīši, man ir nepieciešams raksturs. Vai jus zināt, kas tas ir?
Nē, — atbildēja tītiņa bērni, — bet mēs mākam grozīt galvas, staipīt kaklus un šņākt kā odzes. Nāc ar mums šņākties!
— Nieki, attrauca Dida, — grozīt galvas, šņākt — tas nav nekas. Tas jums iedzimts. Raksturs turpretī esot jāaudzina pašam, tad tur tiekot kāds nopelns. Man galīgi nepieciešams raksturs!
Dida nolaidās pagalmā pie Buldura Tītariha.
- Titarili, — viņa uzrunāja tīlar- lēvu, — vai tev ir raksturs?
— Kas tas par nepieklājīgu jautājumu? Protams, ka ir, — atbildēja tītars, — ir, tu muļķe un divu muļķu radiniece.
— Vai stiprs raksturs?
— Ļoti stiprs, — atbildēja Tītarihs un piepūtās - - viņam likās, ka cūka Tīle pašķielē uz viņu ar aizvainojošu aci.
— Stiprs gan, — nopūlās Tile un klusiņām piemetināja, — ļoti stiprs un ļoti slikts.
— Man liekas, tu kaut ko murmināji, cūka Otīlij, - aizdomīgi apvaicājās tītars, un viņa sekste jau kļuva viegli zila.
— Nē, — steigšus iesaucās Tīle, — man tikai uznāca šķavas!
Viņa ātri aizmanījās prom.
— Kas tas ir — raksturs? — nepacietīgi prasīja Dido, sēdēdama uz saulespuķes zieda.
— Raksturs — tas ir kaut kas ļoti labs, — sacīja Tītarihs, — man tas ir. Visiem tītariem tas ir.
— Un ko tu dari ar savu raksturu? — prašņāja Dida.
— Es piepūšos, nemitīgi piepūšos un aizstāvu savu godu, — cienīgi skaidroja Tītarihs, — es piepūšos, apskatos, vai kādam nav lielāks knābis kā man, un tad es knābju un belžu.
Pa to laiku pie sētas bija pienācis kaimiņu auns.
— Neklausies tītarā, Dida, — viņš uzsauca zīlei, juzdamies drošībā, -— sētai cauri tītars viņam netika klāt. — Neklausies tītarā, viņam ir ļauns, ļoti ļauns raksturs. Piepūslies un belzt, tas ir peļams raksturs. Man ir raksturs. Visiem auniem tāds ir. Raksturs — tas ir, kad kāds paliek pie sava, lai tad vai lūst vai plīst!
— Un kā tu to dari? — lūdzoši prasīja skaistā zīie Dida.
— Ļoti vienkārši, - skaidroja auns. — Teiksim, kad viens man saka «ej nu paganīties, auniņ», es viņam atbildu «bē». Kad suns man uzrej, es viņam saku «bē». Kad runcis uzņaud, es atbildu «bē». Tā es aizvien un visos apstākļos palieku pie sava, lai vai lūst vai plīst, jo man ir ciets raksturs un ciets pauris!