— Cik neprātīgs tāds dzejnieks, teikšu jums,
Tas tikai viņam pašam noslēpums!
Man naidu perēt liek un ļaudis baidīt,
Bet zvirbulēnam zelta spalvās skraidīt.
Šie māņi ir tik negudri un prasti,
Ka dusmās apgrauzu sev kailu asti.
Visi — ari garām ejošās, lienošās, lidojošās un rāpojošās personas:
— Kas Visuskaistākajā dārzā skums?
Daudz raibu dēku gadījies šeit mums,
Par tām nu tūdaļ
Pavēstīsim jums!
SPURRA VIENĪGAIS
Bišudravu majas bija uzceltas pakalna dienvidrietumu nogāzē. Aiz pagalma lielu nogāzes gabalu aizņēma dārzs.
Dārzā neauga augļu koki vien — cilvēki, kas Bišudravās dzīvoja, laikam aizvien bijuši lieli koku draugi un sapulcinājuši ap sevi visus iespējamos lapu un skuju kokus.
Bišudravu dārza ziemeļpusē aiz zedeņu žoga sākas Ezermalas gārša, bet dienvidu pusē — Ezermalas ciema pārējās mājas, kolhozu tīrumi un ceļš uz Aizezeres pilsētiņu.
Agrā ausmas stundā no Bišudravu vecās, bet aizvien vēl gaišās un skanīgās koka mājas iznāca Ligija, vieglās drānās ģērbusies, pa ceļam pieglauzdama ar roku gaišo matu kodeļu.
Ķirzakas par dzejnieci Ligiju sacīja tā:
— Acis viņai zaļas un platas kā mums. Tāpat kā mūsu acīs, tajās sprikst un sprēgā sīkas zelta dzirkstelītes. Kāds Ligijas sencis noteikti bijis no ķirzaku saimes!
Putni apgalvoja, ka Ligijas solis esot tik viegls, it kā viņa tikai nesen būtu atradinājusies lietot spārnus. Ligijas senčos noteikti kāds esot un esot bijis no putnu saimes. To pašu liecinot arī viņas balss, diezgan līdzīga kaņepju putna altam.
Un līdzīgi bija arī ar citiem dārza iemītniekiem — visi vairāk vai mazāk atklāti teicās pazīstam Ligijā savu attālu radinieci, pat skudras — pēdējās apgalvoja, ka saprast pat bez vārdiem katru dzīvu dvašu, kas pagadās ceļā, kā to protot Ligija, varot vienīgi kāds no skudru saimes.
Iznākusi pa mājas durvīm, Ligija aizgāja līdz strautam — jāpiebilst, ka no pakalna caur Bišudravu dārzu tecēja strauts, — un apsēdās uz viena no lielajiem akmeņiem pie ūdens.
Strauts bija neliels un diezgan sekls, toties ļoti dzidrs. Pie tā kavējoties, varēja skaidri redzēt, kā pa gultnes dzelteno smilti garām oļiem un gliemežnīcām rāpo kukaiņi, kā pa kustīgiem ūdenszāļu puduriem šaudās mazas zivis ar zelta lāsumiem uz zvīņām. Dažām no zivīm bija iesarkanas, citām oranžas, vēl citām zilganas spuras.
Kurš cilvēks noliecās pār strautu tajā vietā, kur straume plūda rāmāk, tas līksmi izbrīnījās: ūdens spogulī viņš ieraudzīja savu seju piemīlīgāku, nekā bija ieradis to skatīt parasto spoguļu stiklā,
Strauta piekrastēs starp puķēm saulē zvilnēja daudz akmeņu ar apsūnojušām, stiebros un smilgās ieaugušām mugurām. Pa akmeņiem lēkāja zaļi vardulēni, reizēm uz tiem gozējās piesaulē ķirzakas, citreiz atkal ilgi tupēja kāds gliemezis. Viņš izskatījās reizi par visām reizēm patīkami pārsteigts par to, cik krāšņa ir ziedošā zeme, — to aplūkojot, viņam, kā mēdz sacīt, «acis brīnoties kāpa 110 pieres ārā».
Ligija ieskatījās strauta ūdenī un ieraudzīja, ka ir pavisam viena. Lai par to nenoskumtu, viņa devās uz Aizezeri pēc vasaras puķu sēklām.
Mazajā, zaļās dārzu kupenās grimstošajā Aizezeres pilsētiņā Ligijai atgadījās dēka: kādā ielā viņai pretī pa ietvi lēca pelēks zvirbulēns. Viņš klusēdams uzlūkoja Ligiju melniem pērļu graudiem līdzīgām acīm.
Ligija pacēla putnēnu. Tas bija pavisam mazs un viegls. Abpus knābja vēl bija labi saskatāma dzeltenīga josla un abi knābja kaktiņi uzrauti augšup, itin kā zvirbulēns nepārtraukti smaidītu.
— Tu gan esi mazs jociņš, — sacīja Ligija, — kāpēc tu lēkā pa ietvi? Kā atkļuvi te?
— Šorīt es sacīju saviem brāļiem un māsām ligzdā: «Tūlīt es jums parādīšu, ko māku,» saplivināju spārnus un metos lejup, plašajā pasaulē, — paskaidroja zvirbulēns.
— Vai tad lidot vēl neproti?
— Tā drusku.
— Kur tava ligzda?
— Tā ir… kaut kur, — nenoteikti grozīja knābi zvirbulēns.
— Saprotu, tu esi apmaldījies. Es tevi ņemšu līdz.
— Kāpēc?
— Man tevis žēl.
— Žēl — kas tas ir?
— Tas ir tā, ka gribas, lai tādam, kam nav labi, būtu labi. To taču tu zināsi, kas ir labi?
— To es zinu, — apliecināja zvirbulēns, — labi ir tad, kad ir gaiši, kad silti, kad guzna pilna.
— Jā. Bet turklāt vēl nepieciešams, lai būtu mierīga sirds.
— Sirds — kas tas ir?
— Sirds — tas ir ļoti daudz. Gan uzzināsi. Tagad dosimies mājup.
Ligija zvirbulēnu, saudzīgi turēdama plaukstās, aiznesa uz mājām un nosauca par Spurru.
Tā kā Spurra vēl lāgā nemācēja arī ēst, vajadzēja viņu ilgāku laiku barot, ieliekot katru ēsmas kumosu ar mazu koka irbuli pavērtajā knābī.
Jau pirmajā reizē, kad Ligija Spurru tā ēdināja, no loga puses atskanēja Čivja, Bišudravu vecākā zvirbuļa, spalgā balss:
— Pavej, kādi tur ērmi! Pavej, Čicpste, mana sieva, skatieties, mazie čiepstulēni, mani dūšīgie bērni! Mūsu cienījamā Ligija kļuvusi par zvirbuļu māti. Pavej, pavej, kādu neveikli viņa baro! Un vēl ar irbuli! Hei, mazais lempi, vai pašam knābja nav? Kas tu tāds par zvirbuli, barojams ar irbuli?!
— Kat tu tāt pal dvilbuli… AI ilbuli, ilbuli, ilbuli? — ar nerātnu izsmieklu, kas mazajam dzejnieces Spurram likās pavisam pretīgs, šļupstēja un spiedza valodīgie Čivja bērni.
Ligija piegāja pie loga, saplaukšķināja rokas un aizdzina Čivi, Čiepsti un čiepstulēnus. Kad viņa atgriezās pie sava mazā atradeņa, Spurra nečiepstēja:
— Kāpēc viņi par mani smējās? Tas nebija labi.
— Tā? Kāpēc tad nebija labi?