— Ja lik vienkārši, tad ari man lūlīl bus raksturs, — jautri iesaucās Dida un šāvās uz Teņa pagalma pusi, nebēdīgi saukdama: — Zil- zilil! Te laižas zil-zīlīle!
— Nesauc sevi par zilzīlīti, — pamācīja meitu Pegija, — ■ tu neesi zilzīlite. Tu esi lielā speķa zīle. Pielūko, ka šo lielīšanos neizdzird tēvs!
— Varu lielīties, cik uziet, esmu atradusi savu raksturu, — gavilēja Dida un nolaidās pie Teņa slazdiem. Ap tiem bija izkaisītas sau- lenes, bet visvairāk sauleņu bija slazdos pašos. Dida pa galvu pa kaklu metās pirmajā slazdā iekšā. Noklaudzēja atspere, pasitās lejup un sāņš kaut kādi sprunguliņi, slazds aizcirtās, iebelzdams Didai pa asti.
— Tagad es, kā liekas, esmu slazdā, - pali sev teica Dida. — Blēņas! Man gribas mieloties ar saulenēm. Tagad, kad man ir raksturs, visos apstākļos palikšu pie sava un, ja gribu mieloties, pamielošos arī.
Tenis iznāca pagalmā, apskatīja slazdā ielēkušo Didu un iesmējās.
— Tevi nav ko aplūkot tuvāk, tevi pazīstu sen, tu esi speķa zīle Dida. Ko tu tur dari, palaidniece?
— - Liec mierā, es mielojos, — nikni spiedza Dida, izplēta spārnus, izgrūda šņācienu un grasījās knābt, kad Tenis tuvināja roku slazdam, lai jauno zīli atbrīvotu.
— Re ku še! Vai tu nebaidies no manis?
- Nemaz ne, - - atcirta Dida.
— ■ Tūliņ satveršu tevi sauja.
— Pamēģini, — atcirta Dida un ieknāba Tenim pirkstos, kad bij.i satverta.
Tenis nosmējās un zili palaida vaļa.
— - Uz redzēšanos, te-re-re, — uzsauca Dida un ielaidās gobā.
.Septiņas reizes tajā pašā diena Dida ielēca Teņa slazdos, ik reizes
draudēdama, šņākdama un knābdama, kad tēvocis Tenis to atbrīvodams saņēma rokā.
— - Putniņ, tev nu gan ir raksluriņš, — nogrozīja galvu Tenis, atbrīvodams Didu septīto reizi.
— Vai ne? — iegavilējās Dida, uzlaidās gobā un noslaucīja knābi. — Šodien esmu pamielojusies. Rit. nākšu atkal.
Prom skriedama, Dida doma ja: «Tagad man ir raksturs. Kur es ar savu raksturu skriešu? Skriešu padižoties pie godīgā eriekiņa Sarkanasi.es!»
Sarkanaste tupēja žoga staba galā un šūpoja asti.
— Sveiks, erickiņ. Man ir raksturs!
— Ej nu? Kur ņēmi?
— - Atradu slazdos.
— Ko tu tur meklēji?
— - Gribēju mieloties ar saulenēm.
— Kā liki ārā?
— Tēvocis Tenis izlaida.
— Ak tas! Tas nu gan izlaiž. Citi tā nedarītu.
— Es ne no viena nebaidos. No cilvēka nebaidos. Es viņam knābju.
— Nu, Tenis to tikai pacieta. Cits nepaciestu. Bet kas tevi mācīja tik muļķīgā veidā raksturu meklēt?
— Auns, kaimiņu auns.
— Ak Dida, Dida! Kurš apzinīgs putns mācās no stulba, cietpauraina, stūrgalvīga auna!
— Es, - atcirta Dida un skrēja prom.
Laizdamās viņa pārdomāja: «Erickiņš neko nesaprot. Kāpēc tad Tenis sacīja: «Putniņ, tev nu gan ir raksturiņš?» Man raksturs ir,
ir, ir!»
Dida par to bija cieši pārliecināta. Apmēram tāpat par sevi domā visas zīles visā pasaulē.
Bet tagad es prasu jums, kas neesat speķa zīles: vai tas tiešām ir raksturs?
KUR TU biji, ĀzĪti manu
spurra tupēja uz Bakalaura raga un kaut ko mīlīgi vivināja savam lielajam draugam ausī, kad no dīķa puses atskanēja izmisīgs brēciens, pēc tam daudzbalsīgas putnu vaimanas.
— Skriesim turp! — varonīgi ieblējās Bakalaurs. - Tūlīt! Es nebaidos ne no raga, ne naga! Es esmu Bakalaurs! Tā viņš ir, tur nav nekādu šaubu.
Pa ceļam āzis vēl Spurram uzblēja:
- Diez kas tur varētu būt nolicis? Vai tik nav uzklīduši lūši? Tadas lielas gāršas malā var visādi iziel. . . Mežsargs un Tenis visus ieklideņus izšaut nespēj …
Nē, lūšu nebija. Tikai apkārt laidelējās un brēca lielā, zaļā dzilna. Vitolzara dobumā pār dīķi viņai bija ierīkots perēklis, un, no tā izvēlies, ūdenī patlaban pērās pa sīkajiem vilnīšiem pavisam kusls dzil- iiēns. Krastā lēkāja un līdzjūtīgi klaigāja liels bars dažādu pulnu.
— Va vējš, — nobijās Spurra, — vai peldēt pratēju nav?! Lielu kustoņu nav? Nu tad — sekot man! Netūļāties!
Viņš ielēca ūdenī pie krasta tā, ka zili sarkanas šļakatas vien pašķīda, vienlaikus rīkodams:
— Kam garākas kājas nekā man — stāties ūdenī aiz manis! Nāc tu, meža balodi! Tā! Kam vēl garākas kājas nekā balodim, lai stājas aiz baloža! Tu, slrazd! Aiz strazda tu, irbe! Aiz irbes tu, grieze!
Pāris mirkļos no krasta līdz slīkstošajam dzilnēnam bija izveidots dzīvs putnu muguru tilts, pa kuru vecā dzilna tūlīl aiztenterēja līdz savam bērnam, pagrāba to aiz dīgstošā cekula un izrāva mala.
— Bis! Bravo! Bis! — gaišā priekā ieblējās Bakalaurs, bet piepeši izbolīja acis un alkal, kā jau dažu labu reizi, kopš uz dārzu bija atnesti gudrības vārdi, stāvēja kā akmens āzis, nevis kā dzīvs.
Spurra toties čiepstēja pilnā kaklā:
— Kaut ar grimsti vai slīksti, vēl nebēdā, draugs, Dzīva ķēde 110 sirdīm ap tevi drīz augs, Dzīvs tilts tiks no knābjiem un mugurām sliets, Tu izkulsies krastā, kur pamats ciets!
Izlēcis no ūdens, viņš lūdza Bakalauru, lai paceļ to uz raga, slapjš lidot nevarot neparko.
— Tā, — viņš omulīgi vivināja, — izžāvēšos, izpurināšu asti, būšu atkal lepns zvirbulis! Bakalaur, kāpēc tu nekusties? Tu gan no prieka izskaties kā nosists! Tas laikam bija veikli izdarīts? . . .
Zvirbulis pēkšņi pasita knābi augšup un uzsauca dzilnai:
— Bet kāpēc Lu viņu pali Lūliņ neizrāvi no ūdens? Tev tik stiprs knābis. Dzilna, bet uzvedas kā akla vista.
— Vai, — atbildēja dzilna, — es taču biju no bailēm pavisam galvu zaudējusi!
— Bakalaur, — iečiepstēja āzim pašā ausi Spurra, — ko lu vēl gaidi? Vai neiesi vis prom? Kas tev par stāvamo ligu piemetusies?!