Āzis nobēdājies pavērsa uz Spurras pusi lielās acis ar gareniem redzokļiem.
— Tu dziedāji par dzīvo tillu, mans jaunais draugs Spurra, bet paklausies, ko lava vaļsirdīgā draudzene dzied. Ja viņa ar lo nedomā mani, tad es neesmu āzis.
Jautrā zvirbuliene llle gobas galā patiesi dziedāja veco, ķircinošo dziesmiņu: «Kur tad tu nu biji, āzīli manu.»
— To viņa prasa man, — nošļucis apgalvoja Bakalaurs, — un tā viņš bij … Kur es biju, kad mans jaunais draugs Spurra vaicāja, vai te nav lielu kustoņu? Kāpēc tas nebija āzis, kas izcēla no ūdens resno dzilnēnu? Kāpēc tie bija mazi putni, kas cēla glābšanas tiltu, kad krastā stāvēja prāvs, varonīgs āzis? Vai tad ar manu lielo dušu vēl par maz?
— • Hm, — novilka Spurra — viņam ļoti negribējās draugu apbēdināt.
-• Tāpēc es te slāvu un saceru pantiņu pats par sevi, — čukstēja āzis, - man ir atgremolāja gausā domāšana, bet nu tas pantiņš ir gatavs, un tas nedara man vecumdienās godu. Paklausies.
Vēl aizvien turpat stāvēdams, baltais āzis ar nopūtu noskaitīja:
— Nav dūšīgākas āža sirds Zem cita balta lopa spalvas, Bet ragu pāris aug dažs labs
Uz daudzkārt prātīgākās galvas.
KĀPĒC VĀRNA AIZLAIDĀS NO SPURRAS
spurra gan reizem aizsapņojas līdz ar Ligiju, bet visumā bija un palika jautrs putns un pat kārumnieks. Kur dzejnieces zvirbulis pavada brīvos brīžus, vislabak zināja viņa draudzene Ille, aizlaizdamās vai atlaizdamās kopā ai" Spurtu no kaņepju lauka.
Pats raizēs nenokārdams knābi, zvirbulis prata arī citiem putniem pasacīt īstos mierinājumā vārdus bēdās. Kā zināms, īstie mierinājuma un uzmundrinājuma vārdi ir tie, kas nāk no sirds, un tāpēc ari iet pie sirds.
Reiz pie Spurras atskrēja pelēkā vārna. Tā bija noplukuši vārna ar nokārtu knābi un saboztiem spalvu kumšķiem uz muguras.
- Sveiks, Spurreii, — uzrunāja viņa dzejnieces zvirbuli dusmīgā balsī.
— Sveika, vārna! Kāpēc tev tik dusmīga balss?
— - Jā, man ir dusmīga balss, un es esmu dusmīga. Esmu visdusmīgākā un bēdīgākā vārna Ezermalā. Diezin vai tu otru tik sarūgtinātu vārnu atradīsi citas malās ari.
— Va vējš! Un ko tu no manis gribi, tik dusmīga būdama?
— Tev esot tādi stipri uzmundrinājuma vārdi. Zelta spalvu jau esi ari piespraudies, bet kas tev nu var būt par gudrību re, knābis notriepts ar kaņepju treknumu un aušības pilns . ..
— Mans mazumiņš dara, ko jau nu prot.
— Nu, tad uzklausi manu nedienu stāstu. Ja pēc tam nepateiksi man savus stipros mierinājuma vārdus, es lev papluinīšu zvirbuļa svārkus. Vai tu māki visiem savus vārdus teikt?
- Visiem gan ne, — atbildēja Spurra, — tikai tādiem, kas manus vārdus var noklausīties bez nosarkšanas. Klāj va]ā savu nedienu stāstu!
Vārna sāka stāstīt. Jāsaka, tas tiešām bija bēdīgs stāsts. Vienu vārnas bērnu bija aizrāvis pa gaisu gaisiem vistu vanags, otru aiz- vilkusi cauna, trešo kopā ar vārnas vīru nošāvis mežsargs. Vārna sadējusi pilnu otru perēkli, bet tieši lajā priedē iespēris zibens, perēklis sadedzis, un pati varna bēgdama izmežģījusi lielajā vējā asti. Tagad viņa gaisā jūtoties tikpat nelāgi kā laiva bez stūres ūdenī.
To izstāstījusi, vārna izrausa no acs kakta apaļu asaru un nosacīja:
—• Vairāk nav. Tā ir mana pēdējā. Visas citas izraudātas.
- - Neiet gan tev ne šā, ne tā, — piekrita Spurra, tad cieši paska- tījās vārnā un izsaucās:
-— Bet īsli gudra jau nu ar lu neesi! Saki, kāpēc nestundā neej pie tiem, kam esi pati ar derīgu vārdu vai darbu palīdzējusi nebaltā dienā? Tie taču tagad nepaliks tev labsirdību parādā!
- Es par to padomāšu, — steidzīgi iesaucās vārna un aizlaidās, nesagaidījusi, kā Spurra sāks viņu mierināt.
Viņai nemaz negribējās, ka dzejnieces zvirbulis to ilgāk uzlūko. Viņš, kas zina, varēja pamanīt, ka dažkārt pat rūdīta vārna var nosarkt līdz pat pelēkā knābja galam.
Vārna aizbēga, lai zvirbulis nenoprastu, ka viņai nav neviena — 'tik tiešām neviena Zaļajās Pazarēs, kam tā pati būlu nestundā pastiepusi pretī palīdzīgu spārnu vai pasviedusi no cietā knābja sir- .snīgu vārdu.
JUKUNDUS UN MAURAVA
cik viens bija mazs, tik otra liela, cik viņš ļauns, tik viņa labsirdīga.
Maurava bija veca Bišudravu iemītniece, tēvoča Teņa lēnprātīgā un saticīgā govs, Jukundus — zemesvēzis.
Gribu pastāstīt par to, kā tie divi satikās.
Pieticīgāka, krietnāka un mīlīgāka govs par Mauravu laikam nekad un nevienam nav piederējusi. Viņai bija tik saticīga daba, ka augstprātīgais Buldurs Tītarihs sauca govi par vientiesīti. Buldurs apgalvoja, ka lēnprātīgajai brūnaļai neesot ne pašlepnuma, ne sajēgas, tā ielaižoties valodās ar «kuru katru» un ar dārza grāvraci Kurmi sarunājoties tikpat goddevīgi un laipni kā ar tītariem.
Un ko gan citu var sagaidīt no lopa, kas ar teicamu ēstgribu grauž salmus un nav apveltīts ne ar spārniem, ne ar seksti? — nobeidza Tītarihs Mauravas paļašanu.
Vista Tērga govij sacīja:
— Vai dieniņ, Maurava, mīlīt, kas tam tītaram Buldurjānim par nelāgu niķi! Citus vien aprunā, citu tikumus vien sijā kā caur sietu.
— Nu lai jel runā, tāpēc taču viņam dota mēle un balss, — nesatricināmā mierā nosacīja Maurava.
— Vi, mīlīt, tā nesaki vis! Kas tad notiks, ja visām mēlēm vaļu ļaus? Tad jau pastardiena klat! Un ko viņš par tevi bulduro? Tu esot gatavā muļķe!
Maurava pacēla galvu un domīgi nošņācās.
— Kad tā padomā, sava taisnība Bulduram ir, - viņa sacīja, — nekāda izcilā gudriniece neesmu ari. Dārzā daudz par mani saprātīgāku kustoņu.
— Nu gan tu runā aplam, — noskaitās Tērga, — neizpļāpā vismaz tu pati, ka sevi par muļķi apzinies.