— Man sāpēja. Te, — Spurra rādija ar knābi viz krūtīm. — Kad sāp, nav labi. Kāpēc te sāpēja? Kas man te ir?
— Sirds.
— Sirds — kas tas ir?
— Paaudzies vēl drusku, tad uzzināsi!
Vēlāk Ligija atsēdināja Spurru sev uz pleca un izgāja dārzā. Spurra cieši turējās, ieķēries baltajā tērpā asiem nagiem.
— Kur mēs iesim?
— Apgaitā pa dārzu. Jāredz, kas tur notiek.
Dārzu bija piemeklējušas dažas kļūmes. Vispirms Ligijai lēca pretī liels sienāzis ar izmežģītu kāju. Zaļā spēlmaņa čīgām bija pārtrūkusi arī kāda stīga.
Spurra vērīgi raudzījās, kā Ligija savainoto kāju pārsien, uzvelk čīgām savu matu par stigu un kā pēc tam garkājainais spēlmanis jautri aizlec tālāk.
Pie dīķa Ligijai pielaidās klāt ārkārtīgi uzbudināts melnais strazds.
— Mana svilpe, — viņš brēca, — mana labskanīgā svilpe, svilpe, ko saņēmu kā dāvanu no pirmā sava mūža pavasara! Ai!
— Kas tad ir ar lavu svilpi? — vaicāja Ligija.
— Tā iekrita dīķī, diķi! Izslīdēja no knābja un nogrima ūdenī. Tur tā guļ, var pat redzēt, bet sasniegt nevaru: knābis par īsu.
Ligija smaidīdama izvilka no ūdens strazda svilpi, nosusināja un atdeva pateicīgajam svilpotājam.
Spurra vērīgi noskatījās.
Vēl pēc kāda gabaliņa resna, bēdīga varde sūdzējās, ka pārgalvīgais austrenis pieliecis pie zemes bruņinieku pieša pumpuroto galotni. Ja bruņinieku piesi neatbalstīšot, las nolūzīšot pavisam.
Ligija atsēja vēja noliekto puķi taisni.
Spurra vērīgi noskatījās.
Pēc tam Ligijai nācās vēl izvilkt no zirnekļu tīkla metiem sapinušos taureni, aplaistīt izslāpušās puķes un pacelt vēja notriektu čiekuru. Tas bija aizšķērsojis taciņu, pa kuru kukaiņi gāja padzerties no rasaspodiņa lapu kausiem.
Spurra prasīja:
— Vai tā tu tikai citiem palīdzi un kārto un tev pašai labu nedara neviens?
— Ai, ne, — smējās Ligija, — man pašai no tā tiek visvairāk.
- Kas tad tev tiek?
— Man pašai ir labi tikai tad, kad ap mani labi visiem. Tā grib mana sirds. Mans tēvs iemācījis mani neieredzēt un izskaust visādas ciešanas un nebūšanas, kur vien tas pamanu.
Spurra vērīgi noklausījās.
Nav zināms, vai viņš saprata visu, ko dzirdēja, bet laikam pašā Ligijas balss skaņā bija kaut kas viņam patīkams. Palīdis zem Ligijas matiem, viņš piespiedās tai pie kakla un vivināja:
— Tu man patīc. Tu man patīc, kad valkā zilas drānas kā vizbulis, baltas kā vīgrieze vai dzeltenas kā gundega. Man patīk tavas drānas puķu krāsās, tavi gaišie mati, za|ās acis un siltās plaukstas. Tu esi pērļu jacintes un debesatslēdziņas, zvirbuļa un sienāža draudzene.
Vēlāk, kad Spurra jau snauda Ligijas rokdarbu vācelītē, zvirbulēns ievēroja, ka Ligija ilgi sēž pie loga. Logam garām slīdēja viena zvaigzne aiz otras, un Ligija kaut ko klusi murmināja rakstīdama.
«Viņa sasveicinās ar zvaigznēm. Nezināju, ka Ligija ir arī zvaigžņu draudzene,» nodomāja zvirbulēns. Tam vajadzēja būt jauki, ja esi pa draugam ar zvaigzni, kas spīd tālu, un arī ar zāles stiebru, kas pavisam mazs un pavisam tuvu.
Nākošajā dienā Ligija ar Spurru staigāja pa pagalmu.
Zvirbulēnu uz Ligijas pleca tūdaļ atkal pamanīja Čivis un jau pa gabalu čiepstēja:
— Hei, mani bērni, Zaļo Pazaru čigāniņi! Pavej, kur nes to klēpja zvirbuli! Viņš jau vēl nemāk aizlaisties prom!
— Es māku gan laisties, — sašuta Spurra, — bet skriet no Ligijas tālu prom es negribu mācēt.
— Nu tad skrien vismaz kokā, esi taču puika, skrien kokā! — sauca Civis.
— Tklien kokā, eti puika, — spiedza IUe, Civja visjaunākā meita.
Spurra cieta klusu.
Tēvoča Teņa pagalmā Spurru nesagaidīja sevišķi viesmīlīgi. Tītars Buldurs Tīlarihs, uzmanīgi viņu aplūkojis, nievājoši nosvep- stēja:
— Tikai zvirbulis! Prasts zvirbulis no pelēkās saimes.
— Passer domesticus, ē-mē. Tā viņš ir. Bet nerunāsim par viņu ar ļaunu. Tas tomēr ir dzejnieces zvirbulis, — atsacīja āzis Bakalaurs, — uzņemsim ar labu!
— Tīri glīts zēniņš, — uzslavēja vista Tērga.
Spurra jau kļuva priecīgs, ka vismaz Tērgai patīk, bet tūliņ dzir- (lēja, ka, tikko Ligija pagrieza muguru, Tērga pusbalsī noklukstēja t ilaram:
— Neglīlēns! Kur tik nejauks un lempīgs zvirbulis radies?
— Ak, paliesi reli glīts un tīkams putna bērns, paradi man viņu luvāk, — klabināja zarā knābi izsalkusi vārna, ieskatīdama Ligiju par muļķi.
— Dod man, tas ir gards, — noņaudējās aiz žoga kaimiņu runcis.
Ligija pienesa Spurru pie gobas zarā pakārtā sprosta ar tēvoča
l'oņa kanārijputniņu.
— Tas ir zvirbulis, viņš man knābs, — spiedza kanārijputniņš, — met viņu prom!
— Tas ir mans draugs Spurra, — atbildēja Ligija.
— Tas ir zvirbulis, met prom, — tiepās kanārijputniņš un nolīda sprosta kaktā, ar riebumu noskurinādams bālgani dzeltenās spalvas.
— Tā esot dzejniece! Tai esot gaume! Noņemties ar zvirbuli! — sašuta Buldurs Tītarihs.
— Noņemties ar nejaucēnu, kad sētā ir skaists tītars ar greznu seksti, — piebalsoja Tērga.
— Pasaki to Ligijai pašai godīgi acīs, — pamācīja vistu govs Maurava, - — aprunāt nav krietni.
Baidīdamās būt pārmērīgi skarba, Maurava neuzdrošinājās sacīt «nekrietni». «Nav krietni» viņai likās saudzīgak teikts.
— Es pasacītu, ko par tevi domāju, bet negribu pazemoties, pļāpādams ar go-ovi, — piepūta seksti Tītarihs un aizdomīgi atskatijas uz brūnaļu -- viņam likās, ka Maurava to uzlūkojusi ar aizvainojošu aci.
Ligija ar Spurru devās atpakaļ uz māju, apprasīdamās, kā viņam patikuši mājputni un kustoņi.
— Tītars visu laiku grib uzpūslies lielāks, nekā viņš ir. Kāpēc tā?
— Visi, Spurra, grib izskatīties lieli un stalti!
— Bet vistai Tērgai ir divas mēles knābī. Vienu viņa lieto, kad skatās acīs, bet otru, kad pagriež tai muguru. Tad viņa saka tādus vārdus, kas man sāp - te, kur esot sirds . ..