Ūdens virsma sāka mutuļot, uz tās parādījās un pārsprāga prāvi, apaļi burbuļi. Cirpe ieraudzīja, ka no dziļuma uznirst apaļvēderainas karūsas ar platām mugurām un milzīgam acīm.
Visresnākajai no tām starp sudraba krāsas zvīņām uz gausas elpas cilātajiem sāniem bija saskatāmas ari dažas zelta krāsas, zaļganas un iesarkanas zvīņas. Pabāzusi strupo degunu no ūdens ārā, tā vārstīja muti, kustināja žaunas un tā kā ar pārmetumu, kā ar nicību un nosodījumu novēroja sienāzieni.
— Neslicinies nu, trakā, — izguldza karūsa, — neslīcinies, sien- āzicne Cirpe. Neviens sienāzis nav to vērts, vismazāk tāds, kas notic svešiem lokanmēļiem to, ko tev pašai nav pat pajautājis!
— Atradis kam ticēt — Jukundum un zilajai mušai, — piebilda otra karūsa.
— Bet kā tad lai noslīcinos, ja dzīve man vairs nedara prieku, nopūlās Cirpe.
— Aizmirsti Junci, — izguldza veca karūsa.
— To es nevaru, — atteica Cirpe, — to es nemāku. Esmu mīloša un uzticīga sienaziene, un vējš man svilpo gan apkārt, bet caur manu galvu un sirdi neskrien. Tās nav cauras ne viena, ne otra.
— Atrod sev krietnāku sienāzi, — pamācīja karūsa.
— Nē, — atbildēja Cirpe un nokāra caurspīdīgos spārnus, — man nevajag krietnāka. Man vajaga mana Junča, t.ā, ko es mīlu.
— Pat gudrāku tu vari atrast, ja labi laimējas!
- Pateicos, — pieklājīgi čuksLēja Cirpe, — bet man nevajag. Junci, kas man mīļš, es nemainu ne pret visu sienāžu sienāzi!
— Bet viņš taču tev nodarījis pāri! Viņš sakūlies ar to sušķa Jukundu un uzklausījis zeniesvēža, zilas mušas un vēja valodu!
— Tikpat mīlu, — bezcerīgi nomurmināja Cirpe.
— Nu tad nekā, tiepša, — apskaitās zivis, — tavas ausis kurlas prātīgam padomam. Ši mīlot. Tavu spītīgu kukaini!
Zivis pavērsa prel Cirpi ļoti plaLas un ļoti vienaldzīgas muguras. Pēe tam panira zem ūdens. Cirpe jau gribēja zivīm sekot, bet no lokanas papardes viņu pasauca jāņtārpiņš:
— Panāc šurp, Cirpe, noslīcinies, tu to nožēlosi. Un neklausies zivis. Viņas pārāk ilgi pluncojušās pa aukstu ūdeni un nesaprot mūs, kam patīk vasaras siltums. Cirpil, vai mans lukturis labi spīd?
— Spīd gan.
— Nu re, — priecīgi nopikslējās jāņtārpiņš un mīlīgi uzlūkoja Cirpi. Vai tu zini, ko es daru, kad mans draugs aizklīdis pasaulē? lis iededzinu lukturīti, lai viņš redz ceļu uz māju. Dari vien tāpat. Tu to nenožēlosi.
Cirpe nopūtās un pateica, ka viņai jau tāda lukturīša neesot.
— ī, — viltīgi novilka jāņtārpiņš, — vai tad neesi dzirdējusi mūsu dārzā runājam, ka mīloša sirds tikpat uzticama ceļa rādītāja kā rīta zvaigzne!
— Ko nu tu runā par milzīgo rīta zvaigzni, — nopūtās Cirpe, — esmu sienāziene, mana sirds nav lielāka par ziedputekli.
— Blēņas, - nerimās mīlīgais un līksmais jāņtārpiņš, — mūsu dārzā saka ari tā, ka ar sirdīm tāda jokaina būšana -— vismazākā no tām spējot mīlēt ar tikpat lielu spēku kā vislielākā. Mīli vien, zaļā Cirpe, mīli stipri un gaidi stipri. Tad Juncis noteikti atradis ceļu uz mājām.
PAR KO AI-AI JA APRAUDĀJĀS
Zaļajam čīgu spēlmanim sienāzim Jun- cim bija apnicis Jukundus un viņa draugi katrs atsevišķi un visi kopā. Juncis bija pieķēris zemesvēzi tik lielos melos, ka nevarēja vairs ticēt ari tam, kas viņam sastāstīts par Cirpi. Tad Juncis atsēdās zem smilgas un sāka pārdomāt: «Kur nu esmu atkļuvis? Līdz Nezkurienei. Un kā es te dzīvoju? Zemesvēzis un viņa plukatas dara tādus vien darbus, kas baidās no dienas gaismas un tāpēc slēpjami pazemē. Man turpretī patīk lēkt pa zemes virspusi un čīgāt spožā saulē. Zagt un melot arī nav manā dabā. Bet galvenais — kas melo vienreiz, tas var samelot arī tūkstošreiz. Būs vien samelots man arī par Cirpi un zilo mušu. Greizsirdība jau aizmiglo acis un saprašanu, būšu vien apvests ap stūri. Cirpe, mīļā Cirpe, aizmirst tevi tikpat nevaru, bez tevis vasara nav vasara, puķu medus nav puķu medus, tā es no garlaicības un skumjam pēc tevis vēl izmežģīšu kaklu, jo acis uz pagātni atpakaļ vien skalās. Būs jālec uz mājām, bet kā atradīšu ceļu, un vai tu maz mani vairs mdi un gaidi, Cirpe?»
Tikko to izdomājis, Juncis ieraudzīja, ka pie viņa nolaižas plalace spāre un nes žoklīšos kaut ko smalku un spožu. Spāre nolaidās smilgā, un Juncis redzēja, ka spāres atnestais spožums ir pavisam smalka, sārta stara gals.
Piestiprinājusi staru pie smilgas, spāre iesaucās:
— Beidzot es tevi atradu gan! Vai, kā noskrējos! Junci, Cirpe mīl un gaida tevi mājās. Viņa mīl un gaida tik stipri, ka no viņas sirdsdedzes aizdedzies ar nedziestošu liesmu skauduļu puduris, kurā Cirpe dzīvo. Visskaistākā dārza kukaiņi nolēma Cirpei palīdzēt: katrs paņēma līdz pa staram no skauduļu ziedu uguns un aizskrēja pasaulē tevi meklēt. Cits aizskrēja uz rītiem, cits uz ziemeļiem, bet es laidos šurp uz dienvidvakaru pusi un, kā redzi, atradu tevi. Tagad tikai atsien ugunīgā stara galu no smilgas un seko tam, tad laimīgi nonāksi atkal pie Cirpes un mājās.
Daudzkārt pateicies spārei, Juncis paklausīja viņas padomam un atgriezās pie Cirpes. Tur visi pārpratumi noskaidrojās un abi čīgu čīgātāji bija tik laimīgi, ka tamēr dziedāja un spēlēja, kamēr viņu jautrība pielipa visam dārzam.
Veltīgi izmeklējies pa savu pazemes alu Lumsā mājup aizskrējušo Junci, Jukundus ļoti noskaitās. Stāsta, ka viņš no lielam dusmām kodis un rijis iekšā pat smiltis un mālu. Pēc tam kādu laiku par zemesvēzi neko nedzirdēja.
Bušuduram un Rozmarijai pa to laiku bija apnicis dzīvot dārzā, kur nedrīkst ne skrāpēt, ne plēst. Viņi izlīda no dārza ārā gāršas malā, jo sprieda tā — zini nu, varbūt gāršas putni vēl nav tik skoloti kā dārza putni un nebaidīsies 110 zvārguļiem rotāto kakla saišu šķindoņas.