Kaķi atsēdās pie apsūnojušu akmeņu kaudzes zem kadiķu krūma un sāka no šī slēpņa novērot, vai tuvumā nenometisies kāds putns. Bel, tikko uz akmeņu kaudzes nolaidās akmeņu čakstīte un, Rozmarijai sakustoties, iešķindejās zvārguļi, čakste iebrēcās:
— Fjuit-čak-čak, kas tas par orķestri kadiķu slēpnī? Tas būs blēžu orķestris, godīgi spēlmaņi nespēlēs pa tumsu!
Tā nospriedusi un vairākkārt pati savus vārdus apstiprinājusi spēcīgiem astes piesitieniem, čakstīte aizskrēja prom.
Rozmarija pa to laiku bija jau paguvusi iepļaukāt brāli — viņa apgalvoja, ka Bušudurs to pagrūdis un tāpēc zvārguļi iešķindējušies nelaikā.
Uzreiz kaķu tuvumā ieskanējās smiekli, un kaķi ieraudzīja, ka zem kadiķa nav divatā, — turpat pie sūnām nomaskētas spraugas
stāvēja kleinkājains vīrelis brūnā samta vestē ar cilindru galvā un smējās, smējās locīdamies.
Kaķi aplūkoja kleinkāji un pamanīja, ka tas noteikti pieder nelāgo plēsoņu saimei tāpat kā viņi: smieties viņš gan smējās, bet acis visu laiku palika aukstas un ļaunas.
— Hi-lii, — čerkstēja kleinkājis, — dzi-dzirr, jūs muļķa kaķi, kāpēc staigājat apkārt ar kakla saitēm kā suņi?
— Tās nav kakla saites, — maigi, bet ar draudīgu pieskaņu noņaudēja Rozmarija, — tās ir kakla rotas, svešiniek ar samta vesti. Tās mums piešķirtas par nopelniem Visskaistākā dārza putnkopības labā!
— Hi-hi-hi! Goddievvārds, tu esi asprātīga un bezkaunīga, tu kaķene, — smējās ķeburkājis un pacēla cilindru, - iepazīsimies: Ju- kundus, zemesvēzis. Bet es gan jūsu vielā nevazātos apkārt ar suņa rolām.
— Bet kā tad lai tas dabūjam nost? atklāti prasīja Bušudurs.
Jukundus izvilka no makstīm savas asās dzirkles:
— Re, kur manta, — viņš čerkstēja, - - re, kā zib! Es, Jukundus, varētu jūs atbrīvot viens un divi. Bet es vēl padomāšu, kas man no tā par labumu.
— Jukundu, - lūdzās Bušudurs, — izdari to! Tu nebūsi redzējis pateicīgākus kaķus par mums!
— Solīts maka nekrīt, — ņirgājās Jukundus, — bet es padomāšu.
Viņš padomāja un tad prasīja:
— Vai esat ar mieru sacīt goddievvārds, ka man akli paklausīsiet, ja izpalīdzēšu kā kaimiņš kaimiņiem?
Kaķi bija ar mieru.
— Labi, - - sacīja Jukundus, — jau viens otrs ķezā iekūlies blēdis nācis pie manis pēc padoma un to nav nožēlojis. Neticiet nevalodām, ka esmu zaglis, melis, malu mednieks un vēl nezin kas — esmu nakts mošķu saimes «Nags un Zobs» goda biedrs! Jums jānosolās ar goddievvārdu, ka jūs ari šajā saimē iestāsieties un jau šovakar samaksā-
siet tai pirmās nodevas. Bez tam jūs nedrīkstat ai/skart nevienu nakts mošķi — ari žurku Skribli-Skrabli ne, tā ir mana labā roka, viņa slepus aizgrauž Visskaistākā dārza žoga stabus.
Kaķi apsolīja visu, ko no tiem prasīja. Tad Jukundus piegāja viņiem klāt un ar dažiem dzirklišu griezieniem pārgrieza zvārguļainās kakla saites. Atbrīvotie kaķi no prieka ilgi dejoja zem kadiķa jandāliņu un pēc tam devās cielavu medībās.
Vēlu nakti viņi atkal satikās ar Jukundu pie akmeņiem un atnesa trīs nokostus Tērgas cāļus, pirmo Jukundus pieprasīto nodevu. Pec tam pie Jukundus dzirkļu mūzikas visa nakts mednieku sabiedrība trina zobus un lēca lik nejauku danci, ka pāri skrejošs padebess noskaitās un uzgāza tiem no savas zilas krūzes pamatīgu auksta ūdens šalti.
Saslapinājuši kažokus, kaķi aizaulekšoja uz māju un paslē- pas zem tēvoča Teņa bišu stropa. Rīts vairs nebija lālu, dusmīgais padebess turpināja šļakstināties ar ūdeni, un kaķus sāka mocīt bailes no dienas gaismas tuvošanās.
CiTurit Ligija ar piena bļodiņu rokas veltīgi izsaukājās kaķus un kļuva aizdomīga. Tītars Tītarihs pastāstīja, ka naktī, stāvēdams sardzē savā postenī, pamanījis, ka Bušudurs un Rozmarija vairākkārt aiziet pār žogu uz gāršu un atkal atgriežas mājas apbrīnojami klusu, nevienam zvārgulim neiešķindoties. Pēc tam atskanēja Tērgas sirdi plosošās vaimanas — trīs cāļi bija pazuduši no laktas pat neiečiepstējušies un bez vēsts.
Ligija sūtīja Bakalauru uzmeklēt kaķus.
Drīz tie arī tika atrasti — bites āzim pastāstīja, ka zem stropa vien guļot. Bakalaurs apstājās pie stropa, saviebās bargs un murkšķēja paklusām bārdā:
— Sakāmvārds pauž: «Zāģē nost to zaru, uz kura esi apsēdies.» Nāciet laukā ar labu, kaķi, nepavediniet mani uz ļaunu, būšu spiests jums spert zemes virsū!
Divi viskaunīgākie kaķi pasaulē vilkās pa salijušo zāli pie Ligijas.
— Kur kakla saites? Kur Tērgas cāļi? Kāpēc jūs zagšus aplaizāties? — bargi vaicāja Ligija.
Vārds pa vārdam — beidzot viņa uzzināja taisnību un kļuva bēdīga un skumja. Dārzā tika izsludināta trauksme un saaicināti kopa visi iemītnieki.
— Tagad man pietiek reizi par visām reizēm, — paziņoja Ligija, — mēs ar tēvoci Teni ierosinām padzīt no dārza visus, kas līdz šim ar labu nav gudrības vārdiem paklausījuši. Ko tu par to saki, Mau- rava?
Brūnā govs ilgi stomījās, nezinādama, vai lēnprātība un sašutums būtu apvienojami, bet, kad dzirdēja pieminam Jukundu, iemaurojās:
— Ja tur tas ķeburkājis pielicis ķetnu, tad ari manai pacietībai gals!
Kas pilnu cepuri māk piemelot, Kas glaimo, zog un zobam vaļu dod Un nava izmācāms, kaut ragā liec, Nav ilgāk jātaupa, bet jāaizlriec!
Kad tā bija izteikusies laipnā Maurava, tad citus iztaujāt būtu bijis lieki — visas acis skatījās uz kaķiem no nicināšanas un dusmām spožas.
— Bakalaur, — tēvocis Tenis sacīja, — bet kā būs ar citiem dārzā? Vai uzpūtīgais tītars ir labojies?
— labojies!
— Bet Tērga?
— Labojusies!
— Un aušīgā Ika?
— Ko nu par to! Beidza manu skolu ar dzeltenā kāļa medaļu un prot Redzīgās Acs un Dzirdīgās Auss burvību, būs īsta kazu dzejniecite!