— Bet slinkā Tīle?
Šoreiz Bakalaurs nepaguva paplest muti. Atskanēja cita balss:
— Tīle pati laista, pati ravē, pati sver un pārdod dārzeņus! Tā, mīļie ļautiņi!
To sauca pati Tīle, stāvēdama savas dārzeņu tirgotavas durvis, iespiedusi abas priekšajas sānos un gaidīt gaidīdama uzslavu.
— Ai Tile-Olīlij, — nosvepslēja Tītarihs, — vai tu piemirsi:
Ja esi augstu celies tikumos,
Ciet klusu — ļauj, lai citi piemin tos!
— Es, ruk, neaizmiršu nenieka, — paskaidroja Tīle, — es tikai baidījos, ka citi manus likumus neaizmirst!
— Labi, — nosmējās Ligija, — bet patmīlis Imulis?
— Imuli ne pazīt nevar, labs zvirbulis, — uzslavēja tēvocis Tenis.
Izrādījās, ka tikai Bušudurs ar masu būs spiesti meklēt sev citu pajumti. Viņus nopūzdamies izvadīja pa vārtiem lauka Bakalaurs:
— Zēl ir, bet ko tu darīsi, ē-mē —
Jo gudrs sakāmvārds mums pauž, Ka «pārpilns vadzis jānolauž».
Pienāca nakts.
No garāmskrejošās zvirbuļu pūces uzzinājis, ka no Visskaistākā dārza padzīti pēdējie plēsoņas un tāpēc Naga un Zoba saimei un līdz ar to ciešanām turpmāk ieeja dārzā būs slegta, Jukundus kļuva vel niknāks, neka jau bija. Saulrieta stundā piemānījies pie dārza sētas, viņš ilgi klausījās, ka Juncis un Cirpe spēlē savas saskanīgi sabalsotas čigas un dzied:
— Nu padzītas ir bēdas un izraidīts ir posts,
Nu nagus nost un zobus no mūsu dārza nost!
Par laimi mūsu čīgās lai daino saskanīgas,
Vairs nevar dārza saimi šķelt, apvārdot un kost!
Ši pārmērīgi līksma klaigāšana Jukundu tā satracināja, ka dusmas krūtis sāka vārīties mutuļu mutuļiem. Bet, kur vārīšanās, tur tvaiks, un no šī tvaika lielais musinātājs pārsprāga pušu — citādu galu jau ari nemaz nevarēja gaidīt tādam, kas sevi lik ilgi kurina uz dusmām, kamēr tās uzvārās.
Jukundus bēdīgo galu redzēdama, sirmā žurka Skrible-Skrable aizbēga no briesmu vietas tenteru tenteriem tik lielā ātrumā, ka pa galvu pa kaklu ieskrēja linu mārkā un nelika vairs no tā ārā, ņēma un noslīka.
Pārējie plēsoņas, plukatas un mošķi pajuka uz visām pusēm un neiedrošinājās ne tuvoties Visskaistākajam dārzam nevienam nebija pa zobam zemesvēža un žurkas gals.
Cietušajiem negantniekiem atradās viens vienīgs līdzjutējs — lā bija visiem labā gāršas ūbele Ai-Aija. Viņa jau no laika gala skraidelēja apkārt, mekledama iemeslu raudām. Tagad, novērojusi no Visskaistākā dārza vārtu staba gala kaķu izraidīšanu un pārējo mošķu nelaimes, Ai-Aija iedūdojās:
— Ai, ai, nabaga kaķīši, zemesvēzītis un žurciņa! Es žēlošu viņus, ja neviens cits nežēlo šos nelaimniekus!
Savā postenī stāvēdams, Buldurs Tītarihs uzsauca:
— Taisies ka tiec prom, neliešu žēlotāja, pasaulslavenā muļķe un visu muļķu radiniece.
Bet ūbele nemaz nevarēja aizskriet prom, viņa no liela žēluma bija apraudājusies un saraudājusi acis tik aklas, ka neko vairs lāga neredzēja.
NOŽĒLOJAMS ATGADĪJUMS
dārzā bija nolikusi liela nelaime: kad puķu pulkstenis rādija trešo rīta stundu, vēl snaudošā mājkustoņu pagalma klusumā iespārnoja bēdu rozis un rīstīdamies ķērca: «Palīgā, labie ļaudis! Es esmu sprukās! Man ir ķeza!»
Rozis nometas uz mājas lieveņa, ko nevienam gāršas putnam nepienāktos darit, un rīstījās.
Uzmodās Terga, uzmodās tītars un visi pārējie. Saskrēja prašņādami ap bēdu rozi un gribēja zinai, kas šim ta par ķezu, bet rozis novarēja paķērkt, tikai šķaudīja un rīslijas joprojām.
Viņam par laimi, sienāziene Cirpe ar savu mājas pārnākušo draugu .Junci zināja pastāstīt vismaz tik daudz, ka vakar redzējuši bēdu rozi garšas malā tik ilgi bēdājamies kopā ar asaras lejošo ūbeli Ai-Aiju, kamēr rozis sācis šitā pat rīstīties.
— Viņi sēdēja abi blakus un pārmērīgi cieta par Rozrnarijas un Bušudura likteni, — stastīja Cirpe.
— Ja, viņi cieta un tik cieta, kamēr rozim kaut kas rīklē samaitājās, — stāstīja Cirpes draugs sienāzis Juncis.
Labs padoms nu bija dārgs. Domāja Tērga, domāja Tīle - nekā.
— Ei, — iesvepstējās beidzot Buldurs Titarihs, — tā pa vienam mēs tikpat neko neizgudrosim. Jāsavelk kopā visas darza saimes gudrība! Tā taču mums mācīts.
Nu sākās lieli darbi. Visi elsdami pūzdami vilka, kasa, stiepa un stūma kopa dārza saimes gudrību, nesa un krāva kaudze.
Pēc tam lika zvirbuļa gudrību pie sienāža gudrības, circeņa gudrību pie zvirbuļa gudrības, āža gudrību pie vabules gudrības. Iznāca diža kaudze, kad labi apskatījās. Un nu uzreiz visi lika gudri, ka bēdu rozim kanl kas iesprūdis kaklā.
Tagad meklēja Zaļo Pazaru smailāko knābi.
- Tāds meklējams pie čunčiņa galvas, ē-mē, — paziņoja Baķa! au rs.
Meklēja čunčiņu rokā, bet izrādījās, ka tas aizlaidies odus un mušas ķert, galvu ar knābi, saprotams, paķerdams līdz.
— Vēl smailāks knābis ir pie bezdelīgas galvas, -— priecīgi iekviecās cūka Tīle.
Bet ari bezdelīgas jau tvarstīja knišļus un odus kaimiņu laidaros.
Ar lielām pūlēm sameklēja melnraibo mušķērāju — tas jau bija paguvis paēst, būdams izcili veikls putns.
Mušķērājs lika bēdu rozim plaši jo plaši ieplest rīkli, pamatīgi noskatījās, pēc lam atspērās un vilka.
— Par smagu, — viņš beidzot nočivināja, — viens neizvilkšu. Azi Bakalaur, pieturi mani, kad es velku.
Ilgi ilgi vilka roža rīklē iesprūdušo vīstokli raibais mušķērājs, un ilgi viņu turēja ciet Bakalaurs.
— Ura! Arā gan!
Daļa ara, bet daļu viņš norija, — lietpratīgi paziņoja mušķērājs.
Nu ņēmās visi pamatīgi apskatīt, ar ko īsti bēdu rozis aizrijies, un izrādījās, ka pols ar savām bēdām. Jā gan, cits nekas laimīgi izvilktais vīstoklis nebija, skaidras bēdas vien.