— Ligij! — iekliedzās tēvocis Tenis, bet Spurra aizšāvās pie jātnieces un nometās lai uz pleca.
Nācējus ieraugot, vilki, odzes un meža kaķis laidās lapās.
Ligija pieauļoja meklētājiem klāt ārkārtīgi pārsteigta un brlnī-
jās, kas noticis, — viņa taču atslājusi uz loga vēstuli mājiniekiem un tajā izstāstījusi, kur paliek.
Nē, neviens tādu vēstuli nebija redzējis ne acu galā.
— Te jau ir tā vēstule, — spiedza no augšas vistu vanags, — re, kā jūs savā gaišajā dārzā nemaz nevarat dzīvot mierīgi, kamēr blakus dzīvo Zoba un Naga saime pa gāršu, pa silu!
Vanags pameklējās zem spārna, izvilka un paradīja Ligijas vēstuli. Visi brīnījās, kā vanags varējis iemanīties dārzā un kā Ligija aizjājusi nemanīta, bet tad atcerējās, ka kareivīgais sargs Titarihs iemidzis. Ligija neticēja pati savam ausīm — tilaram nekad neesot nācis dienvidu miegs, kā tad nu uzreiz?
— Bet es zinu, — lielījās mazs un pļāpīgs čunčiņš, ziņkārīgi un moši šaudīdamies ap raibo sabiedrību, — es izstāstīšu! Vainīgas ir peles, Tinužu tīruma peles! Viņas paklausīja zilās sila odzes padomam. Odze peles pierunāja aizvilkt dārza sargam tītaram veselu vezumu salda diendusas miega!
Tik tālu nu bija viss skaidrs — Tinužu tīrumā peļu nebija mazums, ja tās visas velk miegu, tad var gan iemigt pat modrs sargs. Tagad Ligijai vajadzēja izstāstīt pa kārtai visu, kas noticis.
Noticis bija tā, ka pie Ligijas dienvidū ieradies mežsargs un žēlojies, ka no sila brikšņām garšā ieklīstot visādi plēsīgi salašņas. Bez tam viņš esot novērojis, ka Pijola ezera malā kads ērmots putniņš visu laiku žēli saucol kaut kādu vārdu. Lai Ligija nākot apskatīties, kas putnam vainas.
— Nu, tā es ari izdarīju, — pabeidza savu stāstu Ligija, — atstāju jums vēstuli, pati uzkāpu Pegasam mugurā, paķēru līdz ari mežsargu un nācu gāršu apskatīties. Ir gan te saviesies neradijumu ka bail. Bet, kā ar to Pijola ezermalas putniņu, to pastāstīšu citreiz — atradu šeit un paņēmu uz māju līdz dažus gāršas stāstus. Dosimies nu visi māju tur es jums tos pastāstīšu.
STĀSTS PAR BĒDĪGO PUTNIŅU
Pirmais gāršas stasts
Pēc atgriešanas mājup no gāršas Ligija pastāstīja:
— Vecais mežsargs pavadīja mani līdz Pijola ezeram un atstāja vienu. Drīz vien dzirdēju, ka vecajā vītolā, pašā ezera krastā, atskan gaužām žēlabaina putna balss.
Iesākumā man likās, ka putnēns čiepst «pi-ū, pi-ū,» bet, labi ieklausoties, skaidri sapratu, ka tas sauc «Pijol! Pi-jol!».
Gribēju pārliecināties, ka neesmu pārklausījusies. Vaicaju skaļi:
Ko tu tur sauc, Zaļo Pazaru lidoni?
Mazs, iepelēks putniņš skatījās uz mani no vītola zara.
Pijolu saucu, viņš atbildēja, — saucu puišeli Pijolu, kam bija laba sirds, mazo ganu Pijolu. Viņa vārdā ezers nosaukts.
Bet kāpēc tu sauc tik bēdīgi, es vaicāju vēl, — visi putni gāršā priecājas, ķīvējas, vitero. Cits saka «viju-vīt», cits «čiv-čirik», cits «lu-li», bet tu čiepsti bēdīgā balsī.
— Es jau ari esmu vienmēr bēdīgais putniņš — tāpēc, ka saukt saucu gan, bet Pijols neatsaucas. Labais zens Pijols pelēkos pakulu svarciņos, ar dzelteniem matiem un rudzupuķu zilām acīm.
— Nu, pastāsti vismaz par Pijolu vairāk!
Labi, — piekrita putniņš, — tikai pasaki man, kas tu pati esi.
—- Ligija. Es rakstu dziesmas un pasakas.
Nu, tad es stāstīšu! Tikai tev man jāapsola, ka nekļūsi tikpat bēdīga kā es. Mazs, bēdīgs putniņš jau var sēdēt zara galā un čiepstēt, bet ko gan iesāks mūžam nobēdājusies dzejniece?
Apsolīju, ka bēdīga nekļūšu. Tad putniņš man pastāstīja:
— Mazais, gaišmatainais puišelis Pijols dzīvoja bargos laikos, klaušu laikos. Pals es viņu, saprotams, neesmu redzējis, bet mana tēva vectēva vectēva vectēvs gan. Laba cilvēka piemiņa jāglabā sirdī cieši jo cieši, ilgi jo ilgi, tīra un neapsūbējusi kā dimanta grauds. Tā man piekodināja mans tēvs, tā viņam piekodinājis mans vectēvs. Tāpēc mūsu cilts bēdīgi sauc joprojām — Pijola vārds nedrīkst pie- mirsties Ezermalā!
Pijols bija bārenis, pats sev maizes un pavalga pelnītājs kopš piecu gadu vecuma.
Pēc vecāku nāves Pijols dzīvoja pie lāga sieviņas Lavīzes. Ganija zosis un cūkas, bet, kad pastiepās kaut cik garumā, arī aitas un govis. Dažu labu reizi gāja Lavīzei un viņas meitai Mārgrietai līdz uz muižu klaušu tiesu atstrādāt.
Skaista bija Lavīzes Mārgrieta, gaiša un viegla kā irbenāja zieds. Kad mazais Pijols uz meiteni paskatījās, viņam aizvien likās, ka Mārgrietu visur pavada varavīksne, — margot margoja svītrainie brunči, rakstītais krekls un vainaga zīles. Pret Pijolu Mārgrieta bija laba. Kad gana tarbu puisēnam piepildīja viņa, cibas biezpienā aizvien bija iespiesta dzeltena sviesta acs un maizes rika par pirksta tiesu biezāka nekā citkārt.
Drīz vien Lavīzes pajumti piemeklēja nelaime: Mārgrieta sasirgu ar smagu kaiti. Sagulēja cisās septiņas diennaktis, sagulēja trīsreiz septiņas, kļuva bāla un vāja kā dilstošs mēness. Sagura meitai līdz vecā Lavīze, sagura un panika arī Pijols. Kādreiz, no ganībām mājās atgriezies, viņš ielavījās klētiņā pie sirdzējas, apstājās pie durvīm un nebija padzenams, kamēr Mārgrieta nepavēra acis un viņu nepamanīja.
— Ak tu tas esi, mazo brālīt, — viņa ar pūlēm sacīja, — vai ārā ir jauks laiks? Vai pļavas jau zied?
— .Jā, pļavas zied, bet vai tev …
— Vai vējš puš no ezera puses? Tāds valgans un silts?
— .Jā, vējš pūš no ezera puses, bet vai tev nav jau lab . . .