— Kas tev tur atkal sauja, mazo brālīt? Ezerrozes! Un tik skaistas! Kur tas ņēmi?
— Tās tev. No ezera.
— Nekad vairs neej uz ezeru, mazo brālīt. Apsoli man. Lielkungs ezerā audzē retas zivis, uz salas pīles. Kad pīlēni paaugušies, tad brauc apšaut. Neviens zemnieks nedrīkst ezera krastā ne kāju spert, tas stingri aizliegts. Par to draud sods. Ezeru sargā.
Tik ilgi runājusi, Mārgrieta piekusa, viņai aptrūka elpas, tā kāsēdama atkrita uz pagalvja. Pēc brītiņa Margrieta icvaicajās:
Saki, mazo brālīt, vai Ezermalas gārša vel tikpat priecīgi vītero sīki un diži putni?
— jā, — klusiņām atteica Pijols, — bet vai tev ir arī drusku vieglāk?
— Ai, — nopūtās Mārgrieta un paslēpa acis zēna atnestajās ezerrozēs, — man laikam nekad vairs nebūs viegli…
Baidīdamies, ka nepasprūk raudas, un redzēdams Margrietu klusu guļam, zēns izzagās no istabas ārā.
Arā, sētā Pijols pieķērās kā dadzis pie audžumātes biezās vilnaines atloka.
— Vai tad nekas — nekas ar viņai nevar palīdzēt?
— Visas labās zālīšu dziras jau izmēģinātas, — nočukstēja l.avize drebošām lupām, — tikai deviņvīru spēka zāle vēl ne. Tā jau nav sameklējama. Tā mūsu pusē aug tikai uz lielkunga ezera salas. Kur to ņemsi, kā pie tās tiksi? Kas sper kāju uz salas, tas tiek nomaitāts. Kunga dienderi salu apsargā.
— Kā tā spēka zāle izskatās, Mārgrietas māt?
— Nu, tā zāle — īsteni jau tā ir puķe — ir tādām pelekzaļganām lapām. Zieda kāts cilvēka augumā, slaids un spēcīgs. Sazied no augšas līdz apakšai dzeltenos ziedos. Ar visu sakni, lapām un ziedu vārpu to augu vajagot izrakt. .. Jā, ja mums tads būtu .. .
— Vai tad nekur, nekur ar citur ši puķe nav atrodama?
— Dzird, ka tikai uz tās pašas salas. Liec vien prātiņu mierā, dēls. To dižā spēka puķi mums tikpat neredzēt. Tevi tur nelaidīšu.
Bija pats nakts vidus. Airi skrejoši padebeši te atklāja, te apklāja jauna mēness bāli zeltaino ragu, kad Pijols izzagās no Lavīzes sētas. Klusi kā susuriņš zēns izmanījās no istabas, aiztecēja pār pagalmu un pazuda gāršas tumsā.
Baigi bija nakti satrauktas lapu un skuju sanešanas pilnajā gāršā, bet lielas mīlestības un liela žēluma uguns gaiši liesmoja gana krūtīs. Ugunī sadega un iznīka visas bailes un bažas. Pijols piemirsa pats par sevi raizēties, viņam bija lielākas raizes.
Kad mākoņi aizsedza mēnesi un zvaigznes, gārša kļuva tik tumša, ka koki vairs nebija saskatāmi. Lai zari neizdurtu acis, Pijolam nācās iet uz priekšu pastieptām rokām, bez mitas taustoties. Viņš bija noklīdis no dienā daudzkārt staigātās tekas uz ezeru. Zēna ceļā lūza papardes, staipekņi apvija kājas, šņācu un locījās egļu zari. Nonācis pie purva, viņš noskatījās, kā pa ciņiem lēkā maldugunis, — te iedegas, te dziest, te tuvu, te vilina jau lielā gabalā.
Ja bija sasniegts purvs, tad ezers vairs nevarēja būt tālu — puisēns uz brīdi apstājas, atņēma elpu un noslaucīja ar delnu miklo pieri.
Tad kļuva gaišs, tik gaišs, ka Pijols gandrīz izbijās. Pēdējais mākonis bija paskrējis mēnesim garām, debesis pielija ar spožumu. Tumsa bija sabēgusi koku pazarēs un krūmos, tā vairs nelikās ne draudīga, ne bīstama.
Pijols norāja sevi par ieilgušo atelpas brīdi un devās tālāk. Iešāvās prātā, ka lielkunga algotņi ezeru varbūt apsargā ari nakti.
Viņš nometās zālē, itin kā pārvērtās par zalkti un līda uz vēdera, reizēm paceldams galvu un vērodams apkaimi.
Ezermala šķita tumša un klusa, nakts miera un vēsuma pārņemta. Sīki vilnīši cēlās un aprima, klusi plenkodami pret krasta oļiem un atguldamies pec tam tīrajās liedaga smiltīs. Ezerā patālāk, augstu pacēlušas mirdzinbaltos ziedu kausus, šūpojas ezerrozes. Pijols nopūlās — vajadzēja līst šurp kā zaglenam — vai tas nu nebija skumji? Viss ezers ar dzīlēm, niedrājiem, ezerrozēm un salu piederēja lielkungam. Kā tos tā drīkstēja būt? Uz salas taču auga speķa zāle, Margrietas dzīvības zāle, lo viņam vajadzēja dabūt.
Pijols aizpeldēja līdz salai, kamēr vēl mirdzināja nespodra gaisma. Bet, tikko viņš spēra pirmo soli salas piekrastes smiltis, debesis satumsa galīgi. Gans strauji un dziļi nopūtās — kā gan viņš aklā tumsā mekles, kā sameklēs spēka zāli?
Neko darīt, vajadzēja pavadīt nakti uz salas, gaismai svīstot, noplūkt meklēto puķi un tikai tad peldēt atpakaļ. Pijols nolīda krūmos, drebinājās vēsumā un gaidīja rītu.
Tikko apkaime un debesis kļuva tādas kā sirmas pirmās gaismas spožumā, puisēns izlīda no krūmiem un saka vērot, vai kaut kur nesaskatīs meklēto augu. Viņam laimējās - jau pie dažiem soļiem tas ieraudzīja garu, dzeltenbalu ziedu vārpu mirgojam augstu pār biezo zāli. Aizgrābts Pijols noraudzījās uz krāšņo puķi. Tā bija garāka par viņu pašu un nule kā atplaukusi. Ziedi staroja laipnā gaišumā un piepildīja gana sirdi ar pārdrošām cerībām.
Mazs, pelēks putniņš nolaidās viņa tuvumā uz sērmūkšļa zara.
— Paklau, kas tu tāds esi? — putniņš prasīja.
— Es esmu Pijols, gans.
— Ko tu te meklē?
— Dzelteno spēka puķi. Man tā jānes slimajai Lavīzes Margrietai, tad viņa atveseļosies.
— Tu esi labs zēns, Pijol. Bet dari nu mudīgi, kas darāms. Man liekas, ka šurp brauc laivas, daudz laivu ar daudziem cilvekiem!
Pijols nometās ceļos, pašķira zāles un ziedus, atraka deviņvīru spēka puķes sakni, izvilka no zemes. Tad puķi padusē iespiedis, viņš sāka ausīties: tālumā aiz salas līča bija sadzirdama airu šķelta ūdens šļakstēšana.
Gans paslēpās aiz jaunu sērmūkšļu zariem, un līci iepeldēja vairākas laivas. Laivās sēdēja bisēm apbruņoti viri un melnraibi putnu suņi. Uz salu brauca lielkungs ar savu mednieku varzu.
Pijols ar puķi padusē iztrūkās un sadusmojās — kā tad tā? Piles taču mazuļus vēl nebija izvadājušas, bet kungs jau brauca tās nomaitāt. Tas nu gan laikam bija izslāpis pēc asinīm! Taču putniem vismaz bija spārni, tie varēja ari pabēgt, bet ko tagad iesākt viņam pašam? Kā tikt krasta ar dārgo puķi, kas Margrietai nozīmēja veselību un dzīvību? Labi vēl, ka no ūdeņiem sāka kūpēt migla.