Drīz laivas atradās jau pie krasta, bija skaidri dzirdama daudzu balsu dūkoņa. Viena balss kaut ko vāvuļoja vācu mēlē, otra nosacīja latviski: — Klusāk, Mārci, klusāk, Didžu! Baronlielkungs liek mums apklust, citādi mēs šim visas piles aiztramdišot. Piedzēris gan, bet to vēl jēdz …
Tūdaļ viri kļuva klusi, dzirdama bija tikai medību suņu satrauktā elsošana. Pēc tam prāvais mednieku pulciņš sadalījās, un četri viri, suņus saitēs vilkdami līdz, nāca tieši uz Pijola sērmūk šļiem. Tūlīt suņi saodis svešinieka tuvumu, kļūs tramīgi, tūlīt viss būs pagalam! Pijols sakoda zobus, cieši saspieda saujā deviņvīru spēka puķi un neatskatīdamies joza uz ūdens pusi. Viņš ielēca ezerā tik strauji, ka zaļie viļņi sasitas kopā pār viņa galvu.
— Pie velna, — iebrēcās vāciski aiz bēgļa lielkunga balss, — kas tas ir? Kas skrēja? Kas lēca? Kas bēga? Malu mednieks! Zaglis!
Piemirsdami, ka jāuzvedas klusi, lielkunga ļaudis metās uz krastu un pats lielkungs viņiem līdz.
— Kur? Kur?!
— Tur, — radīja viens ūdenī ar pirkstu.
Lielkungs, atskurbušas acis piemiedzis, skatījās uz norādīto vietu.
— Tas nav nekāds malu mednieks, tas ir tikai mazs puika, — ieminējās viens no vīriem.
— Muti ciet, — ērmotā balsī nošļupstēja lielkungs, savilkdams smīnā pelekas lūpas, — tas nav vis puika. Tur peld pīle, prāva pile! Šaut!
— Tad jums, piedošanu, acis rāda aplam! Tā nav vis pīle, baronlielkungs! Puišelis vien ir, nudien, puišelis ar linu baltu galvu!
— Tā ir pīle, — iešņācās lielkungs, — Ezermalas barons nav akls. šaut! Tūlīt!
Ļaudis stāvēja kā smiltis iestiguši un nepakustēja.
Tad barons pats pasvieda pie pleca bisi, notēmēja un izšāva.
Tālums un migla noslāpēja gana kluso iesaukšanos. Pašķirās ezerrozes, pašķīrās viļņi — pašķirās un atkal sakļāvās ap grimstošā Pijola augumu.
Viļņos palika peldam tikai garkālainā, dzeltenā puķe — deviņvīru spēka puķe.
To visu redzēja un dzirdēja mans tēva vectēva vectēva vectēvs, mazs, pelēks Ezermalas putniņš, kas torīt pirmais bija nomodā…
Viņš redzēja, ka tajā vietā, kur bija nogrimis puisēns, ūdens nokrāsojās gaiši sārts un virmoja lokos.
— Pijol! Pijol! — izmisis sauca putniņš. Tad viņš pamanīja viļņos peldošo puķi. Putniņš nolaidās un noplūca vienu no dzeltenajiem ziediem.
Torīt slimā Mārgrieta atmodās no dīvainas, skumīgas jausmas — viņas sirds bija nemiera pilna kā ar verdošu dziru pielieta krūze.
Meitene gulēja nepakustēdamās rīta pustumsā un nesaprata, ko tāds nemiers varētu nozīmēt. Kaut kas nožvikstēja gaisā, Mārgrieta paskatījās uz mazā, vaļējā klēls lodziņa pusi un ieraudzīja plivināmies pelēku putniņu ar dzeltenu zieda zvaigzni knābi. Viņš nolika ziedu uz palodzes. — To tev sūta Pijols, — vileroja pelēkais putniņš, - tas ir deviņvīru spēka puķes zieds.
— Pijols? - vaicāja Margrieta izbijusies. -— Kur tad ir pats Pijols, mans mazais brālītis?
— Pijols guļ ezera dzelmē, — čiepstēja putniņš.
— Tas nevar būt, — sauca Margrieta un apsedza acis ar plaukstu.
Tad putniņš meitenei izstāstīja visu, ko bija šorīt redzējis.
— Tagad Pijols guļ, - viņš viteroja, — guļ ezera atvarā uz baltsmilšu palagiem. Zaļganzellains mijkrēslis valda dzīlēs, Ūdens augus šķirsta raibspurainie ķīši un plataces raudas. Bet auksti un slapji ir baltsmilšu palagi, nemīlīgs zaļais mijkrēslis cilvēka bērnam, kas ieradis staigāt pa siltu zemi, zem spožas saules.
Kad Margrieta bija izraudājusies, viņa čukstēja:
— Laidies nu uz ezeru un mēģini Pijolu atmodināt, pelēkais putniņ. Varbūt brīnums var notiki, varbūt viņš atmostas, ja kāds to karsti žēlo, mīl un sauc. Tu sauksi tur, bet mana sirds to.
Pelēkais putniņš aizlaidās uz ezermalu, kur sēru vītoli aug vēl šobaltdien. Tur jau viņš dzīvoja, tur bija radis iemigt ar savu žēlo dziesmu, atmosties ar dziesmu, dienu ar dziesmu nodzīvot.
Savas sirdssāpes un solījumu Margrietai nepiemirsdams, putniņš pēc tam ik dienas pūlējās Pijolu uzmodināt, to vārdā saukdams. Tā sauca viņš, tā viņa bērni, mazbērni un visas nākamas audzes. Tā saucu šodien ari es. Bet Pijols neatmostas, viņš turpina gulēt aukstajās dzīlēs. Mazais gans Pijols ar labo sirdi vairs neatnāk. Tāpēc, redzi, es esmu vienmēr bēdīgais putniņš.
— Vai tad tavas sēras tiešām ne ar ko nevar remdēt, — vaicāju es, negribot noskumusi putnam līdz, — tagad jau ezers nosaukts tava gana vārdā, Pijola vārdu neviens nepiemirsīs arī bez tavas daudzināšanas, bet par viņa sirdi es uzrakstīšu pasaku.
— Varētu jau nu gan, — čiepstēja putniņš, - bel tad man vajadzētu redzēt paša acīm, kā Ezermalas gāršā beidzas pelēko vilku Umura un Kumura Zoba un Naga likuma valdīšana. Pēc nāves, redzi, niknais lielkungs pārvērtās par diviem vilkiem — viņš jau bija tik sirdīgs, ka vienā vilkā neietilpa. Tie vēl joprojām klīst pa Ezermalas gāršu, un labi zēni viņu dēļ baidās te rādīties.
— Paga, atnāks tēvocis Tenis un mežsargs ar bisēm, — es teicu, — tie Umuram un Kumuram rādis!
— Nē, tas nelīdzēs, — atbildēja putniņš, — tas vien vēl ne. Labāk atsūti uz gāršu vēstnesi ar labākiem gudrības vārdiem, maigiem un laipniem. Tad tik tu redzēsi, kas notiks.
Apsolījos bēdīgajam putniņam tā izdarīt vajadzēs apskatīties, kuru no mūsu dārza putniem sūtīt uz gāršu. Vārdu es gribu turēt, — beidza savu stāstu Ligija.
