VISIEM LABĀ Ūbele AI-AIJA
Otrs gāršas stāsts
Gāršas ūbele Ai-Aija likās kļuvusi drīzak bēdīga nekā priecīga un visai nemierīga, kopš Spurra tai bija noskaitījis Visskaistākā dārza gudrības vārdus. Viņa tupēja eglē, ik pa brīdim uztraukta iedūdojās un mīņājas no vienas kājas uz otru.
Pamanījusi, ka Spurra skrien atkal garām, ūbele iedūdojās:
— Spurra, ai Spurra, gudrības vārdu zinālāj, nāc un neliedz man vēl kādu padomu, esmu sasirgusi ar bēdāšanos.
- Va vējš, kas tad nu? — apvaicājas Spurra. — Tev jau saraudātas sarkanas acis, ūbele, kas tev vainas?
— Spurra, ai Spurra, jusu gudrības vārdos taču bija izsacīts, ka kaitēkļus un nešpetnus zvērus pienākoties izdeldēt pat Visskaistākajā dārzā?
— Ta bija gan. Izdeldēt līdz beidzamajam, — apliecināja Spurra.
— Spurra, ai Spurra, tas tomēr ir cietsirdīgi! Mana sirsniņa nepacieš nekādu cietsirdību, pat ne visniecīgāko! Es gribu izraudzīties kaut kur pali savu mazu kaktiņu un nosaukt to par «Vēlskaistāko dārziņu». Tur lai neliktu nodarīts gauži ne kreimenes asniņam, ne nālnlei, ne dievgosniņai, ne kodītei, lapsēniņam un vilcēniņam tikpat maz kā cālītim vai jēriņam. Lai jel kaut vienā stūrīti zem Zaļajām Pazarēm saudz un žēlo ari rudo lusīti! Ko šis, nabadziņš, var darīt, ka pasaulē nācis zobains un ķepains?
Spurra jau gribēja bilst kaut ko diezgan kodīgu, bet, ieskatījies ūbeles apsarkušajās, lēnīgajās acīs, aizcirta knābi ciet.
«Tā jau ir bezcerīgi slima,» viņš nodomāja, «to padoms neglābs.»
— Dari nu, kā pati zini. Va vējš! Brīv lev lekt, brīv krist, brīv tev dūksnā brist!
Viņš iespurdzās un aizskrēja prom.
ūbele ilgi mirkšķināja acis un domāja par savu Vēlskaistāko dārziņu, kur la saaicinās visus Visskaistākā dārza nežēlīgās gudrības noraidītos likteņa pabērnus. Beidzot Ai-Aija likās pati sev tik laba, ka nolēma iegādāties cītaru un spēlēt maigas meldijas. Viņai bi ja par daudz jūtu, un tās prasījās uz āru.
Citudien uz Ai-Aijas mitekļa — vecas vilkābeles mizas parādījās ar kameņu medu uztriepti vārdi:
«Līdzjūtība aptver visus un visiem laba! Aicinājums visiem, visiem, visiem! Visskaistākajā dārzā pazemotie un noraidītie, nelūgtie un tramdītie — šeit jūs atradīsiet vietu, kur uzjautrināt savas sarūgtinātās sirdis. Šeitan var dzīvot spalviņu pie spalviņas, kā jau kopīgās māmuļas — dabas līdztiesīgie bērni, zālēdāji un gaļas ēdāji, liknadži un šķelt- nodži, likknābji un laisnknābji, melni un balti, visi, it visi jo mīļi aicināti!»
Pati ūbele ar sajūsmā vēl spilgtāk apsarkušām acīm, ar neaiz- mirsteļu vainagu galvā, no rieksta čaulas darinātu un ar jēra vilnas pavedieniem apstīgoto cītaru skandinadama, sēdēja vilkābeles zarā turpat augstāk.
Atnāca lūši Lisijs ar Lūsiju un apmetās zem vilkābeles.
Atvilkās vilki Umurs ar Kumuru un apmetās turpat.
Alcilpoja lapsēns Žips, pēc tam zebiekste Uska un apmetās turpat.
Pec kāda laiciņa atļepatāja pāris trušu, kāds ziņkārīgs un žirgts gailēns, teļš, kam vēl slapjš aiz ausim, kā ari kada brīnum balta un brīnum stulba zoss un mīkstsprogains jers.
Jērs, teļš, zoss un truši gan iesākumā vēl tā ka apmulsuši neticīgi turējās nomaļus, bet ūbele Ai-Aija dūdoja:
— Piedosim viens otram visus, ai, it visus pagātnes pārpratumus!
Kā brāļi un māsas aizmirsīsim un nepieminēsim ļaunu! Vai gan ļaunums pasaulē iznīcis, kaul gan dažs labs ar to spēkojas un cīkstas jau ilgi? Drīzāk tas iznīks, ja uz ķetnas cirtienu atbildēsim ar pazemību un maigumu, ai mani dārgie draugi.
— Vai tikai tas nav sprediķis? — aizdomīgi ieoda gaisu vilks Umurs.
— - Mēs, raugi, neesam no pārmērīgi ticīgiem, — piebilda vilks Kumurs.
— Nē, nē, es nesprediķoju, — iztrūkās ūbele, — ai, nepārprotiet jel lūdzami. Šie vārdi bija vienīgi manas sirds sauciens. Ai, cik laimīga gan jūtos, redzot tevi, zoss, blakus lapsēnam, jūs, telīl Ziedaliņ un jēriņ Zidasl.it, vilciņiem blakus.
— Es ari nesūrojos un neiebilstu, ka man blakus zoss, — tikko jaušami uzraucis virslūpu, klusiņām un medaini sacīja lapsēns Zips.
— Es gan neiebilstu, - - omulīgi aizskāris telēna sānus, nošņakstināja vilks Kumurs. Telens ieīdējās.
— Bet es gan, lūgtu, iebilstu! Vilks mani nupat aptaustīja!
- Mani ari, — blēja jērs.
— Ai jūs debešķīgi vientiesīgie bērniņi, — izdvesa Ai-Aija, — viņš netaustīja, viņš noglāstīja.
Gailēns skatījās, skatījās zālē sagulušajos Ai-Aijas viesos, sastapās ar zebiekstes Uskas skatienu un sastomījās — tās bija bezdibenigi dziļas un bezdibenigi vilLīgas acis. Gailēns juta, ka var tajās pazust kā akacī ielecis vardulēns.
Ai-Aija arī bija pamanījusi gailēna samulsumu.
— Neiztrūcinies, mans dārgais draudziņ Gailīti, — viņa sacīja,
— ai, tu vēl pieredzēsi, cik rātnus šos agrākos nedarbniekus spēj padarīt sirds šķīstības un sirsnības pilna apiešanās.
— Kā tad, kā tad, — piesmacis piebalsoja gailēns un paspēra soli tuvāk vilkābelei, it kā apbrīnodams Ai-Aijas cītaru.
— Patiesībā Jaunu radījumu nemaz nav, — atsāka atkal Ai-Aija.
— Kad nav, tad nav, — piekrita gailēns un patecēja vēl pāris sīku solīšu ābelei tuvāk.
- Viņi visi ir miji, jā pret viņiem pats esi mīļš un krietns. Es, visiem labā ūbele Ai-Aija, to apgalvoju.
— Kā nu ne, kā ne, — vēlreiz piebalsoja gailēns.
Nupat viņš bija jau pietiekami tuvu vilkābelei, atspērās un laidās augšup, spārnus gan ar lielu švīkstoņu un neveikli kulstīdams, tomēr patapdams attupties zemākajā zarā. No šis vietas viņš ķepurojās pa zariem vēl augstāk.
— Kāpēc tu manies te augšā, gailīti, - prasīja pārsteigtā Ai-Aija.