— tev taču nav bail no lāga vilciņiem vai no mijacainā lapsēniņa Zipa?!
— Kur nu, — izmeta gailēns, bet ap viņa knābi bija izveidojusies kāda stingra rieva. Tā lika nojaust, ka gailēns neļaus nevienam sevi apvārdot, — sak, ja viņš vēl vispār kaut ko daris, tad vienīgi rāpsies zaros augstāk, nevis lēks zemē.
Ai-Aija atkal pavēra knābi — šoreiz viņa dūdoja dziesmu un sāka trinkšķināt ar spārnu savas mazās cītaras stīgas.
— Nu dzīvojam spalvu pie spalvas, Nags, zobi un mīkstpleznu zoss …
Tas nu bija vilkiem Umuram un Kumuram par daudz. Varbūt
viņus padarīja neiecietīgus cītaras trinkšķināšana, varbūt kaut kas cits, to tik labi nevar zināt. Tikai viens pēc otra viņi nošķaudījās tā, ka čiekuri apbira no priedēm, un piebalsoja dziesmai negaidīti sirdīgos basos:
— Mums duša jau plāna, reibst galva, Vai beidzot rīt arī še dos?!
Pēc šiem rupjajiem vārdiem telēns iemaurojās, sūdzēdamies:
— Ai-Aija, tic atkal jau tausta, Cik lauku uz ribām man krāls!
Tālāk telēns nelika, jo Umurs un Kumurs sagrāba to un pavisam atklāti nogaudoja:
— Aiz dziesmas mēs grābjam, aiz skausta, Svēts vilkiem ir paradums tāds!
Tas, kas nolika tālāk, izskatījās par daudz mežonīgi, lai to aprakstītu. Varbūt lasītājs, tik tālu ticis, pārējo jau noģied pats?
Pēc stundas, kad no Visskaistākā dārza atlaidās apraudzīt Ai-Aijas «Velskaistāko dārziņu» zvirbulis Spurra, viņš atrada laukumu zem vilkābeles tukšu, nobradātu un noslampātu. Šur tur mētājās vienīgi sapluinīlās zoss spalvas, jēra vilna, trusēnu pūkas, bet zem pašas apses — teļa astes gala pušķis.
No šīs izmīņālās vietas uz gāršu veda astoņu vilka, astoņu lūša, četru lapsas un četru zebiekstes ķetnu nospiedumi. Iespiedumi bija dziļi un liecināja, ka ķetnu īpašnieki aizgājuši ar visai pilniem vēderiem.
Vērīgāk ieskatīdamies vilkābeles lapotnē, Spurra pamanīja, ka uz zara dziļā ģīboni guļ visiem labā ūbele Ai-Aija. Viens viņas spārns un rožainais knābis bija sapinušies pārtrūkušajos cītaras stīgās.
— Aizkavējos! Nobeigtie ir beigti, bet nobeidzēji jau krūmos, — rūgti nočiepslējās Spurra.
— Bet es gan dzīvs, — no vilkābeles galotnes atskanēja gailēna balss, — dzīvs, dzīvs, kikaregū!
Spalgais un dzīvespriecīgais sauciens atmodināja Ai-Aiju un ielīksmoja Spurru.
— Vismaz viens attapies laikus, — priecājās zvirbulis.
— Kur — es — esmu, — elsoja Ai-Aija, paskatījās uz zemi nesamanīgām acīm un noģība atkal, ieraudzījusi, kāds sīkums palicis pāri no paprāvā telēna.
— Spurra, — kladzināja gailēns, — es nevaru! Esmu jauns, pārāk jauns gailēns, un man nav krājumā tik stipru zākāšanās vārdu, kādus pelnījusi ši Ai-Aija! Es smoku nost no dusmām! Man traki gribas bārties.
— Ko nu vairs bārsies, — mierināja Spurra, Ai-Aijai jau tāpat grūti. Muļķība nav nekāda vieglā nasta.
VĒSTNESIS AR UGUNTIŅU UZ GALVAS
Trešais gāršas stāsts
Ligija gribēja turēt bēdīgajam Pijola ezera putniņam doto solījumu un sūtīt uz garšu dārza gudrības vārdus.
Viņai iepatikās mazais ķeģis Ignis ar rožainam krūtīm un dzeltenu knābi. Ignim bija laba atmiņa, viņš bija valodīgs, uzvedīgs un ļoti drošs, tāpēc to izraudzījās par vēstnesi, kam gudrības vārdi jānes.
Lai Ignis arī nakts tumsa labi redzētu ceļu un nenomaldītos mitruma un ēnu pārņemtajās brikšņās, Ligija iededzināja viņam uz galvas neizdziestošu uguntiņu. Tagad izskatījās, ka Ignim galvā iesārts vainadziņš, un citi putni laidās vēstnesi ar uguni uz galvas apbrīnot.
Ignis aizskrēja uz gāršu, nometās visvecākās un garakas egles galā un vispirms uzmanīgi paskatījās apkārt.
Saulainā, vīgriežu apņemta sila pļaviņā ganījās stirnu bars — Ignim patika stirnu mīlīgas acis, brūnā, mīkstā spalva un slaidās kājas. Bet viņš ļoti drīz pamanīja, ka stirnas ir pārmērīgi tramīgas, — kā nu ne, viņas taču dzīvoja tādā vietā, kur Nags un Zobs, stipri žokļi un ķetnas plosījās, kā gribēja. Tīrais negals, kā te apgājās ar daiļumu: meža cūkas nobradāja naktsvijoļu pļavas, puķes tika vērtētas vienīgi par tik, par cik tās garšīgas vai negaršīgas.
Putniņš ar uguni uz galvas to visu zināja jau sen, bet, neraugoties uz to, viņam kļuva nelabi.
Naktī Ignis dzirdēja zem egles un kokos ap egli zobu šņakstināšanu, rēcienus un sprauslošanu, žokļu saeiršanos, ķetnu belzienus, baiļu vaimanas. Ta tik bija nejauka vieta!
Ignis nogaidīja pusnakti, saņēma clušu un tad sāka skaļi saukt:
— Klausieties, piemīlīgās stirnas, laipnie dziedātājputni, jautrās vāveres un citi lādzīgas dabas radījumi! Mani sauc Ignis, esmu no Visskaistākā dārza atsūtīts pavēstīt jums, ka ari gāršā un silā, biezokņos un dumbros visi, kam tas pa prātam, var dzīvot pēc dārza gudrības vārdiem.
Umurs un Kumurs, īstenie biezokņa dižmaņi, sašutuši mazliet iežmiedza astes, sāka sukāt ķepas un vāļāties pa sūnām. Viņi saoda, ka meža bērni kļūs nepaklausīgi un patvaļīgi, ja Ignis turpinās visgarākās egles gala izsaukt satraucošus un nedzirdētus vārdus.
— Uz gāršu nāks gaisma, - ņēmās gavilēt Ignis, — nāks cilvēki lielākos pulkos neka lidz šim. Dumbrus nosusinās, brikšņas izstigos, vecos, sapuvušos kokus sadedzinās, nelabojamos plēsoņas izskaudis!
Nē, tas bija par daudz! Izskaust Zoba un Naga lielmaņus, stipro žokļu un ķetnas bruņiniekus? To Umurs un Kumurs negribēja dzirdēt, viņi mēģināja aizbāzt ausis ar ķērpju vīkšķiem, sabāza degunus kopā, sašņukurojas un visu to lietu sāka apdomāt no paša gala. Vai par to vajadzēja uztraukties? Vajadzēja. Vai to varēja pieļaut? Nevarēja re, kā jau tagad ausījās stirnas, pārgalvīgās nojausmās taurēja brieži, alnis sarauca virslūpu it kā smieklos, iedrošinājās smaržot vijolītes un sīkās vīna puķes.