— Ta iet, kad esi tikai cūku ezis, - viņš bēdīgi nodomāja un iemiga.
Gāršas malā, kur eži dzīvoja, pārstāja sanēt bērzi, šņākt egles un viegli šķindināt savus lapu dālderus vecās apses. Tas nozīmēja, ka vējš ir aprimis un klāt vakars, kad ežiem jāceļas augša.
Pirmais pamodās Rukšķis, pāris reizes nokrekšķinājās un tad bikli jautāja:
— Vai tu esi nomoda, Ukšķi?
— E-uš, uš — ko?!
— Vai tu vairs neguli, mans mīļais draugs Ukšķi?
— Neguļu? Es šodien neesmu gulējis ne ar pusaci. Es visu laiku domāju, — sacīja Ukšķis un paslepšus izberzēja miegu no acīm. — Es domāju un izdomāju lielāko domu, kāda jebkad radusies eža galvā. Bet vēl es tev to neatstāstīšu. Izpildi tikai manas pavēles šonakt un neesi slinks, neesi slinks, tu lādzīgais, vientiesīgais, mīlīgai* cūku ezīti Pirmā pavēle skan: seko man tūliņ uz Tinužu tīruma Lielo grāvi! Seko un neiebilsti no vārda. Tikai tad, kad es iegrūdīšu tev dunku sānos, tev jāsāk pilnā balsī urkšķēt, rukšķēt un ņirdzīgi smieties. Ielāgo: ņirdzīgi!
Kopš kolhoza mitrā Tinužu pļava bija nosusināta un kolhoznieki tur sākuši sēt rudzus, bet peles iznīdēt neiedomājās, lauku pelēm bija varena dzīve. Tās izraka pazemē alu labirintus, ierīkoja labības klētis ziemai, pievilka pilnas ar graudiem un dzīvoja, astes kuldamas.
Beidzot peles savairojas tik lielā skaitā, ka kļuva uzpūtīgas.
Drīz peļu te būs vairāk nekā vārpu tīrumā, — lielījās visuzpūtīgākā pele, saukta par Strupasli, — tad mēs apēdīsim visu labību, kolhozniekiem nebūs vairs neka, ko likt uz zoba, un viņi bus spiesti bēgi uz kādu citu vietu. Bet šeit sāksies lielais peļu laikmets. Peles valdīs un darīs, ko gribēs.
— Auša tāda, — ūsas ar ķepu braucīdams, ierunājās Strupastes virs Drūmais, — ja cilvēku te vairs nebūs, kas tad apsēs Tinužu tīrumu? Neviens. Ko mēs, peles, ēdīsim? Neko. Par ko tad tu tā priecājies, savu strupo astīti muļķīgi svaidīdama? Labāk turi meli aiz zobiem, es tev silti iesaku.
Strupaste aplupās uz pelēkruda laukakmens un sāka apdomāt vīra vārdus. Tos apdomājusi, tā nošķaudījās un teica:
- Par lo mums nav jāraizējas, virs. Tev pārāk drūmi ieskati.
Kāpēc gan mums jādomā par dienām, kad pelēm tc vairs nebūs ko grauzt? Mes abi tad būsim jau beigtas peles.
— Mūsu bērniem, Pikstulei un Čīkstulim, nebūs ko ēst, — teica Drūmais, — un viņu bērniem, pikstulēniem un čikslulēniem, nebūs ko ēst. Strupaste, tu runā kā vienas dienas muša, nevis kā apzinīga pele!
Drūmais bija ļoti noskaities.
Strupaste nolaizīja sev ķepas, pagrieza vīram asti un aiztecēja papļāpāties pie draudzenēm. Viņai gribējās pasūroties par savu neapskaužamo dzīvi pie vīra, kas allaž ņurdigs un noraizējies.
Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa aizelsusies atkal pārskrēja mājās un jau pa gabalu sauca:
— Vīrs, virs, nāc nu mudīgi! Manas draudzenes stāsta, ka pie Lielā grāvja kāds kliedzot.
— Ak draudzenes stāsta? — zobgalīgi atkārtoja Drūmais un pamācīja: — Kad vējš pūš, tad neviena pele, kas sevi ciena, neklausās, ko las melš! To es tev arī silti iesaku, Strupaste, mana sieva.
— Bet pārlieku baigi kliedz! Te ari var dzirdēt, — nerimās Strupaste.
Drūmais piesardzīgi izbāza no alas pašu deguna galiņu. Kaut kur tiešām skanēja brēcieni piesmakušā balsī.
— Nu labi, pietecēsim drusku tuvāk Lielajam grāvim, tikai ar prātu un apdomu, — nolēma Drūmais.
Ātri un veikli, pa labību un vanagzirņiem līzdami, Strupaste un Drūmais tuvojās Lielajam grāvim. Pa ceļam tie sastapa arī citas nobijušās peles, kas devās uz grāvja pusi. Peles apstājās tad, kad varēja saprast, ko nezināmais kliedzējs saka.
Kāda eža balss — lā bija Ukšķa balss — sauca no grāvja puses:
— Klausieties, klausieties, Tinužu tīruma viena pele, desmit peles, simt peles! Es, varenais ezis Ukšķis, mans palīgs Rukšķis un visa ežu cilts, saukta adatainā, pieteicam jums karu! Ahā, jus baidāties rādīt mūsu tuvumā garos degunus? Bet aprīt un padarīt netīrus skaistos, dzeltenos graudus, tas gan jums pa prātam? Tagad mēs jus rīsim! Mēs jūs ķersim un rīsim tik ilgi, kamēr visa jūsu nelāgā slaka būs iznīcināta!
Pēc tam atskanēja Ukšķa un Rukšķa sprauslošana, smiešanās un urkšķēšana.
Visu to noklausījies, Drūmais pieglauda ausis un teica savai sievai:
— Steigšus prom uz māju! Sākot ar šo bridi, tu man nakts laika vairs kāju tīrumā nespersi, es tev to silti iesaku.
— Nu tu atkal visu pārspīlē, Drūmais!
Klusu! Vai tu arī zini, kas tur draudēja un smējās pie Lielā grāvja? Mana un tava nāve. Visu Tinužu tīruma peļu nāve. Tie bija eži, kas tur klaigāja. Ja spriež pēc lielā trokšņa, viņu bija daudz. Prom!
Tagad Strupaslc apklusa un pievienojās savam vīram. No grāvja uz savu midzeņu pusi tecēja vēl daudzas citas vaimanājošas peles.
Ari Ukšķis ar Rukšķi devās atpakaļ uz gāršu. Pa ceļam tie notvēra un apēda trīs peles. Tad Ukšķis teica:
— Gulēt nedomā, Rukšķi, mums vēl gara darba nakts priekšā. Seko man.
Tonakt Ukšķis ar draugu apstaigāja visus apkaimes ežus un piekodināja:
— Sakot ar šo pašu nakti, visi eži, saukli adalainie, medīs vienīgi Tinužu tīrumā un tikai peles.
Eži bija ar mieru.
Pēc tam Ukšķis ar Rukšķi aizgāja pie gāršas augstākās priedes, kuras galotnē mēdza pārnakšņot peļu vanags, saukts Svilp-Un-Spiedz. Ukšķis zem priedes tik ilgi tusnīja un pukšķināja, kamēr vanags pavērsa lejup savu apaļo, spožo aci un apvaicājās: