— Kādi nepieklājīgi zemes ložņas traucē manu miegu?
— Tevi pagodina ar apmeklējumu Ukšķis, vieglais padebešu skrē- jēj Svilp-Un-Spiedz, — atsaucās apakšā Rukšķis.
Vanags izstaipīja garās kājas, paklusēja, lai iedvestu ežiem cieņu, pēc tam ielaidās sarunās.
— Dnz Tinužu tīruma labību nopļaus kolhoznieki, — teica Ukšķis, — nopļaus un sakraus stirpās. Tad tīrums būs labi pārskatāms tavai modrajai acij, Svilp-Un-Spiedz. Tur ir laimīgāko medību lauks. Tur dzīvo viena, desmit, simt treknu peļu. Tās ir treknākās peles, kādas redzētas. Eži, saukti adatainie, pieteica šonakt karu Tinužu treknajam pelēm. Uzaicinām tevi sabiedroties ar mums un medīt peles tur diena, kamēr eži to darīs naktis.
Svilp-Un-Spiedz. brīdi paklusēja, lai eži justu vairāk cienības prot viņu, bet tad sacīja:
— Treknas peles man ir vienaldzīgas, — te viņš pārtrauca sarunu un norija siekalas, — bet es darīšu to prieku tev, drošais ezi Ukšķi, un izpildīšu tavu lūgumu.
Tikko saule citurit bija uzlēkusi un izklīdis mijkrēslis starp zaļganajiem rudzu stiebriem, Strupaste slepus no gulošā vira izzagās no alas, lai pamēļotu ar draudzenēm.
Pēc īsa laiciņa Strupaste pārskrēja māja gluži slapja no rasas un izbijusies.
- Virs, — viņa sauca, — ja tu zinātu, ko es nupat redzēju gaisā! Tie gan ir zili brīnumi!
Nu, nu, ņurdēja Drūmais, - cik zili tad šie brīnumi ir? Vai būs tik zili kā rud/.upuķes, mana sieva Strupaste?
Nāc un skaties pats! Pār Tinužu tīrumu redzams ērmots putns. No šejienes ari to var saskatīt!
Kas tur nu ko saskatīt, - ņurdēja Drūmais un negribīgi pabāza degunu āra. Tikko paraudzījies augšup, viņš degunu atkal tikpat ātri ierāva atpakaļ, atgrūda Slrupasli no alas izejas un ievaidējās:
— Strupaste, sakot ar šo rītu, tu man dienas laikā no alas vairs laukā neiziesi! To es tev sili i iesaku.
Lai nu viena pele saka, — iespiedzas Strupaste, — tev nu gan ir gaiša galva! Nakti staigāt nedrīkst, dienu nedrīkst, kad tad es ieošņāšu svaigu gaisu?
Vai tu ari zini, kas tur karājas gaisā? vaicāja Drūmais. - Tā ir mana un tava nāve, Strupaste, visu Tinužu poļu nāve. Tas ir peļu vanags! Klusu! Vai tu dzirdi?
— Dzirdu gan, — atsaucās Strupaste 1111 sāka drebēt: saules gaisma mirdzošos spārnus tikko plivinādams, noliecis lejup mazo
galvu un līko knābi, par Tinužu lauku spalga un dzidra balsi sauca Svilp-Un-Spiodz:
— Klausieties, Tinužu tīruma peles! Es, po]u vanags, saukts Nemaldīgā Bulta, kopā ar saviem palīgiem ežiem, sauktiem adataiņiem, piesaku jums karu! Saule nebūs vēl tns reizes apgulusies aiz lielās gāršas, kad šajā vietā vairs nebojās labību neviena pele, kam vienā galā galva, otrā aste. To cs zvēru pie visu vanagu senča acs un spārna.
To izteicis, vanags šāvās lejup, sagrāba kādu neuzmanīgu Strup- astes kaimiņieni un, to cieši ķetnā turēdams, svilpodams un spiegdams aizlaidās uz mežu.
Strupaste sāka vaimanāt. Viņa griezās pali ap sevi, plēsa sev 110 astes gala spalvas 1111 visu laiku vaimanāja:
— Vai, cik nu ir nelabi! Nevienai pelei nav bijis nelabāk!
- Klusu, Strupaste, — apsauca sievu Drūmais, — nevaimanā. Saēdies vēl graudus no mūsu krājumiem, cik vien tu spēj saēsties. Ed visu dienu. Bet es aptupšos pie alas izejas un sasaukšu mājās mūsu bērnus.
Strupaste vairs neiedrošinājās prašņāt, kas Drūmajam padomā, nedz ari apstrīdēt kādu viņa vārdu. Viņa bija pagalam pārbijusies un jutās laimīga, ka tai apdomīgs un prātīgs vīrs. Lielas pelu asaras raudādama, Strupaste iegāja graudu krātuvē, raudāja un ēda, raudāja un ēda. Pa to laiku Drūmais pie alas tik ilgi pīkstēja, kamēr atlecēja uz maju Pikslule ar Čīkstuli. Drūmais arī viņiem pavēlēja pa krietnam saēsties, bet vakara mijkrēsli teica:
— Bet tagad, sieva un bērni, — acis vaļā, astes pār muguru — un prom 110 Tinužu tīruma!
— Uz kurieni? Pavisam prom? Un mūsu labuma krājumi paliks te? — ievaidējās Strupaste.
— Pavisam prom, — atbildēja Drūmais, — lai ezis parauj visus krājumus, kad tik galva, asie un kājas vēl klāt pie rumpja. Sieva un bērni, es jums silti ieteicu pasteigties. Kad pienāks pirmā ežu kara nakts, mums jābūt jau aiz deviņiem grāvjiem.
— Bet citas peles? — bikli vaicāja Pikstule.
— Cilās peles lai dzīvo pašas ar savu prātu, — atbildēja Drūmais.
Pēc pusslundas viņa ģimene atradās jau āboliņa laukā, tālu aiz tīruma robežām.
Tur četras peles apstājās, laimīgi uzelpoja, allupās uz pakaļķepām un paskatījās, kā aiz garšas eglem paceļas dilstoša mēness rags.
— Būs gaiša nakls, un ežiem laimēsies pirmajā karagājienā, — sacīja Drūmais.
— Varbūt mēness nespīdēs, — bailīgi teica Strupasle, — varbūt tas aizķersies ar ragu gāršas biezajās egles.
— Mēness vel nekad un nekur nav aizķēries, — pamācīja Drūmais, — tas izspraucas cauri visbiezāko zaru režģim, jo ir tik glums kā sudraba zivs.
Septiņas diennaktis ilga ežu un vanaga karš pret Tinužu tīruma pelēm. Cik man zināms, no pelēm palika dzīva tikai Drūmā un Strup- asles ģimene. Drūmais sievu un bērnus aizveda uz kādu citu tīrumu.
Pēc pabeigtā kara skaistais vanags Svilp-Un-Spiedz aizlaidās medīt citur, beL eži Ukšķis, Rukšķis un citi viņu pavadoņi atgriezās gāršā.
Ukšķis turpināja izdomāt vēl daudzas gudras domas, bet Rukšķis tik sirsnīgi lepojās ar sava drauga gudrību, ka ikvienam pretimnācējām, kas apvaicājās pēc viņa vārda, svinīgi paziņoja:
—• Jūs būtu daudz zaudējis, ja nebūtu ar mani iepazinies. Es esmu Rukšķis, pasaulslavenā un ģeniālā eža Ukšķa personīgs draugs!
Pēc lam viņš vēl piemetinaja noslēpumaini:
— Ukšķis saka Lā, ka ar pelēm mēs sākām, bet beigsim ar .. . hm .. . daudz līkākiem un lielākiem zobiem un nagiem!
