LIGIJAS ZĪDAUTS
Pēdejais gāršas stāsts
pirmais rītos sauli uzIēcot redzēja visgarakais gāršas koks, vecā egle. Tāpat pirmā ta saskatīja dažus nolikumus Visskaistākaja dārza un apkaimes tīrumos, un pļavās.
Pļāpīgās apses apgalvoja, ka vecā egle esot lielmanīga un uzpūtiga, — tā cerot kādreiz ieaugt ar galotni tieši zvaigznes. Ja nu ari egle tiešām slepeni to cereja, mēs uz viņu par to nedusmosimies, jo pārdroši sapņi ir skaisti.
Agrā rīta stundā, tūlīt pēc saullēkta, vecā egle uzšalca citiem kokiem:
— Šurp no Visskaistākā dārza laižas Spurra, dzejnieces zvirbulis! Viņš kaut ko nes knābī!
— Spurra! — iešķindejas pļāpīgo apšu valoda. — Šurp laižas Spurra! Tagad kaut kas būs! Tagad kaut kas notiks! Vai nu bez tā .. .
— Kas, nelaim', tas par Spurru? -— īgni nošķaudīdamies, apvaicājas miegainais osis. Kad apses tam steidzīgi pastāstīja visu, kas tām par Spurru zināms, osis novilka «ā-ā», vēlreiz nošķaudījās un uz vielas iemiga atkal. Viņam bija neizguļams miegs.
No šīm sarunām pamodās ari zem egles gulošais vilks. Pamodās, atcerējās vakar iztukšoto irbju perēkli, aplaizījās, pēc tam piecēlās, noskurināja rasu un paraudzījās apkārt, vai visi viņu redz un ciena.
Nē, neviens lāga neskatījās. Tad vilks saka kasīt ar ķetnām biezi nospalvojušās krūtis un ducināja skaļā balsī:
— Mēs esam vilks, dusmīgais vilks. Mūsu brāli Kumuru nošāva tēvocis Tenis. Tagad mēs, Umurs, esam pieņēmuši arī viņa vārdu. Tagad esam Umur-Kumurs, vilks par diviem vilkiem, ar tiesībām runāt par sevi daudzskaitlī. Kāpēc neviens neskatās uz mums un necildina mūs? Vai mums nav vislīkākais nags un vissmailākais ilknis? Kāpēc neviens nebrīnās par Umur-Kumur, vilku par diviem vilkiem? Kāpēc šorīt liels un mazs muļķīgi skalās gaisā, nevis uz mums? A-ū!
— Šurp lido Spurra! — spiedza mazs vāverēns.
Umur-Kumurs padomāja, vai viņam par šo vēsti jāliekas zinis vai
ne, nolēma, ka jāliekas, un norūca:
— Lai lido vesels. Gan dabūs galu tāpat kā las pirmais sūtnis no lā dārza, aplamis ar uguni uz galvas!
Spurra pielidoja pie garākas egles, un visi, kas uz viņu skatījās, redzēja, ka zvirbulim knābī plāns, zils zīdauts. Kad vējš zīdaulu plandīja, varēja saskatīt, ka uz tā kaut kas rakstīts.
— Gāršas iemītnieki! — sauca Spurra. — Uzklausiet mani! Jūs zināt, ka nevienam Visskaistākajā dārzā nepatīk gāršas biezokņa Zoba un Naga likums. Tas nepatīk ari daudziem no jums pašiem! Nešpelne pūce saplosīja mūsu pirmo vēstnesi, Īgni ar uguntiņu uz galvas. Nav vairs neviena, kas gudrības vārdus nodziedātu gāršai. Tāpēc Ligija labos vārdus ierakstīja savā zīdaulā un es to atnesu šurp. Tūliņ zīdautu piestiprināšu garākās egles galotnē. Turpmāk tos varēs lasīt un pēc tiem dzīvot ikviens, kam mūsu vārdi būs pa prātam.
Spurra izdarīja, ko bija apsolījis, — zīdauts lika piestiprināts egles galā. Tur tas plivinājās, rīta vējš atritināja to vaļā, un vāra blāzma aizmargoja uz visām pusēm no spodrā auduma.
Umur-Kumurs padomāja, vai par zīdautu likties zinis vai ne, nolēma, ka jāliekas, pacēla degunu un parādīja Spurram zobus — pilnu rīkli dzeltenīgu, stipru zobu.
— Mēs esam Umur-Kumurs, vilks par diviem vilkiem, musu zobs ir ciets, — viņš piedraudēja, — mēs negribam, ka šī mīkstā lupata plīv egles galā. Liksim to noraut.
— Va vējš! Esmu dzejnieces zvirbulis, — atčiepstēja Spurra, — ari ledus ir ciets, Umur-Kumur, muļķi par diviem muļķiem, bet to pieveic siltums — siltums, ko nevar ne sataustīt, ne sagrābt, lai nokostu, tik liegs un mīksts tas ir. Tu arī zīdaulu nesagrābsi!
— Esam vilks par diviem vilkiem, tūliņ personīgi rāpsimies eglē augša, — piedraudēja vilks.
— Rāpies, — atčiepstēja mazais putns, — neviens vilks vēl nav kokā uzrāpies.
Egle noelsās un nobrīkšķējās vien — Umur-Kumurs sašutumā belza eglei ar pieri. No belziena viņš kļuva vēl ļaunāks, nekā jau bija, un nejaudāja pat iekaukties, tikai sēca.
— Mēs pajokojām, — noņurdēja Umur-Kumurs un gausi kāpas atpakaļ.
— Es jau teicu, ka tas smalkums un maigums, kas te plīv un plīvos arī uz priekšu, nav domāts tavām ķetnām, — pazobojās Spurra.
Umur-Kumurs padomāja, vai par zobgalību uztraukties vai ne, un nolēma uztraukties gan, bet ne ierādīt. Viņš nošķaudījās un ar skubu skrēja prom.
Patālak no egles ieraudzījis zarā vāverēnu, Umur-Kumurs sacīja:
Kuplastainais vāverēn, mēs, vilks par diviem vilkiem, pavēlam tev uzrāpties garākajā eglē, noraut galotnē pakārto zīda lupatu un atnest to mums sabradāšanai!
Vāverēns, ziņkārīgs redzēt, kas tur ar to zidautu ir, veicīgi aizlingodams no koka uz koku, sasniedza egli un trausās augšā. Viņš tika līdz vistievākajai galotnei, palūdza Spurru palaisties sāņš un tā kā grasījās zīdautu saķert, bet Spurra sauca:
— Muļķīt vāverēn, paskaties labāk, ko tu gribi aizskart. Izlasi, kas zīdaulā ierakstīts.
Vāverēns izlasīja, iesāka smieties no prieka un uzcirta asti augstu gaisā.
— To nu gan es neraušu zemē un nenesīšu Umur-Kumuram sabradāt. Tie vārdi sola mums nākotnē daudz jautru dienu.
To vāverēns pasacīja ari Umur-Kumuram, tupēdams drošības labad koka zarā.
— Mēs, negants vilks par diviem negantiem vilkiem, tūliņ tevi nokodīsim, — piedraudēja Umur-Kumurs.
— Hi!? — atpīkstēja no zara vāverēns. — Ķer tu mani rokā!
Viņš iesita sev pa sāniem ar asti, atņirdzās un aizšāvās pa zaru zariem.
Umur-Kumurs padomāja, apvainoties vai ne, un nolēma apvainoties, bet klusēt, jo apvainotājs jau sen gabalā.
Tad vilks pasauca sarkanrīkliti un tam sacīja:
— Tev spārni pie muguras, tevi neviens nevar aizkavēt. Laidies uz garo egli, norauj tur pakārto lupatu un atnes mums, lai mēs, vilks par diviem vilkiem, to varam nonievāt.