Sarkanriklītis pielaidās pie egles, sasveicinājās ar Spurru un prasīja: — Draugs Spurra, kāpēc tas divu vilku vilks tur patālāk gāršā trako, kaš sūnas, sūkstās un ir dabūjis no dusmām melnu degungalu?!
— Es atnesu ari uz gāršu Visskaistākā dārza gudrības vārdus, — atbildēja Spurra, — tie ierakstīti Ligijas zīdautā.
— Zīdautā, ko divu vilku vilks man lika noraut?!
— Skaidrs!
Sarkanrīklītis izlasīja gudrības vārdus un sāka skaļi kliegt no prieka.
— Nu gāršā arī sāksies jautras dienas, — viņš svilpa un steidzās prom.
Aizlaidies pie vilka, viņš tam nostabulēja no augsta zara:
— Divu nezvēru nezvēr! Es jums — tev neklausīšu. Zīdautu nenoraušu. Raujiet — rauj nost paši — pats!
Un viņš aizspurdza, neklausīdamies ilgāk vilka rūcienos un kaucienos.
Spurra aizlidoja uz mājam. Saule apmeta loku pa debesu jumolu, un pienāca vakars. No mutes mutē, no koka kokā, no brikšņas brik- šņā gāršu apskrēja vēsts par zīdautu ar gudrības vārdiem. Gāršas iemītnieki skrēja tos lasīt viens pēc otra un visu laiku lūdza vēju, lai neļauj zīdautam sakļauties, bet tur gaisā atritinātu. Tā, lai visu var labi un kārtīgi vārdu pa vārdam izlasīt.
Umur-Kumurs no dusmām iekasās sūnās, bet arī tur viņu atrada un nokaitināja nerātna zemes bite — tā zobgalīgi dīca pie pašas vilka auss:
— Mums vienlīdz varmāka un iztapoņa riebj!
Z-z-z — riebj! Z-z-z — riebj!
Bite aizlidoja, beL tad atskrēja vāverēns un šmaukstinādams meta no augšas Umur-Kumuram ar tukšu riekstu čaumalām, bērdams vārdus kā pupas:
— Kas miesās vargam zobus pretī šiepj.
Ar melnu negodu ir padzenams, hi, padzenams, hi!
Ei, varmāka par diviem varmākām, vai tu dzirdi!?
Pat kāda pavisam sīka svilgalvīte sīca, smilgas galā tupēdama:
— Dzenams — padzenams, dzenams — padzenams, ej, vai māka, vai tu dildi?!
Nekādi nevarēdams to paciest, Umur-Kumurs naktī aizbēga uz Pijola ezera malu, noliecās pār ūdeni un gribēja garšīgi ielakt, bet uz siekstas tupoša varde, apaļa kā bungas un nekaunīga kā nezin kas, kurta viņam pretī:
— Šeit, mūsu gāršā, izskaudīs un knābs
Drīz kaitēkļus un zvērus nešpetnus!
Umur-Kumurs skaļi noklakšķināja zobus, varde iekurcās: «Uja!» — un ielēca ūdenī uz galvas. Vilks ļauni glūnēja tai pakaļ: vai viņu mēnesnīcā mānija acis, jeb vai ari varde patiesi vēl izbāza 110 viļņiem pleznu un nepārprotami nopūlējas to savilkt pigā?!
Padzēries vilks vilkās atpakaļ uz gāršu, drūmi domādams:
«Mūsu autoritāte nemitīgi raucas mazumā. Ja (ā turpināsies, drīz tā izputēs pavisam.»
Umur-Kumurs pasauca vakarlēpi, pavēlēja tam skriet uz egli un atnest zīdautu saplosīšanai.
Lēpis aizskrēja, bet, izlasījis mēness gaismā gudrības vārdus, skaļi iesvilpās no priekiem tāpat kā vāverēns un sarkanrīklis. Viņš pat neatgriezās pie biezokņa dižmaņa atpakaļ, ar to izrādīdams savu vispilnīgāko nicināšanu.
Ap pusnakti Umur-Kumurs jau prātoja, vai viņam vēl lauzīt galvu, kā zīdautu dabūt nagos, vai ne, un nolēma tomēr lauzīt. Tad nu lauzīja arī tamēr, kamēr kaut ko izdomāja.
Proti, Umur-Kumurs lika sikspārnim alsvilpt pie sevis zvirbuļu pūci.
Pūce, kam acis bija apaļas kā ūdens pilieni un zaļas kā zāle, Uniur- Kumuru uzklausīja.
Lido uz garo egli, norauj zīdautu un atnes mums, — sacīja Umur-Kumurs, - tas tur karājas par apsmieklu ne vien mums, bet arī tev - īpaši tev, zvirbuļu pūce, jo šo zīdautu eglē uzkarināja — kā tu domā, kas? Mazs nekauņas zvirbulis.
— Zvirbulis?! — iespiedzās zvirbuļu pūce.
— Zvirbulis, zvirbulis, zvirbulis!! — atkārtoja vilks tik skaļi un ilgi, kamēr puči galīgi satracināja un pārtracināja.
Pūce drāzās uz egli plezdu plezdumis, pa gabalu knābi ieplētusi. Jau tā gribēja gāzties zidautam virsū, bel piepeši atsprāga atpakaļ tik spēji, ka tikko neizmežģīja spārnus. Knābim pie zīdautā pieskaroties, zvirbuļu pūce bija samanījusi no maigā auduma plūstam svelmi, tādu svelmi, ka knābja gals bija kļuvis gluži karsts un apsvilušas arī skropstu bārkstis.
Zem egles smagi didijās un raudzījās augšup Umur-Kumurs, par egli gaisā karājās pārbiedēta un apsvilusi zvirbuļpūce. Apkārtējo koku zaros klusi smējās, svilpa un ķiķināja trača atmodinātie svilpji, zellgalvji un ķauķi.
Visgarākās gāršas egles galotnē vēja plīvoja nesatveramais un nenoraujamais Ligijas zīdauts, mēnesnīcā zaigodams dzidros atspulgos.
Rita blāzmas stundā notika vēl lielākas lietas.
No Pijola ezera malas garā virknē laidās uz garākās egles pusi vesela saime mazu, pelēku putniņu ar skanīgām rīklēm. Tie visi skandināja ar daudziem knābjiem, bet vienā balsi dziesmiņu:
— Pijol, mazais ganuzēn, tu ar krietno sirdi, Vai tu putnus bēdīgos līksmi saucam dzirdi? Umur-Kumurs, lielais vilks, dusmu lielkungs veikts, Droši lūko liels un mazs jautru vārdu teikt.
Kad Umur-Kumurs pavērsa vienu aci augšup un ieraudzīja, ka pārgalvīgie klaigātāji ir Ezermalas mūžam bēdīgais putniņš un visi viņa radu radi, viņš galīgi nobijās.
— Uū, — viņš ruca, — mēs vēl esam dzīvi! Mēs, vilks par divi vilkiem, tūliņ mēģināsim to mīksto lupatu garajā eglē apsmiet ar trim kaucieniem.
Taču nebija paguvis vilks palaist vaļā pirmo kaucienu, kad no rīta blāzma kvēlojošā zīdauta eglē šāvās lejup uz vilku tik skaudra spožuma stars, ka vilks apvēlās sūnās uz muguras beigts.
Augstu pār mežu uzspurdza mazs, pelēks putniņš un dziedāja:
— Es, ar šo bridi mūžam priecīgais Ezermalas putniņš, saku un piekodinu visiem gāršas un sila vēl pie dzīvības atlikušajiem nešpetņiem:
«Klau, labāk šo zidautu neaiztiec, Lai tālu pār garšu tā spožums sniedz, Un dzejnieka sapņus neaizskar: Ne mirdzēt vien — dedzināt arī tie var!»