VISU TOMĒR TENIS NEZINAJA
Zaļžubens Džīgs bija tēvoča Teņa mīlulis, bet bija spiests pastāvīgi dzīvot sprostā. Džīgs tika gāršā pacelts mazs ar ievainotu spārnu. Spārns gan sadzija, bet lidot blīvē Džīgs vairs nevarēja. Tenis darīja visu iespējamo, lai Džīgs negarlaikotos. Lielo un ērto sprostu parasti turēja pakārtu pagalma gobas zaros, jo vanagi jau sen neiedrošinājās līkos knābjus rādīt Bišudravu dārza tuvumā — Lie labi zināja, ka tēvoča Teņa bise nevis rāda ar augšup pavērsto stobru mākoņus, bet draud ar airu nāvi gaisa laupītājiem. Senāk gan tie vienu olru reizi bija uzbrukuši sprostiem un mēģinājuši ar ķerekļiem nožņaugt Teņa putnus.
Gobā pakarinātajā sprostā lēkādams, Džīgs mēdza tik ilgi saukt un labināt, kamēr saaicināja gobā ap sevi lielu dārza un gāršas zaj- žubju saimi.
Tā tas notika arī šajā pavasara diena.
Silija, viena no jaunajām zaļžubēm, sevišķi labvēlīgi saskatījās ar gūstekni Džīgu. Tas nokaitinaja zaļžubju tēvaini Siru. Sirs uzlēca uz Džīga sprosta, izpleta spārnus, izstiepa lielknabaino galvu un saka dziedāt Lielo Naida dziesmu, sāncenšu izbāršanās un izaicināšanas dziesmu:
- Di-di-di - kaut esi no Zciļo Pazaru saimes, Di-di-di — tāds jauniņš gados, bet nešpetnis īsts: Vit-vit-vit - tu vii manu draudzeni, skaud manu laimi, Sī-sī-s! — jel sargies, jo es protu nīst, Ciev, ciev - zin Pazares Zaļās, kā es māku nīst! Sirr — ci, nevārsti acis, bet taisies, ka tieci, Kuivit — pret lielknābi manu tavs mazknābis niecīgs, Carr - ka ļauju tev elpot, vēl vari būt priecīgs — R-rei! Bēdz!
Dziesma lika nodziedātā ar tik lielu temperamentu, ka Buldurs Tītarihs aizdomīgi pašķielēja augšup - - viņam likās, ka Sirs aizvainojošo dziesmu dzied viņam.
Āzis Bakalaurs uztraukti izsaucās:
Ka man gan riebj šīs sirdīgās zaļžubes klaigas! Ar naidu vien, ar naidu vien! Nemaz ar labu!
Tenis, tuvuma slavēdams, ar dzīvu līdzdalību vēroja, ko darīs Džīgs. Džīgs ar visu savu neveiklo spārnu bija gatavs izaicinājumu uz divkauju pieņemt, viņš stiepa Siram pretī daudz mazāku, toties sevišķi bezbailīgu knābi. To ievērojusi, zaļžube Silija bailēs par gūs- lekņa likteni uzsauca Siram:
— Kā tu, Sir, drīksti par mani dziedāt Lielā Naida dziesmu, ja neesam vēl apmainījušies ar Pavasara Solījuma dziesmām? Kā iedrošinies uzmesties man par aizbildni?
Sirs, vēl aizvien grozīdamies pa Džīga sprosta jumtu, brīnumos saslinga. Kā, Silija viņu, lepno un stipro pārgalvi, uzlūkoja aukstām acīm, bet kroplo gūstekni sprostā — labvēlīgām?
Mēms no pazemojuhna un niknuma Sirs uzšāvās gaisā un traucās prom lik strauji, ka govs Maurava setā galvu vien nogrozīja:
- Vai dieniņ, tas putns skrien uz savu galu!
Siiam sekoja arī pārejas zaļžubes. Gobas zaros palika likai Silija
1092 li
un ieslodzītais Džigs. Silija skatījās uz Džīgu, un Džīgs skatījās uz Siliju.
— Re ku šel Ja tā nu nav mīlestība no pirmā acu skata, tad es nezinu, kas mīlestība ir, — nomurmināja Tenis. — Jāizlaiž Džīgs ārā, lai palēkā kaut pa gobu, ja netiek tālāk.
Tenis atdarīja sprosta durvis, un Džigs ietrausās gobas zaros, vienu spārnu kuldams. Viņš uzlūkoja Siliju un Silija viņu. Tenis brītiņu apskatīja abus, pēc tam devas prom.
«Nekas,» viņš domāja, «par Džigu nav jāraizējas. Gan viņš atkal atgriezīsies sprostā — kā jau dažu labu reizi, kad redzes, ka neliek Silijai līdz. Bet Silija pakavēsies un vakarā aizskries. Es zinu par mīlestību daudz — lai cik tā spēcīga, neticu, ka brīvības dziņa nebūs spēcīgāka. Vakarā Silija būs prom kā likts…»
Bet pa to laiku Silija dziedāja Džīgam Pavasara Solījuma dziesmu pati saviem vārdiem:
— Ja sirds liek stāt spārnu pie spārna tev blakus,
Tad zini, ka ticēt man var:
Gan mīlīgi gaisos zib saulstaru takas,
Gan tīkams brivs vējš un zaļš zars,
Bet, Džīg, tu vēl dārgāks par vēju un zaru,
Sirds knābi man vārdus liek šos:
Kurp skriesi, es skriešu, ko dari, es daru,
Pat sprosts tavs būs arī mans sprosts.
Tā nolika, ka veļu vakarā, noņemdams sprostu no gobas, lai ienestu istabā, tēvocis Tenis ieraudzīja sprostā vienas zaļžubes vielā sēžam divas. Silija gan izskatījās krietni izbijusies un drebēja, kad Tenis tuvojās sprostam, bet nelikās ne zinis, ka sprosta durvis vaļā, tikai vēl ciešāk piespieda Džīga spārnam savējo.
Tēvocis Tenis zināja par mīlestību daudz, tas nemaz nav jāapšauba, bet gluži visu viņš tomēr vēl nebija zinājis.
KAD IR VISSKAiSTAK
Tēvocis Tenis neaizmirsa to, ko bija nosolījies, kad viņu ar savu gudrību sajūsmināja riekstrozis Daiks.
Vēlā vakarā, kad citi Bišudravās jau gulēja, vecais virs apstājās tādā vietā, no kuras dārzs vislabāk pārskatāms, un skatījās ilgi un noņēmies.
Divas ziņkārīgas peļu pūces egle piebikstīja viena otrai ar spārnu.
Csst, nesaki nevienam, bet man liekas, ka tēvocis Tenis domā! • čukstēja pirmā.
— Csst, — atbildēja otrā, — viņš skalās un domā! Bet, kad tēvocis Tenis skatās un domā, tad viņš drīz ķeras pie darbiem!
Peļu pūces priecīgi smējās.
Viņas nebija kļūdījušās - jau citurīl Tenis atgriezās dārzā, sāka aplēst un mērīt, dzina smiltis mietus un novilka auklas. Laiku pa laikam viņš drusku atpūtās, pakšķināja pīpi, vilka un izpūta biezus dūmus.
Pēc tam tēvocis Tenis atvilka ķerru ar lāpstām, kapļiem un grābekļiem, laužņiem un zāģiem un iesaka strādāt.