Atrodot cerību tur, kur cerēts rast pārliecību, mēdz uzmākties drūmas izjūtas. Arrens juta, ka nevēlas kavēties šādos saltos apcerējumos. Pēc brīža viņš teica: - Es laikam saprotu, kāpēc tu sacīji: tikai cilvēki spēj darīt ļaunu. Pat haizivis ir nevainīgas: tās nogalina tāpēc, ka tām jānogalina.
- Tas ir tāpēc, ka nekas cits mums nespēj pretoties. Ļaunam cilvēkam pasaulē spēj pretoties tikai viens. Un tas ir cits cilvēks. Mūsu kaunā ir mūsu gods. Vienīgi mūsu gars, kas spējīgs uz ļaunumu, ir spējīgs to ari uzvarēt.
- Bet pūķi? - jautāja Arrens. - Vai tie nedara lielu ļaunumu? Vai tie ir nevainīgi?
- Pūķi? Pūķi ir alkatīgi, nepiepildāmi, nodevīgi, bez žēluma un nožēlas. Bet vai tie ir ļauni? Kas es esmu, lai spriestu par pūķu rīcību? Tie ir gudrāki nekā cilvēki. Ai tiem ir tāpat kā ar sapņiem, Arren. Mēs, cilvēki, sapņojam, mēs nodarbojamies ar burvībām, mēs darām labu, mēs darām ļaunu. Pūķi nesapņo. Viņi paši ir sapņi. Viņi nenodarbojas ar burvībām: tā ir viņu būtība, vinu esības pamats. Viņi nedara - viņi ir.
-Serilunā glabājas Bāra Ota āda, - teica Arrens
- Viņu pirms trīssimt gadiem nogalināja Keors, Enladas princis. Kopš tās dienas neviens pūķis vairs nav tuvojies Enladai. Es redzēju Bāra Ota ādu. Tā ir smaga kā dzelzs un tik liela, ka atritināta nosegtu visu Serilunas tirgus laukumu. Zobi ir tādi kā mans apakšdelms. Tomēr stāsta, ka Bārs Ots esot bijis jauns, nepieaudzis pūķis.
- Tevī mīt vēlme redzēt pūķus, - sacīja Zvirbuļvanags.
-Jā.
-To asinis ir aukstas un indīgas. Tiem nedrīkst skatī-ties acīs. Tie ir vecāki par cilvēku cilti. — Bridi klusējis',
viņš turpināja: - Bet pat tad, ja man vajadzētu aizmirst
vai nožēlot visu, ko jebkad esmu darījis, es tomēr atcerētos, ka reiz esmu redzējis pūķus saulrieta vējā lidojam virs rietumu salām, un justos gandarīts.
Pēc tam abi klusēja, un vienīgā skaņa bija viļņu čuksti ap laivu; apkārt pletās pilnīga tumsa. Beidzot viņi virs dzelmes ļāvās miegam.
Spožajā rīta gaismā viņi iebrauca Horttaunas ostā, kur pietauvoti šūpojās vai izbraukšanai gatavojās neskaitāmi kuģi: zvejnieku laivas, traleri, tirdzniecības kuģi, divas divdesmit airu galeras, viena liela sešdesmit airu galera visai bēdīgā stāvoklī un daži slaiki, iegareni burinieki ar augstām trijstūrveida burām, kam jāuztver augšējās gaisa pūsmas Dienvidu Robežjoslas karstajā bezvējā. - Vai tas ir karakuģis? - jautāja Arrens, kad .viņi slīdēja garām vienai no divdesmit airu galerām, un ceļabiedrs atbildēja: — Spriežot pēc ķēžu āķiem, tas ir vergu kuģis. Dienvidu robežsalās tirgojas ar cilvēkiem.
Arrens brīdi pārdomāja dzirdēto, tad aizgāja pie riku kastes un izņēma no tās savu zobenu, kuru bija kārtīgi ietinis un noglabājis izbraukšanās rītā. Viņš to attina vaļā un brīdi domīgs stāvēja, turēdams rokās makstī paslēpto ieroci, no kura lejup vaļīgi karājās siksna, - Tas nav tirgoņa zobens, - viņš teica. - Maksts ir pārāk grezna.
Zvirbuļ vanags, darbodamies ar grozekli, pameta skatienu uz viņa pusi. - Ja gribi, vari to nēsāt.
Man likās, ka tas būtu tālredzīgi.
- Lai nu kā, tas ir gudrs zobens, - Zvirbuļvanags teica, modri vērodams ieejas ceļu pieblīvētajā līcī. — Vai tas nav zobens, kurš ne vienmēr grib klausīt?
Arrens pamāja ar galvu. - Tā stāsta. Un tomēr tas ir nogalinājis. Tas ir nogalinājis cilvēkus. | Viņš palūkojās lejup uz slaido, plaukstas nogludināto spalu. - Bet to ir darījis zobens, nevis es. Tas man liek justies kā nepiere-dzējušamnejēgam. Tas ir daudz vecāks par mani... Labāk es ņemšu nazi, - viņš beidzot nosprieda un, ietinis zobenu atpakaļ drānā, noglabāja to dziļi riku kastes apakšā. Vjņa seja bija samulsusi un pikta. Zvirbuļvanags neko neteica tikai pēc laba brīža pamudināja: - Paņem, zēn, tagad ai-rus! Mums jāpiestāj tur, pie pakāpieniem.
Horttauna, viena no septiņām lielajām Arhipelāga os-tām, pacēlās augstu virs trokšņainās piekrastes un izska-tījās kā trīs daudzkrāsaini, stāvi kalni. Mājas bija būvētas no māla un nokrāsotas sarkanas, oranžas, dzeltenas un baltas; jumtus sedza violeti sarkani dakstiņi; ziedoši koki stiepās gar augšējām ielām kā tumšsarkanu mākoņu virknes. Daudzus jumtus savienoja spilgti, svītraini sauljumi, veidodami ēnainas tirgotavu nojumes. Krast-mala bija spoži saulaina; ielas, kas stiepās no piekraste augšup, izskatījās kā tumšas spraugas, kas pilnas ēnām cilvēkiem un trokšņiem.
Kad viņi bija piesējuši laivu, Zvirbuļvanags pieltie-cās Arrenam blakus, it kā lai pārbaudītu mezglu, un teici
— Arren, Vothortas salā ir daudzi, kas mani pazīst, tāpēc ieskaties labi, lai mani atcerētos! - Kad viņš atkal izslējās taisni, viņa sejā nebija rētas. Viņa mati bija pavisam sirmi deguns plats un mazliet uzrauts, un roka vairs netureja īves koka nūju cilvēka augumā, bet ziloņkaula zizli, kuru viņš paslēpa kreklā. — Nu, vai pazīsti mani? — plati smai-dīdāms, viņš vaicāja Arrenam, un viņa balsī skanēja En-ladas akcents. - Vai tad neesi redzējis pats savu tēvoci?
Arrens Berilas galmā bija redzējis, kā burvji maina sejas "Morreda varoņdarba" mīmu spēlē, un zināja, ka
tā ir tikai ilūzija; tāpēc viņš saglabāja vēsu prātu un mie-rigi atbildēja: - Skaidrs, ka esmu, tēvoci Vanag! Bet, kamēr mags kaulējās ar ostas uzraugu par laivas novietošanas un apsargāšanas maksu, Arrens visu laiku skatījās uz viņu, lai droši varētu pazīt savu ceļabiedru.
Un, zēnam skatoties ilgāku laiku, pārvērtība viņu nevis nomierināja, bet satrauca arvien vairāk. Tā bija pārāk pamatīga; tas vispār vairs nebija arhimags, tas nebija gudrais vadonis un ceļa rādītājs... Uzraugs prasīja augstu maksu, Zvirbuļvanags kurnēdams samaksāja un, iedams prom kopā ar Arrenu, joprojām kurnēja. - Tāds pacietības pārbaudījums! - viņš rūca. - Maksāt tam resnajam laupī-tājam, ko sauc par uzraugu, lai viņš sargā manu laivu, kad puse no burvības būtu divreiz drošāks sargs! Jā, redz, ko maksā maskēšanās... Man pat piemirsās pareizā iz runa, vai ne, brāļadēl?
Viņi gāja augšup pa ļaužu un smaku pārpilnu, klie- dzoši raibu ielu, kurai abās malās stiepās veikaliņu rindas; patiesībā tās bija tikai būdiņas, kuru durvīs starp preču kaudzēm stāvēja tirgotāji, skaļi lielīdami savu kastroļu, zeķu, cepuru, lāpstu, kniepadatu, maku, katliņu, grozu, pavarda āķu, nažu, virvju, aizbīdņu, gultasveļas un dažda- žādu citu saimniecības piederumu skaistumu un zemās cenas.
- Vai te viņiem notiek kads gadatirgus?
- Ko? - norūca vīrietis ar uzrauto degunu, noliekdams _
tēraudpeleko galvu.
- Vai te ir gadatirgus, tēvoc?
- Gadatirgus? Nē, nē. Te tirgojas visu cauru gadu. Paturiet pati savus zivju plāceņus, kundze, es esmu paēdis brokastis! - Arrens tikmēr centās atkratīties no kāda vi riesa, kurš viņam sekoja pa pēdām ar misiņa vāzīšu paplāti un gaudoja: - Nopērciet, izmēģiniet, sķaistais jaunais kungs, jūs nenožēlosiet - tik salda smarža kā mimas rozēm, tā vilinās piejums sievietes, kungs, nopēr-ciet, izmēģiniet, jaunais jūras valdniek, jaunais princi
Zvirbuļvanags tūdaļ pat ieslīdēja starp tirgotāju un Arrenu un noprasīja: - Kas tās ir par burvju mantai
- Tās nav burvju mantas! - vīrietis iesaucās, atrau-damies atpakaļ. - Es netirgojos ar burvju mantām, kungs Tas ir tikai sīrups, kas atsvaidzina elpu pēc heizijas saknes dzēriena - tikai sīrups, augstais princi! - Viņš iztrūcies sakņupa turpat uz ietves bruģa, vāzēm uz paplātes sasitot ties kopā un šķindot; dažas tā sasvērās, ka lipīgais saturs izšļakstījās pār malām un uz paplātes notecēja sārta, vai violeta strūkliņa.